GALVENAIS NODAĻĀ

Kā jau Jēzus paredzēja, viņa sekotāju tiesības sludināt tiek apstrīdētas tiesā

1., 2. a) Ko izdevās izdarīt reliģiskajiem vadītājiem, un kā rīkojās apustuļi? b) Kāpēc apustuļi nepakļāvās aizliegumam sludināt?

NAV pagājis ilgs laiks kopš mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkiem. Kristiešu draudze Jeruzālemē pastāv tikai dažas nedēļas. Sātans, bez šaubām, uzskata, ka viņam ir īstais laiks rīkoties. Viņš grib iznīcināt draudzi, kamēr tā vēl nav nostiprinājusies. Ātri vien Sātans ievirza notikumus tā, ka reliģiskie vadītāji aizliedz valstības sludināšanu. Tomēr apustuļi drosmīgi turpina sludināt, un daudz vīriešu un sieviešu sāk ”ticēt Kungam”. (Ap. d. 4:18, 33; 5:14.)

Apustuļi priecājās, jo bija ”atzīti par cienīgiem ciest negodu viņa vārda dēļ”

2 Pretiniekus tas sanikno, un viņi dod jaunu triecienu — šoreiz viņi iesloga cietumā visus apustuļus. Taču naktī Jehovas eņģelis atver cietuma durvis, un rītausmā apustuļi jau atkal sludina! Viņus vēlreiz apcietina un aizved tautas vadītāju priekšā, kuri apsūdz apustuļus, ka tie ir pārkāpuši aizliegumu sludināt. Apustuļi bezbailīgi atbild: ”Mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem.” Tautas vadītāji aizsvilstas tādās dusmās, ka grib apustuļus nogalināt. Bet šajā izšķirīgajā brīdī ierunājas visu cienītais bauslības skolotājs Gamaliēls, kas brīdina valdniekus: ”Padomājiet labi.. [..] ..atstājiet šos cilvēkus mierā un ļaujiet viņiem iet.” Pārsteidzošā kārtā varas pārstāvji uzklausa viņa padomu un atlaiž apustuļus. Ko pēc atbrīvošanas dara šie uzticīgie Dieva kalpi? Neļaudami sevi iebiedēt, viņi ”neatlaidīgi māca un sludina labo vēsti par Kristu, Jēzu”. (Ap. d. 5:17—21, 27—42; Sal. Pam. 21:1, 30.)

3., 4. a) Kādu laika gaitā pārbaudītu paņēmienu Sātans mēdz izmantot, lai uzbruktu Dieva tautai? b) Par ko stāstīts šajā un divās nākamajās nodaļās?

3 Šie notikumi, kas 33. gadā risinājās jūdu tiesā, bija pirmais, bet nebūt ne pēdējais gadījums, kad amatpersonas vērsās pret kristiešu draudzi. (Ap. d. 4:5—8; 16:20; 17:6, 7.) Mūsdienās Sātans joprojām dara visu, lai varas iestādes patiesās pielūgsmes pretinieku ietekmē aizliegtu mums sludināt. Pretinieki ir izvirzījuši Dieva tautai dažādas apsūdzības. Piemēram, mūs apsūdz sabiedriskās kārtības traucēšanā. Cita apsūdzība ir tāda, ka mēs esot musinātāji, vēl viena — ka mēs nodarbojamies ar tirdzniecību. Piemērotos gadījumos  brāļi ir vērsušies tiesās, lai pierādītu, ka šīs apsūdzības ir nepatiesas. Kāds ir bijis šo prāvu iznākums? Kā tiesu spriedumi, kas tapuši pirms vairākiem gadu desmitiem, var ietekmēt mūs personīgi? Pievērsīsim uzmanību vairākām lietām, kas tika izskatītas tiesā, un noskaidrosim, kā tās ir palīdzējušas ”aizstāvēt un likumīgi nostiprināt labo vēsti”. (Filip. 1:7.)

4 Šajā nodaļā stāstīts par to, kā mēs esam aizstāvējuši savas tiesības sludināt. Nākamajās divās nodaļās uzzināsim, kādas juridiskas cīņas ir izcīnītas, lai mēs nepiederētu pie pasaules un varētu dzīvot pēc valstības normām.

