KĀDS vīrietis no Ņujorkas (ASV) stāsta: ”Todien mans dēls Džonatans bija devies apciemot draugus, kas dzīvoja dažu jūdžu attālumā no mūsu mājām. Valentīnai, manai sievai, nepatika, ka dēls braukā uz turieni. Viņa vienmēr uztraucās, ka ceļā var notikt kāda nelaime. Bet Džonatans bija aizrāvies ar elektroniku, un draugiem bija darbnīca, kur viņš varēja iegūt praktisku pieredzi. Es gaidīju viņu mājās — mēs dzīvojām Ņujorkā, Manhatanas rietumu daļā. Sieva bija aizbraukusi uz Puertoriko apciemot savus piederīgos. ”Drīz atgriezīsies Džonatans,” es pie sevis domāju. Tad atskanēja durvju zvans. ”Nu, lūk, viņš ir klāt!” Bet tas nebija viņš. Aiz durvīm stāvēja policisti un ātrās palīdzības brigāde. ”Vai jūs pazīstat šo autovadītāja apliecību?” policists man jautāja. ”Jā, tā pieder manam dēlam Džonatanam.” ”Mēs esam atnesuši sliktas ziņas. Ir noticis nelaimes gadījums, un... jūsu dēls... jūsu dēls ir gājis bojā.” Sākumā man prātā bija tikai viena doma: ”Nē, tas nevar būt!” Šī negaidītā nelaime atstāja mūsu sirdīs dziļu brūci, kas vēl tagad, pēc daudziem gadiem, nav pilnīgi aizdzijusi.”

”Mēs esam atnesuši sliktas ziņas. Ir noticis nelaimes gadījums, un... jūsu dēls... jūsu dēls ir gājis bojā.”

 Kāds tēvs, kas dzīvo Barselonā (Spānija), raksta: ”Tolaik, 60. gados, mēs bijām laimīga ģimene — mēs ar sievu Mariju un mūsu trīs bērni: Dāvids, Pakito un Izabela, 13, 11 un 9 gadus veci.

Bet tad kādu dienu 1963. gada martā Pakito, pārnācis no skolas, sāka sūdzēties par stiprām galvassāpēm. Mēs nekādi nespējām saprast, kas ar viņu notiek, — bet drīz viss bija galā. Pēc trim stundām Pakito vairs nebija. Viņš bija miris no asinsizplūduma smadzenēs.

Kopš Pakito nāves ir aizritējis vairāk nekā 30 gadu. Tomēr dziļās zaudējuma sāpes nav izgaisušas vēl šodien. Kad nomirst bērns, vecāki jūtas tā, it kā būtu pazaudējuši daļu no sevis, — vienalga, cik daudz laika būtu pagājis un cik daudz bērnu viņiem vēl būtu palicis.”

Šie divi gadījumi liecina, cik dziļu un nezūdošu rētu vecāku sirdīs atstāj bērna nāve. To  ļoti precīzi raksturo kāda zinātņu doktora vārdi: ”Bērna nāve parasti šķiet traģiskāka un rada smagāku traumu nekā vecāka cilvēka nāve, jo ģimenē tā ir visnegaidītākā. [..] Kad nomirst bērns, sagrūst nākotnes sapņi, zūd cerības veidot attiecības [ar dēlu, vedeklu, mazbērniem], pieredzēt notikumus.., kas vēl nav izbaudīti kopā.” Šīs dziļās zaudējuma sāpes izjūt arī daudzas sievietes, kas pieredzējušas spontāno abortu.

Kāda atraitne stāsta: ”Mans vīrs Rasels Otrā pasaules kara laikā bija bijis medicīniskā dienesta adjutants karadarbības zonā Klusā okeāna salās. Viņš bija pieredzējis vairākas nežēlīgas kaujas. Pēc atgriešanās Amerikas Savienotajās Valstīs Rasels atsāka mierīgāku dzīvi. Vēlāk viņš kļuva par Dieva kalpotāju. Kad vīram bija mazliet pāri 60 gadiem, viņam parādījās pirmie sirds slimības simptomi. Tomēr viņš centās joprojām dzīvot aktīvu dzīvi. Bet tad kādu dienu 1988. gada jūlijā Raselam pēkšņi sākās smaga sirdslēkme un viņš nomira. Es jutos pilnīgi satriekta. Es pat nebiju paspējusi no viņa atvadīties. Rasels man bija ne tikai vīrs — viņš bija mans labākais draugs. Četrdesmit gadus mēs bijām dalījušies visos dzīves priekos un bēdās. Tagad, kad viņš bija miris, likās, ka mani gaida vēl nepieredzēta vientulība.”

