Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Mācieties no Izcilā Skolotāja

 15. NODAĻA

Laipnība un izpalīdzība

Laipnība un izpalīdzība

VAI tu zini, kas ir aizspriedumi? ... Piemēram, ja cilvēkam kāds nepatīk tikai tāpēc, ka tas izskatās citādi nekā viņš vai runā citā valodā, var teikt, ka viņam ir aizspriedumi. Būt aizspriedumainam nozīmē domāt par cilvēkiem sliktu, tos pat nepazīstot.

Vai, tavuprāt, ir pareizi spriest par kādu slikti, pirms tu esi viņu iepazinis, vai arī just pret viņu nepatiku tāpēc, ka šis cilvēks atšķiras no citiem? ... Nē, tas nav pareizi un labi. Mēs nedrīkstam izturēties nelaipni pret kādu tāpēc vien, ka viņš ir citāds.

Vai tu pazīsti kādu, kam ir citāda ādas krāsa vai kas runā citā valodā? ... Varbūt tu pazīsti cilvēkus, kas ārēji atšķiras no citiem tāpēc, ka ir guvuši traumu vai cieš no kādas slimības. Vai tu esi laipns pret tiem, kas atšķiras no tevis? ...

Kā mums jāizturas pret tiem, kas atšķiras no mums?

Ja mēs klausīsim Izcilajam Skolotājam Jēzum Kristum, mēs būsim laipni pret visiem. Lai no kādas valsts cilvēks būtu atbraucis un lai kāda būtu viņa tautība, mums pret viņu jāizturas tāpat kā pret pārējiem un jābūt pret viņu laipniem. Daudzi cilvēki gan tā nedomā, taču Jēzus mācīja izturēties laipni pret visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu izcelsmes un ādas krāsas. Parunāsim nedaudz par to.

Reiz kāds ebrejs, kam bija aizspriedumi pret citiem, pienāca pie Jēzus un jautāja: ”Ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?” Jēzus saprata, kādu atbildi šis vīrs acīmredzot vēlas dzirdēt — viņš grib, lai Jēzus teiktu, ka viņam jābūt laipnam tikai  pret savas tautības pārstāvjiem. Tāpēc Jēzus nevis atbildēja uz jautājumu, bet pats pavaicāja: ”Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?”

Vīrietis atbildēja: ”Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu.” Jēzus sacīja: ”Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu iegūsi mūžīgu dzīvi.”

Bet vīrietim negribējās būt laipnam un labam pret tiem cilvēkiem, kas bija citādi nekā viņš, un viņš meklēja sev kādu attaisnojumu. Tāpēc viņš prasīja Jēzum: ”Kurš tad ir mans tuvākais?” Vīrietis acīmredzot gribēja, lai Jēzus teiktu: ”Tavi tuvākie ir tavi draugi,” — vai: ”Tavi tuvākie ir cilvēki, kas ir līdzīgi tev.” Lai atbildētu uz jautājumu, Jēzus pastāstīja par kādu ebreju un samarieti. Lūk, kāds bija šis stāsts.

Kāds ebrejs gāja pa ceļu no Jeruzalemes uz Jēriku, bet pa ceļam viņam uzbruka laupītāji. Tie viņu nogāza zemē, nolaupīja viņam naudu un drēbes, piekāva un atstāja viņu pusmirušu guļam.

Pēc neilga brītiņa uz ceļa parādījās priesteris, kas arī devās uz Jēriku, un ieraudzīja smagi piekauto ebreju. Ko tu būtu darījis  priestera vietā? ... Iedomājies, priesteris vienkārši turpināja ceļu! Viņš pat neapstājās. Viņš neko nedarīja, lai palīdzētu ievainotajam.

Pēc tam pa ceļu tuvojās vēl viens dziļi reliģiozs cilvēks. Tas bija levīts, kas kalpoja Jeruzalemes templī. Nu, kā tev šķiet, vai viņš apstājās? ... Nē, neapstājās vis. Viņš rīkojās tieši tāpat, kā pirms viņa bija rīkojies priesteris.