Kārtības traucētāji vai uzticīgi Dieva valstības pārstāvji?

5. Kāpēc pagājušā gadsimta 30. gados daudzi valstības sludinātāji tika arestēti, un kādu iespēju apsvēra brāļi, kas pārraudzīja organizācijas darbību?

5 Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās daudzās Amerikas Savienoto Valstu pilsētās un štatos no Jehovas lieciniekiem tika prasīts iegādāties noteikta veida oficiālu atļauju vai licenci, kas dotu tiesības veikt kalpošanu. Taču mūsu brāļi nebija ar mieru pieteikties licencēm. Jebkuru atļauju ir iespējams anulēt, un viņi uzskatīja, ka nevienai valdībai nav tiesību traucēt kristiešiem pildīt Jēzus pavēli — sludināt vēsti par valstību. (Marka 13:10.) Tāpēc simtiem valstības sludinātāju tika arestēti. Šajā situācijā brāļi, kas pārraudzīja organizācijas darbību, apsvēra iespēju vērsties tiesā. Viņi cerēja pierādīt, ka valsts nelikumīgi ierobežo Jehovas liecinieku tiesības brīvi praktizēt savu reliģiju. 1938. gadā risinājās notikumi, kuru iznākums bija nozīmīga tiesas prāva. Kas toreiz notika?

6., 7. Kas notika ar Kentvelu ģimeni?

6 1938. gada 26. aprīlī 60 gadus vecais Ņūtons Kentvels, viņa sieva Estere un viņu dēli Henrijs, Rasels un Džesijs — visi pieci bija speciālie pionieri — devās uz visu dienu sludināt Ņūheivenas pilsētā Konektikutas štatā. Patiesībā viņi bija gatavi arī ilgākai prombūtnei, jo viņi jau vairākkārt bija apcietināti un labi saprata, ka tas var notikt vēlreiz. Tomēr šī varbūtība nemazināja Kentvelu ģimenes vēlēšanos sludināt vēsti par valstību. Viņi ieradās Ņūheivenā divās automašīnās. Ņūtons vadīja automašīnu, kas bija piekrauta ar Bībeles literatūru un pārnēsājamiem patafoniem, savukārt mašīna, pie kuras stūres bija 22 gadus vecais Henrijs, bija aprīkota ar skaņu aparatūru. Kā jau varēja gaidīt, pēc pāris stundām viņus apstādināja policija.

7 Pirmo aizturēja 18 gadus veco Raselu, pēc tam arī Ņūtonu un Esteri. Sešpadsmitgadīgais Džesijs pa gabalu noraudzījās, kā viņa vecākus un brāli aizved policija. Henrijs sludināja citā pilsētas daļā, tāpēc jaunais Džesijs palika viens pats. Paņēmis patafonu, viņš turpināja sludināt. Divi katoļi  ļāva Džesijam atskaņot brāļa Raterforda lekciju, kuras nosaukums bija ”Ienaidnieki”, taču, klausoties ierakstu, viņi kļuva tik nikni, ka gribēja Džesiju iekaustīt. Džesijs mierīgi devās prom, bet drīz viņu apturēja kāds policists. Tā arī Džesijs nonāca policijas iecirknī. Māsai Kentvelai apsūdzība netika izvirzīta, bet brālim Kentvelam un viņa dēliem gan. Tiesa, vēlāk tajā pašā dienā viņi tika atbrīvoti pret drošības naudu.

8. Kāpēc tiesa Džesiju Kentvelu atzina par vainīgu sabiedriskā miera traucēšanā?

8 Pēc dažiem mēnešiem, 1938. gada septembrī, Kentvelu ģimene Ņūheivenā stājās tiesas priekšā. Ņūtonu, Raselu un Džesiju atzina par vainīgiem ziedojumu vākšanā bez licences. Par spīti apelācijai, kas tika iesniegta Konektikutas Augstākajā tiesā, Džesijs tika atzīts par vainīgu sabiedriskā miera traucēšanā. Ar ko tas tika pamatots? Abi katoļi, kas bija klausījušies lekcijas ierakstu, tiesā liecināja, ka lekcija ir saturējusi apvainojumus viņu reliģijai un viņus provocējusi. Brāļi, kas vadīja mūsu organizācijas darbību, pārsūdzēja nelabvēlīgo spriedumu ASV Augstākajā tiesā.

