Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Mācieties no Izcilā Skolotāja

 39. NODAĻA

Dievs neaizmirsa savu Dēlu

Dievs neaizmirsa savu Dēlu

KAD nomira Jēzus draugs Lācars, Jēzus raudāja. Bet ko, tavuprāt, juta Jehova, kad Jēzus cieta mokas un nomira? ... Bībelē rakstīts, ka dažādi notikumi Dievu var ”apbēdināt” un pat ”sāpināt”. (Psalms 78:40, 41; Jāņa 11:35.)

Vai tu vari iedomāties, cik ļoti Jehovam sāpēja, kad viņš redzēja mirstam savu Dēlu? ... Jēzus bija pārliecināts, ka Dievs viņu neaizmirsīs, tāpēc viņa pēdējie vārdi pirms nāves bija: ”Tēvs, es nododu savu garu [dzīvību] tavās rokās.” (Lūkas 23:46.)

Jēzus bija pārliecināts, ka viņš tiks celts augšā, ka Dievs viņu neatstās ”pazemē” jeb kapā. Kad Jēzus jau bija piecelts no mirušajiem, apustulis Pēteris, citēdams vārdus, kas Bībelē bija rakstīti par Jēzu, sacīja: ”Viņš nepalika pazemē, un viņa miesa neredzēja satrūdēšanu.” (Apustuļu darbi 2:31; Psalms 16:10.) Jā, Jēzus nepalika kapā tik ilgi, lai viņa miesa paspētu satrūdēt.

 Jēzus reiz pat bija teicis saviem mācekļiem, ka viņš nāves miegā negulēs ilgu laiku. Viņš sacīja, ka ”viņu nonāvēs un trešajā dienā viņš celsies augšām”. (Lūkas 9:22.) Tātad īstenībā mācekļiem nebija jābūt pārsteigtiem, kad Jēzus tika piecelts no mirušajiem. Bet vai viņi patiešām nebija pārsteigti? ... Uzzināsim, kas notika.

Piektdienā ap trijiem pēcpusdienā Jēzus pie moku staba nomira. Kāds bagāts sinedrija loceklis, vārdā Jāzeps, kas slepenībā bija ticējis Jēzum, pēc Jēzus nāves devās pie romiešu pārvaldnieka Pilāta, lai lūgtu atļauju noņemt mirušo Jēzu no staba un apglabāt. Saņēmis atļauju, Jāzeps aiznesa Jēzus miesas uz dārzu, kur atradās klintī izcirsts kaps.

Kad Jēzus bija guldīts kapā, tam priekšā aizvēla lielu akmeni, lai aizdarītu kapu ciet. Pienāca svētdiena, trešā diena kopš Jēzus nāves. Saule vēl nebija uzlēkusi, tāpēc vēl bija tumšs. Kapu pēc augsto priesteru rīkojuma apsargāja kareivji. Vai tu zini, kāpēc priesteri bija likuši to darīt? ...

Arī viņi bija dzirdējuši, ko Jēzus bija teicis par savu augšāmcelšanu. Domādami, ka mācekļi var atnākt un nozagt mirušo Jēzu, bet pēc tam stāstīt, ka Jēzus ir cēlies augšā, priesteri bija nolikuši pie kapa sargus. Pēkšņi sāka drebēt zeme un tumsā atspīdēja spoža gaisma. Tas bija Jehovas eņģelis! Kareivji tik ļoti nobijās, ka nespēja ne pakustēties. Eņģelis piegāja pie kapa un novēla akmeni. Kaps bija tukšs!

Kāpēc kaps bija tukšs? Kas bija noticis?

Bija noticis tas, par ko apustulis Pēteris vēlāk sacīja: ”Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis.” (Apustuļu darbi 2:32.) Dievs Jēzum bija atdevis dzīvību un piešķīris viņam tādu ķermeni, kāds viņam bija pirms nākšanas uz zemi. Jēzus pēc augšāmcelšanas atkal bija kļuvis par garīgu būtni, tādu pašu kā eņģeļi. (1. Pētera 3:18.) Lai  cilvēki varētu ieraudzīt Jēzu, viņam bija jāizveido sev fizisks ķermenis. Vai viņš tā darīja? ... Noskaidrosim, kas notika.

Lēca saule. Kareivji bija aizbēguši, un Marija Magdalēna kopā ar citām Jēzus māceklēm gāja uz Jēzus kapa vietu. Viņas runāja savā starpā: ”Kas mums novels smago akmeni?” (Marka 16:3.) Bet, kad viņas nonāca pie kapa, akmens jau bija novelts un kaps bija tukšs! Jēzus miesu kapā vairs nebija. Marija Magdalēna tūlīt pat skriešus devās meklēt apustuļus.

