Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Mācieties no Izcilā Skolotāja

 34. NODAĻA

Kas notiek pēc nāves?

Kas notiek pēc nāves?

KĀ TU droši vien labi zini, cilvēki noveco, slimo un mirst. Dažreiz nomirst pat bērni. Kā tu domā — vai ir jābaidās no nāves vai no mirušajiem? ... Vai tu zini, kas notiek pēc nāves? ...

Tagad uz zemes nav neviena, kas pēc nāves būtu atgriezies dzīvē un varētu pastāstīt, kas notiek, kad cilvēks nomirst. Bet tajā laikā, kad uz zemes dzīvoja Izcilais Skolotājs Jēzus, šāds cilvēks bija. Ja izlasīsim, kas ar viņu notika, tas mums palīdzēs noskaidrot, kas notiek pēc nāves. Šis cilvēks bija Jēzus draugs, kas dzīvoja Betānijā — ciemā netālu no Jeruzalemes. Viņu sauca Lācars, un viņam bija divas māsas, Marta un Marija. Uzzināsim, kas Bībelē par viņu teikts.

Kādu dienu Lācars smagi saslima. Jēzus tajā brīdī bija tālu projām, un Marta un Marija nosūtīja pie Jēzus vēstnesi ar ziņu, ka viņu brālis Lācars ir slims. Kāpēc viņas to darīja? Viņas zināja, ka Jēzus var atnākt un brāli izdziedināt. Jēzus nebija ārsts, bet Dievs viņam bija devis spējas izārstēt jebkuru slimību. (Mateja 15:30, 31.)

Taču, pirms Jēzus bija devies ceļā, Lācars nomira. Tomēr Jēzus mācekļiem teica, ka Lācars ir aizmidzis un ka viņš ies to modināt. Mācekļi nesaprata, ko Jēzus ar to domāja, tāpēc Jēzus viņiem pateica tieši: ”Lācars ir nomiris.” Kā tev liekas, ko šie vārdi ļauj secināt par nāvi? ... Jā, no tiem var saprast, ka nāve ir kā dziļš miegs, tik dziļš, ka cilvēks pat nesapņo.

 Jēzus devās pie Martas un Marijas. Daudzi ģimenes draugi jau bija ieradušies, lai mierinātu abas māsas, kas sēroja par brāļa nāvi. Kad Marta izdzirdēja, ka pie viņām nāk Jēzus, viņa izgāja tam pretī, un drīz Marija viņai sekoja. Marija bija ļoti nobēdājusies, viņa nometās Jēzum pie kājām un gauži raudāja, un raudāja arī draugi, kas bija sekojuši Marijai.

Jēzus vaicāja, kur Lācars ir noguldīts, un ļaudis viņu aizveda pie kapa, kur Lācars bija apglabāts. Redzēdams visus raudam, arī Jēzus sāka raudāt. Viņš zināja, cik sāpīgi ir zaudēt tuvu cilvēku.

Alai, kurā bija guldīts Lācars, priekšā bija aizvelts akmens, tāpēc Jēzus teica: ”Noņemiet akmeni!” Kā tev liekas, vai to vajadzēja darīt? ... Marta domāja, ka tas nebūs labi, tāpēc viņa iebilda: ”Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.”

Bet Jēzus atbildēja: ”Vai es tev nesacīju: Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” Jēzus ar to domāja, ka Marta redzēs, cik varens ir Dievs. Ko Jēzus gribēja darīt? Kad akmens bija novelts, viņš, visiem dzirdot, lūdza Dievu un pēc tam skaļā balsī sauca: ”Lācar, nāc ārā!” Kā tev šķiet, vai Lācars varēja iznākt ārā? ...

Padomā — vai tu vari pamodināt aizmigušu cilvēku? ... Jā, ja tu viņu skaļi pasauksi, viņš atmodīsies. Bet vai tu vari atmodināt cilvēku, kas guļ nāves miegā? ... Nē, tu to nevari. Lai cik skaļi tu sauktu, mirušais to nedzirdēs. Ne tu, ne es, nedz kāds cits cilvēks, kas dzīvo uz zemes, nespējam pamodināt mirušos.

Ko Jēzus paveica Lācara labā?