9., 10. a) Kāds bija ASV Augstākās tiesas lēmums Kentvelu ģimenes lietā? b) Kādu labumu šis lēmums dod mums?

9 Sākot ar 1940. gada 29. martu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Čārlzs Hjūss un vēl astoņi tiesneši uzklausīja argumentus, ko minēja brālis Heidens Kovingtons, Jehovas  liecinieku jurists. * Kad Konektikutas štatu pārstāvošais advokāts izklāstīja savus argumentus, pūlēdamies pierādīt, ka Jehovas liecinieki ir kārtības traucētāji, viens no tiesnešiem pavaicāja: ”Vai nav tiesa, ka vēsts, ko sludināja Jēzus Kristus, savā laikā bija nepopulāra?” Štata advokāts atbildēja: ”Tieši tā, un, ja mani atmiņa neviļ, Bībelē arī teikts, kas ar Jēzu notika tāpēc, ka viņš sludināja šo vēsti.” Tie bija ļoti daiļrunīgi vārdi. Pats to negribot, advokāts bija salīdzinājis Jehovas lieciniekus ar Jēzu un štatu — ar tiem, kas viņu notiesāja. 1940. gada 20. maijā Augstākā tiesa vienbalsīgi lēma par labu lieciniekiem.

Heidens Kovingtons (priekšā, vidū), Glens Havs (pa kreisi) un citi iznāk no tiesas nama pēc kādas juridiskas uzvaras

10 Kāda ietekme bija šim tiesas lēmumam? Tas vēl lielākā mērā aizsargāja tiesības brīvi praktizēt savu reliģiju, lai ne federālajai, ne štata, ne vietējai varai nebūtu likumīga pamata ierobežot reliģisko brīvību. Turklāt Augstākā tiesa nesaskatīja Džesija rīcībā ”nekādu apdraudējumu sabiedriskajam mieram un kārtībai”. Tiesa savā spriedumā skaidri atzīmēja, ka Jehovas liecinieki nav sabiedriskās kārtības traucētāji. Dieva kalpi bija guvuši nozīmīgu juridisku uzvaru. Kādu labumu tā dod mums? Kāds advokāts, kas pats ir Jehovas liecinieks, norāda: ”Tiesības nodoties savai reliģijai bez bailēm un netaisnīgiem ierobežojumiem mums, Jehovas lieciniekiem, mūsdienās ļauj darīt zināmu vēsti par cerību citiem cilvēkiem vietā, kur mēs dzīvojam.”

Musinātāji vai patiesības sludinātāji?

Kvebekas dziļais naids pret Dievu un Kristu, un brīvību dara kaunu visai Kanādai

11. Kādu kampaņu mūsu brāļi organizēja Kanādā, un kāpēc tas tika darīts?

11 Pagājušā gadsimta 40. gados Jehovas liecinieki Kanādā saskārās ar spēcīgu pretestību. 1946. gadā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību reliģijas brīvības pārkāpumiem no valsts puses, mūsu brāļi tur organizēja 16 dienas ilgu kampaņu, kuras laikā viņi izplatīja bukletu ar nosaukumu Quebec’s Burning Hate for God and Christ and Freedom Is the Shame of All Canada (Kvebekas dziļais naids pret Dievu un Kristu, un brīvību dara kaunu visai Kanādai). Šajā bukletā bija detalizēti atmaskotas garīdznieku organizētās nekārtības, policijas nežēlība un pūļa uzbrukumi, ko mūsu brāļi bija pieredzējuši Kvebekas provincē. ”Nelikumīgie Jehovas liecinieku aresti turpinās,” bija norādīts bukletā. ”Lielajā Monreālā Jehovas lieciniekiem ir izvirzītas aptuveni 800 apsūdzības.”

12. a) Kāda bija pretinieku reakcija uz bukletu izplatīšanu? b) Kādā noziegumā tika vainoti mūsu brāļi? (Sk. arī piezīmi.)