Beigās pa ceļu jāja kāds samarietis, ko tu vari redzēt attēlā nākamajā lappusē. Arī samarietis ceļmalā ieraudzīja piekauto ebreju. Jāpiebilst, ka daudzi samarieši un ebreji nevarēja viens otru ciest. (Jāņa 4:9.) Kā rīkojās šis samarietis? Vai viņš arī atstāja ievainoto  bez palīdzības? Vai viņš nodomāja: ”Kāpēc man jāpalīdz ebrejam? Ja es te sasists gulētu, viņš jau nu gan man nepalīdzētu!”

Kāpēc var teikt, ka samarietis izturējās pret cietušo kā tuvākais?

Nē, samarietis iežēlojās par piekauto vīru. Viņš nespēja to atstāt ceļmalā nomirstam. Tāpēc samarietis nokāpa no ēzeļa, piegāja pie ebreja un sāka apkopt tā ievainojumus. Viņš lēja uz cietušā brūcēm eļļu un vīnu, lai tās ātrāk sadzītu, un pēc tam pārsēja tās ar drānu.

Tad samarietis saudzīgi uzcēla ievainoto uz sava ēzeļa un lēnām gāja ar to pa ceļu uz priekšu, līdz sasniedza iebraucamo vietu. Tur samarietis noīrēja ievainotajam istabu un parūpējās, lai viņam tiktu nodrošināta laba kopšana.

Pabeidzis šo stāstu, Jēzus vaicāja savam sarunas biedram: ”Kurš no šiem trim cilvēkiem, tavuprāt, bija tuvākais cietušajam?” Kā atbildētu tu? Vai tas bija priesteris, levīts vai samarietis? ...

Vīrietis atbildēja: ”Tuvākais bija tas, kurš apstājās un apkopa ievainoto.” Jēzus sacīja: ”Tev taisnība. Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.” (Lūkas 10:25—37.)

 Tas gan bija interesants stāsts! Tas labi paskaidro, kas ir mūsu tuvākie. Tie nav tikai mūsu draugi, un tie nav tikai tie, kam ir tāda pati ādas krāsa un tautība kā mums. Jēzus mācīja, ka mums jāizturas labi pret visiem cilvēkiem, lai no kurienes viņi būtu, lai kā viņi izskatītos un lai kādā valodā viņi runātu.

Tieši tā izturas Dievs Jehova. Viņam ne pret vienu nav aizspriedumu. ”Debesu Tēvs liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem,” sacīja Jēzus, ”un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” Tātad arī mums jāizturas labi pret visiem, tieši tāpat, kā to dara Dievs. (Mateja 5:44—48.)

Kā tu vari izturēties pret citiem kā tuvākais?

Kā tu rīkosies, ja redzēsi kādu, kam nepieciešama palīdzība? ... Ja nu tas ir iebraucējs no citas valsts vai arī viņam ir citāda ādas krāsa nekā tev? Viņš tik un tā ir tavs tuvākais, un tev viņam jāpalīdz. Ja tev liekas, ka tu esi par mazu, lai palīdzētu, paaicini kādu no pieaugušajiem. Varbūt tu vari piezvanīt policijai vai arī pasaukt skolotāju. Palīdzēdams tu būsi rīkojies tikpat labi, kā rīkojās samarietis.

Jēzus vēlas, lai mēs būtu laipni un izpalīdzīgi. Viņš grib, lai mēs palīdzētu citiem neatkarīgi no tā, kas viņi ir. Tāpēc viņš arī pastāstīja stāstu par žēlsirdīgo samarieti.

Par to, ka jāpalīdz citiem neatkarīgi no viņu rases un tautības, vēl var lasīt Salamana Pamācībās 19:22 un Apustuļu darbos 10:34, 35 un 17:26.