Pārējās sievietes palika pie kapa un brīnījās, kur gan mirušais Jēzus varētu būt palicis. Pēkšņi parādījās divi vīri mirdzošās drēbēs. Tie bija eņģeļi, un tie uzrunāja sievietes: ”Kāpēc jūs šeit meklējat Jēzu? Viņš ir cēlies augšā. Ejiet steigšus un sakiet to viņa mācekļiem!” Vari iedomāties, cik ātri viņas skrēja! Pa ceļam viņas satika kādu cilvēku. Vai zini, kas tas bija? ...

Tas bija Jēzus, kas bija izveidojis sev fizisku ķermeni. Arī viņš mudināja sievietes: ”Ejiet un sakiet to maniem mācekļiem!” Bezgala priecīgas, sievietes atrada mācekļus un paziņoja: ”Jēzus ir dzīvs! Mēs viņu redzējām!” Marija jau bija pastāstījusi Pēterim un Jānim par tukšo kapu, tāpēc tie abi steidzās uz turieni. Kā var redzēt attēlā, viņi aplūkoja linu autus, kuros bija ietīts mirušais Jēzus, un brīnījās, ko tas viss nozīmē. Viņiem gribējās domāt, ka Jēzus atkal ir dzīvs, tomēr tas likās pārāk brīnumaini, lai tam ticētu.

Ko, iespējams, domāja Pēteris un Jānis?

Tajā pašā dienā Jēzus parādījās diviem mācekļiem, kas gāja uz Emavu. Jēzus gāja ar viņiem kopā pa ceļu un sarunājās, bet mācekļi Jēzu nepazina, jo viņam bija citāds izskats nekā agrāk. Tikai tad, kad viņi taisījās kopā paēst un Jēzus teica lūgšanu, mācekļi Jēzu pazina. Šis notikums abus mācekļus tik ļoti saviļņoja,  ka viņi steigšus devās atpakaļ uz Jeruzalemi, kaut gan līdz turienei bija diezgan tālu, ko iet. Pēc tam Jēzus parādījās arī Pēterim, lai apliecinātu, ka ir dzīvs.

Tās pašas svētdienas vakarā daudzi mācekļi bija sapulcējušies kādā istabā. Istabas durvis bija aizslēgtas. Bet tad pēkšņi viņu vidū nostājās Jēzus! Tā mācekļi pilnīgi pārliecinājās, ka viņš patiesi atkal ir dzīvs. Iedomājies, cik viņi bija priecīgi! (Mateja 28:1—15; Lūkas 24:1—49; Jāņa 19:38—20:21.)

Jēzus četrdesmit dienas dažādā izskatā parādījās mācekļiem, lai pierādītu, ka viņš ir dzīvs. Pēc tam viņš atstāja zemi un devās  atpakaļ uz debesīm pie sava Tēva. (Apustuļu darbi 1:9—11.) Drīz mācekļi sāka visiem stāstīt, ka Dievs ir piecēlis Jēzu no mirušajiem. Pat tad, kad priesteri lika viņus pērt un dažus pat nogalināt, mācekļi nebeidza sludināt. Viņi zināja, ka arī tad, ja viņi nomirs, Dievs viņus neaizmirsīs, tāpat kā viņš neaizmirsa savu Dēlu.

Par ko daudzi domā ap to laiku, kad notika Jēzus augšāmcelšana? Bet par ko domā tu?

Cik gan ļoti šie agrīnie Jēzus sekotāji atšķīrās no daudziem cilvēkiem mūsdienās! Tagad ap to laiku, kad pirms daudziem gadiem Jēzus tika piecelts no mirušajiem, liela daļa cilvēku domā tikai par Lieldienu zaķiem un olu krāsošanu. Bet Bībelē nekas nav teikts par Lieldienu zaķiem un olām. Tajā ir runāts par kalpošanu Dievam.

Mēs varam līdzināties agrīnajiem Jēzus mācekļiem, ja stāstām citiem, kādu brīnumu paveica Dievs, celdams augšā savu Dēlu. Pat ja mūs draud nogalināt, mums nav jābaidās. Ja mēs nomirsim, Jehova mūs atcerēsies un cels augšā, tāpat kā viņš neaizmirsa Jēzu.

Vai nav lieliski zināt, ka Dievs neaizmirst savus kalpus un ka viņš tos pat cels augšā no mirušajiem? ... Mums savukārt būtu jācenšas uzzināt, kā mēs varam iepriecināt Dievu. Vai tu zināji, ka mēs tiešām varam viņu iepriecināt? ... Par to būs runa nākamajā nodaļā.

Pārliecība, ka Jēzus patiešām ir piecelts no mirušajiem, padara stipru mūsu cerību un ticību. Izlasiet Apustuļu darbus 2:22—36, 4:18—20 un 1. Korintiešiem 15:3—8, 20—23.