12 Kvebekas premjerministrs Moriss Diplesī, kas cieši sadarbojās ar Romas katoļu kardinālu Vilnēvu, par atbildi uz bukleta izplatīšanu pasludināja Jehovas lieciniekiem ”karu bez žēlastības”. Tiesā iesniegto prasību skaits ātri vien pieauga no 800 līdz 1600. ”Policija mūs aizturēja tik bieži, ka mums sajuka skaits,” stāstīja kāda pioniere. Liecinieki, kas  tika pieķerti, sludinot ar bukletu, tika vainoti noziegumā — ”musinošu apmelojumu” izplatīšanā. *

13. Kas bija pirmie, kuri stājās tiesas priekšā par musināšanu, un kāds bija spriedums?

13 1947. gadā brālis Emē Bušē un viņa meitas — astoņpadsmitgadīgā Žizele un vienpadsmitgadīgā Lisilla — bija pirmie, kas stājās tiesas priekšā, jo tika vainoti musināšanā. Viņi bija izplatījuši bukletu Kvebekas dziļais naids netālu no savas lauku saimniecības, kas atradās kalnainā apvidū uz dienvidiem no Kvebekas, bet viņus bija grūti iztēlot par rūdītiem nemiera cēlājiem. Brālis Bušē bija pazemīgs un laipns cilvēks, kas mierīgi strādāja savā saimniecībā un reizēm zirga pajūgā devās uz pilsētu. Tomēr viņa ģimene bija pieredzējusi dažas no nežēlībām, par kurām bija stāstīts bukletā. Tiesnesis, kas izskatīja lietu, ienīda Jehovas lieciniekus un atteicās atzīt faktus, kas pierādīja Bušē ģimenes nevainību. Viņš pievienojās apsūdzības pozīcijai, ka buklets esot sējis naidu un līdz ar to Bušē ir atzīstami par vainīgiem. Tiesneša nostāju būtībā varēja izteikt ar vārdiem: runāt patiesību ir noziegums! Emē un Žizele tika notiesāti par musinošiem apmelojumiem, un pat mazajai Lisillai divas dienas nācās pavadīt cietuma kamerā. Brāļi pārsūdzēja spriedumu Kanādas Augstākajā tiesā, kas piekrita izskatīt šo lietu.

14. Kā brāļi Kvebekā rīkojās, kamēr turpinājās vajāšanas?

14 Tikmēr mūsu drosmīgie brāļi un māsas Kvebekā turpināja sludināt vēsti par valstību, par spīti nemitīgiem un nežēlīgiem uzbrukumiem, un viņu neatlaidībai bieži bija ļoti labs iznākums. Četru gadu laikā kopš bukleta izplatīšanas kampaņas 1946. gadā Jehovas liecinieku skaits Kvebekā pieauga no 300 līdz 1000! *

15., 16. a) Kāds bija Kanādas Augstākās tiesas spriedums Bušē ģimenes lietā? b) Kā šī uzvara ietekmēja mūsu brāļus un citus?

15 1950. gada jūnijā Kanādas Augstākā tiesa pilnā deviņu tiesnešu sastāvā izskatīja Emē Bušē lietu. Pusgadu vēlāk, 1950. gada 18. decembrī, tiesa lēma mums par labu. Kāpēc Augstākās tiesas spriedums bija mums labvēlīgs? Kā paskaidroja brālis Glens Havs, kas tiesā pārstāvēja Jehovas lieciniekus, tiesa piekrita aizstāvības argumentam, ka par musināšanu var būt runa vienīgi tad, ja notiek kūdīšana uz vardarbību vai sacelšanos pret valdību. Turpretī mūsu bukletā ”nebija pamudinājumu uz šādu rīcību — tā bija likumīga runas brīvības izmantošana”. Brālis Havs norādīja: ”Es pats savām acīm redzēju, kā Jehova piešķīra uzvaru.” *

16 Augstākās tiesas lēmums patiešām bija lieliska Dieva valstības uzvara. Līdz ar to bija zudis pamatojums visām pārējām 122 lietām, kurās Jehovas liecinieki Kvebekā bija apsūdzēti ”musinošos apmelojumos” un kuras tobrīd vēl gaidīja izskatīšanu. Turklāt tiesas spriedums nozīmēja, ka Kanādas un visu pārējo Britu nāciju sadraudzības valstu pilsoņiem ir tiesības brīvi paust savas bažas par to, kā valdība  īsteno savu varu. Šī juridiskā uzvara deva izšķirošu triecienu baznīcas un valsts apvienotajām pūlēm ierobežot Jehovas liecinieku tiesības Kvebekā. *

Tirgotāji vai dedzīgi Dieva valstības vēstneši?