Te minētas tikai dažas no tūkstošiem traģēdiju, kas ik dienas piemeklē ģimenes visā pasaulē. Lielākā daļa cilvēku, kas sēro par kādu mīļu tuvinieku, piekritīs, ka nāve, kas atņem bērnu, vīru, sievu, māti, tēvu vai draugu, patiešām ir ”pēdējais ienaidnieks”, kā rakstīja kristietis Pāvils. Bieži vien pirmā dabiskā reakcija uz briesmīgo ziņu ir noliegums: ”Tas nevar būt! Es tam neticu.” Noliegumam parasti seko citas reakcijas, par kurām būs runāts turpmāk. (1. Korintiešiem 15:25, 26.)

Bet, pirms pievēršam uzmanību izjūtām, ko rada sāpes par tuva cilvēka zaudējumu, noskaidrosim dažus svarīgus jautājumus. Vai nāve nozīmē, ka cilvēks ir zudis uz visiem laikiem? Vai pastāv kāda cerība, ka mēs atkal varētu sastapt cilvēkus, ko esam mīlējuši?

Mums ir pamats cerēt

Pāvils, viens no Bībeles sarakstītājiem, runāja par cerību atbrīvoties no ’pēdējā ienaidnieka’ — nāves. Viņš rakstīja: ”Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta — nāve.” (1. Korintiešiem 15:26.) Kāpēc Pāvils bija par to tik pārliecināts? Tāpēc, ka viņu bija mācījis Jēzus Kristus, kas pats bija piecelts no mirušajiem. (Apustuļu darbi 9:3—19.) Tā paša iemesla dēļ Pāvils varēja rakstīt arī šādus vārdus: ”Kā caur cilvēku [Ādamu] nāve, tā arī caur cilvēku [Jēzu Kristu] miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1. Korintiešiem 15:21, 22.)

Jēzus dziļi noskuma, kad pie Naines sastapa kādu atraitni un ieraudzīja viņas mirušo dēlu. Bībelē par šo notikumu stāstīts: ”Kad viņš [Jēzus] bija tuvu pie pilsētas [Naines] vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz. Un to redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: ”Neraudi!” Un piegājis viņš aiz[s]kāra zārku, un nesēji apstājās,  un viņš sacīja: ”Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Un mironis cēlās sēdu un sāka runāt, un viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: ”Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis.”” Pievērsiet uzmanību: Jēzus tik ļoti iežēlojās par atraitni, ka atdzīvināja viņas dēlu. Iedomājieties, par kādām nākotnes izredzēm tas liecina! (Lūkas 7:12—16.)

Pie Naines Jēzus daudzu aculiecinieku klātbūtnē paveica neaizmirstamu brīnumu, celdams augšā cilvēku. Šis notikums bija ķīla gaidāmajai augšāmcelšanai, par ko Jēzus bija runājis jau kādu laiku iepriekš, — augšāmcelšanai uz zemes, pār kuru būs ”jaunas debesis”. Toreiz Jēzus bija teicis: ”Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, un nāks ārā.” (Atklāsmes 21:1, 3, 4; Jāņa 5:28, 29; 2. Pētera 3:13.)

Arī Pēteris un daži citi no 12 apustuļiem, kas pavadīja Jēzu viņa ceļojumos, kļuva par augšāmcelšanas aculieciniekiem. Pie Galilejas jūras viņi savām ausīm dzirdēja runājam augšā celto Jēzu. Lūk, kas Bībelē stāstīts par šo gadījumu: ”Jēzus viņiem saka: ”Nāciet un turiet azaidu!” Bet neviens no mācekļiem nedrīkstēja viņam jautāt: ”Kas tu esi?” Jo tie gan zināja, ka tas ir pats Kungs. Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod to viņiem, tāpat arī zivis. Šī bija trešā reize, ka Jēzus parādījās saviem mācekļiem pēc savas augšāmcelšanās no miroņiem.” (Jāņa 21:12—14.)

Tāpēc Pēteris nešaubīdamies varēja rakstīt: ”Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem.” (1. Pētera 1:3.)

Apustulis Pāvils apliecināja savu drošo paļāvību, sacīdams: ”[Es ticu] visam, kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos. Un man ir cerība uz Dievu, kāda arī viņiem pašiem ir, ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” (Apustuļu darbi 24:14, 15.)

Tātad miljoniem cilvēku ir pamats cerēt, ka viņi šeit pat uz zemes, tikai pavisam citādos apstākļos, atkal varēs redzēties ar saviem zaudētajiem draugiem un tuviniekiem. Kādi būs šie apstākļi? Par cerību, kāda Bībelē sniegta cilvēkiem, ko mums atņēmusi nāve, tuvāk būs stāstīts šīs brošūras pēdējā nodaļā ”Pamatota cerība mirušajiem”.

Bet vispirms apspriedīsim dažus jautājumus, kas mēdz rasties tiem, kuri sēro par kādu tuvu cilvēku: vai ir normāli bēdās justies tā, kā es patlaban jūtos? Kā dzīvot tālāk? Ko var darīt apkārtējie, lai palīdzētu man pārciest bēdas? Kā es varu palīdzēt tiem, kam ir sēras? Galvenais: kas Bībelē teikts par cerību mirušajiem? Vai es kādreiz vēl redzēšu savus mirušos tuviniekus? Kur tas notiks?