IEDOMĀJIES, ka meitene apsola mammai: ”Pēc skolas es tūlīt nākšu mājās.” Taču viņa paliek un spēlējas ar draudzenēm, bet mammai vēlāk pasaka: ”Skolotāja man lika palikt pēc stundām.” Vai ir labi tā darīt? ...

Ko nepareizu ir izdarījis šis zēns?

Vai arī zēns liedzas tētim: ”Nē, es istabā nespēlēju bumbu!” Bet ja nu viņš īstenībā to darīja? Vai ir slikti teikt, ka viņš tomēr nespēlēja? ...

Jēzus pamācīja, kā ir pareizi rīkoties. Viņš teica: ”Jūsu vārdi lai ir jā! jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mateja 5:37.) Ko Jēzus ar to domāja? ... Viņš gribēja teikt, ka mums jādara tas, ko mēs sakām.

Bībelē aprakstīts kāds notikums, kas liecina, cik svarīgi ir runāt patiesību. Tas bija gadījums ar diviem cilvēkiem, kas sevi sauca par Jēzus mācekļiem. Lūk, kā tas notika.

 Nepilnus divus mēnešus pēc Jēzus nāves Jeruzalemē ieradās daudz ļaužu no tuvienes un tālienes, lai svinētu nozīmīgus jūdu svētkus, ko sauca par Piecdesmitās dienas svētkiem. Apustulis Pēteris svētku dienā teica ļoti labu runu, kurā viņš pastāstīja par Jēzu, ko Jehova bija piecēlis no mirušajiem. Daudziem, kas bija ieradušies Jeruzalemē, tā bija pirmā reize, kad viņi dzirdēja par Jēzu, un viņi gribēja uzzināt vēl vairāk. Ko viņi darīja?

Viņi palika Jeruzalemē ilgāk, nekā bija plānojuši. Taču pēc kāda laika dažiem aptrūka naudas, un viņiem vairs nebija, par ko pirkt pārtiku. Mācekļi, kas dzīvoja Jeruzalemē, vēlējās palīdzēt atbraucējiem, tāpēc daudzi no viņiem pārdeva to, kas viņiem piederēja, bet naudu atnesa Jēzus apustuļiem. Apustuļi pēc tam izdalīja naudu tiem, kam tā bija vajadzīga.

Savu tīrumu pārdeva arī Jeruzalemes kristiešu draudzes locekļi Ananija un Sapfira. Neviens viņiem to nelika darīt, viņi  paši izlēma pārdot savu īpašumu. Tomēr viņi to nedarīja vis tāpēc, ka būtu mīlējuši jaunos Jēzus mācekļus, bet tāpēc, ka gribēja, lai cilvēki uzskatītu viņus par labākiem, nekā viņi patiesībā bija. Tādēļ viņi nosprieda paziņot, ka viņi atdod visu naudu, lai palīdzētu citiem, bet īstenībā atdot tikai daļu. Ko tu domā par to? ...

Ananija atnāca pie apustuļiem un iedeva viņiem naudu. Dievs, protams, zināja, ka Ananija neatdeva visu, tāpēc Dievs atklāja apustulim Pēterim, ka Ananija nav sacījis taisnību.

Ko Ananija sameloja Pēterim?

Tad Pēteris vaicāja: ”Ananija, kāpēc tu esi ļāvis, ka Sātans tevi pamudina tā darīt? Tas bija tavs tīrums, tu varēji to nepārdot. Un pat pārdevis tu pats drīkstēji izlemt, ko darīt ar savu naudu. Kāpēc tu apgalvo, ka tu atdod visu naudu, bet īstenībā dod tikai daļu? Tu esi melojis ne tikai mums, bet arī Dievam.”

Ananija meloja, un tas bija smags grēks. Viņš nedarīja to, ko teica, bet tikai izlikās. Bībelē rakstīts, kas notika tālāk: ”Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira.” Dievs bija sodījis Ananiju! Pēc tam mirušais tika iznests ārā un apglabāts.

Kas notika ar Ananiju tāpēc, ka viņš meloja?

 Pēc kādām trim stundām ienāca Sapfira. Viņa nezināja, kas bija noticis ar viņas vīru, un Pēteris jautāja: ”Vai jūs šo tīrumu esat pārdevuši par tādu summu, kādu iedevāt mums?”

Sapfira atbildēja: ”Jā, mēs pārdevām tīrumu par tādu maksu.” Bet tie bija meli! Viņi taču bija paturējuši daļu naudas sev. Tāpēc Dievs sodīja arī Sapfiru, un viņa pakrita un nomira. (Apustuļu darbi 5:1—11.)

Kas mums jāmācās no notikuma ar Ananiju un Sapfiru? ... Mums jāsaprot, ka Dievam nepatīk meļi. Viņš grib, lai mēs vienmēr teiktu patiesību. Bet daudzi cilvēki domā, ka drīkst melot. Kā tu domā: vai viņiem ir taisnība? ... Vai tu zināji, ka visas slimības, sāpes un nāve pasaulē ir cēlušās melu dēļ? ...

Ko Jēzus nosauca par ”melu tēvu”, un kas notika pirmo melu dēļ?

Atceries, ka Velns sameloja pirmajai sievietei Ievai. Viņš teica, ka Ieva nemiršot vis, ja nepaklausīšot Dievam un ēdīšot augli, ko Dievs bija aizliedzis ēst. Ieva noticēja Velnam un ēda aizliegto augli. Pēc tam viņa pierunāja arī Ādamu izdarīt to pašu. Tā viņi kļuva par grēciniekiem, un visi viņu bērni piedzima grēcīgi. Tāpēc arī visi Ādama bērni savā dzīvē pieredzēja ciešanas un beigās nomira. Kā tad visas šīs nelaimes sākās? ... Tās sākās ar meliem.

Ir saprotams, kāpēc Jēzus Velnu nosauca par ”meli un melu tēvu”. Velns bija pirmais, kas meloja, un ikviens, kas melo, dara to pašu, ko pirmais ir izdarījis Velns. Mums tas jāatceras vienmēr, kad jūtam kārdinājumu samelot. (Jāņa 8:44.)

 Kādos gadījumos tev varētu rasties kārdinājums melot? ... Vai nav tā, ka samelot gribas tad, ja tu esi kaut ko nodarījis? ... Varbūt tu netīšām kaut ko esi saplēsis. Ja tev jautā, kas to ir izdarījis, vai ir labi novelt vainu uz brāli vai māsu vai izlikties, ka tu nezini, kā tas noticis? ...

Kad var rasties kārdinājums samelot?

Varbūt tev ir jāpilda mājasdarbi, bet tu izpildi tikai daļu uzdotā. Vai būtu labi, ja tu teiktu, ka esi izpildījis visus uzdevumus? ... Mums jāpatur prātā gadījums ar Ananiju un Sapfiru. Viņi neteica taisnību, un Dievs lika saprast, cik tāda rīcība ir slikta, sodīdams abus ar nāvi.

Lai ko mēs būtu nodarījuši, ar meliem mēs visu tikai padarīsim vēl ļaunāku. Tāpat mēs nedrīkstam stāstīt tikai puspatiesību. Bībelē rakstīts: ”Runājiet patiesību,” — un: ”Nemelojiet cits citam.” Jehova vienmēr saka taisnību, un viņš prasa, lai mēs darītu to pašu. (Efeziešiem 4:25; Kolosiešiem 3:9.)

Mums vienmēr jāsaka taisnība. Tas ir uzsvērts šādos Bībeles pantos: 2. Mozus 20:16; Salamana Pamācības 6:16—19; 12:19; 14:5; Ebrejiem 4:13.