Bet Jēzus nebija parasts cilvēks, Dievs viņu bija apveltījis ar īpašām spējām. Tāpēc, kad Jēzus pasauca Lācaru, notika brīnums  — Lācars, kas bija nomiris jau pirms četrām dienām, iznāca no kapa! Viņš atkal bija dzīvs, viņš atkal varēja elpot, staigāt un runāt. Jā, Jēzus bija piecēlis Lācaru no mirušajiem. (Jāņa 11:1—44.)

Tagad padomā: kas notika ar Lācaru, kad viņš nomira? Vai no viņa ķermeņa atdalījās kaut kāda dvēsele vai gars un pārcēlās uz citurieni, lai dzīvotu tālāk? Vai Lācara dvēsele aizlidoja uz debesīm? Vai, tavuprāt, Lācars šīs četras dienas bija dzīvs un atradās debesīs pie Dieva un eņģeļiem? ...

Nē, tā nebija. Atceries, Jēzus teica, ka Lācars ir aizmidzis. Kā ir, kad tu esi aizmidzis? Kad tu guli ciešā miegā, tu taču nejūti, kas notiek tev apkārt, vai ne? ... Un, kad tu esi pamodies, tu pat nezini, cik ilgi esi gulējis, kamēr neesi paskatījies pulkstenī.

Līdzīgi ir ar mirušiem cilvēkiem. Viņi neko nezina, neko nejūt un neko nespēj darīt. Tā bija arī ar Lācaru, kad viņš bija  miris. Nāve ir kā dziļš miegs, no kura cilvēks neko neatceras. Bībelē rakstīts: ”Nomirušie.. vispār nezina vairāk nekā.” (Salamans Mācītājs 9:5, 10.)

Kāds bija Lācara stāvoklis tajās dienās, kad viņš bija miris?

Kā tev šķiet: ja Lācars tās četras dienas būtu atradies debesīs, vai tad viņš to nebūtu pastāstījis? ... Ja viņš būtu bijis debesīs, kur ir tik jauki, vai Jēzus būtu licis, lai viņš no turienes atgrieztos? ... Protams, Jēzus viņam nebūtu licis nākt atpakaļ.

Tomēr daudzi uzskata, ka dvēsele ir kaut kas cilvēkā iekšā un ka tā turpina dzīvot pēc ķermeņa nāves. Pēc viņu domām, Lācara dvēsele pēc viņa nāves bija dzīva. Bet Bībelē tā gan nav teikts. Tur ir rakstīts, ka Dievs pirmo cilvēku Ādamu darīja par ”dzīvu dvēseli”. Ādams pats bija dvēsele. Tāpat Bībelē rakstīts, ka pēc tam, kad Ādams bija grēkojis, viņš nomira. Pēc nāves viņš atkal kļuva par zemes pīšļiem, no kuriem bija veidots. Kā paskaidrots Bībelē, visi Ādama pēcnācēji no viņa ir pārmantojuši grēku un nāvi. (1. Mozus 2:7, LB-65r; 3:17—19; Romiešiem 5:12.)

 Ir skaidrs, ka mums nav dvēseles, kas varētu pastāvēt atsevišķi no ķermeņa. Ikviens no mums pats ir dvēsele. Tā kā visi cilvēki no Ādama ir mantojuši grēku, Bībelē ir sacīts: ”Kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēhiēla 18:4.)

Kāpēc nav jābaidās no mirušajiem?

Daži cilvēki baidās no mirušajiem. Viņi neiet gar kapiem, jo tic, ka mirušo dvēseles var nodarīt ļaunu dzīvajiem. Bet kā tev šķiet, vai kaut kas tāds var notikt? ... Nē, tas nav iespējams.

Daži pat tic, ka mirušie, pārvērtušies par gariem, var apciemot dzīvos, tāpēc viņi kādās īpašās vietās noliek mirušajiem ēdienu. Bet cilvēki, kas tā rīkojas, īstenībā netic tam, ko Dievs saka par mirušo stāvokli. Ja mēs ticēsim tam, ko saka Dievs, mēs nebaidīsimies no mirušajiem. Un, ja mēs būsim pateicīgi Dievam par dzīvību, mēs to pierādīsim, darīdami to, kas Dievam patīk.

Varbūt tu domā: ”Vai Dievs cels augšā bērnus, kas ir nomiruši? Vai viņš grib to darīt?” Par to mēs parunāsim nākamajā nodaļā.

Lūk, vēl daži Bībeles panti, kas paskaidro, kādā stāvoklī atrodas mirušie un ka cilvēks ir dvēsele: Psalms 115:17; 146:3, 4; Jozuas 10:32.