17. Kā dažas valdības mēģina ierobežot mūsu sludināšanu?

17 Tāpat kā agrīnie kristieši, Jehovas kalpi mūsdienās ”netirgojas ar Dieva vārdu”. (Nolasīt 2. Korintiešiem 2:17.) Tomēr dažas valdības mēģina ierobežot mūsu kalpošanu ar likumiem, kas regulē komercdarbību. Tālāk ir minētas divas tiesas prāvas, kurās tika izskatīts jautājums par to, vai Jehovas liecinieki ir tirgotāji vai reliģiski kalpotāji.

18., 19. Kā varas iestādes Dānijā mēģināja ierobežot sludināšanu?

18 Dānija. 1932. gada 1. oktobrī stājās spēkā likums, kas noteica, ka ir pretlikumīgi pārdot jebkādas publikācijas bez tirgotāja licences. Taču mūsu brāļi nelūdza viņiem izsniegt nekādas licences. Nākamajā dienā pieci sludinātāji piedalījās kalpošanā Roskildē, kas atrodas kādus 30 kilometrus no galvaspilsētas Kopenhāgenas. Dienas beigās viens no sludinātājiem, Augusts Lēmans, nebija atrodams. Viņš bija apcietināts par tirgošanos bez licences.

19 1932. gada 19. decembrī Augusts Lēmans stājās tiesas priekšā. Viņš liecināja, ka ir apmeklējis cilvēkus un piedāvājis tiem uz Bībeli balstītu literatūru, bet noliedza, ka būtu nodarbojies ar tirgošanos. Tiesa viņam piekrita. Spriedumā bija teikts: ”Apsūdzētais.. ir spējīgs finansiāli sevi uzturēt, [viņš] nav guvis nekādu materiālu labumu un nav plānojis tādu gūt, un viņa darbība pat ir radījusi viņam finansiālus zaudējumus.” Tiesa nostājās Jehovas liecinieku pusē un atzina, ka Lēmana darbību nevar ”raksturot kā tirdzniecību”. Tomēr Dieva tautas ienaidnieki bija apņēmības pilni ierobežot sludināšanu valstī. (Ps. 94:20.) Prokurors pārsūdzēja tiesas spriedumu, un lieta nonāca līdz pat valsts Augstākajai tiesai. Kā rīkojās mūsu brāļi?

20. Kāds bija Dānijas Augstākās tiesas spriedums, un kā mūsu brāļi uz to reaģēja?

20 Nedēļā pirms lietas izskatīšanas Augstākajā tiesā Jehovas liecinieki izvērsa aktīvu sludināšanu visā Dānijā. 1933. gada 3. oktobrī Augstākā tiesa paziņoja savu lēmumu. Tā piekrita zemākās instances tiesai, ka Augusts Lēmans nav pārkāpis likumu. Spriedums nozīmēja, ka Jehovas liecinieki var turpināt brīvi sludināt. Paužot savu pateicību Jehovam par šo juridisko uzvaru, brāļi un māsas sludināja ar vēl lielāku dedzību. Kopš stājās spēkā šis tiesas spriedums, varas iestādes Dānijā mūsu brāļiem vairs nav likušas šķēršļus veikt savu kalpošanu.

Drosmīgi Jehovas liecinieki Dānijā 20. gadsimta 30. gados

21., 22. Kāds bija ASV Augstākās tiesas lēmums brāļa Mērdoka lietā?

21 Amerikas Savienotās Valstis. 1940. gada 25. februārī pionieris Roberts Mērdoks un septiņi citi Jehovas liecinieki tika apcietināti, kad viņi sludināja Dženetā, pilsētā netālu  no Pitsburgas (Pensilvānijas štats). Viņus atzina par vainīgiem tajā, ka viņi nav iegādājušies licenci literatūras piedāvāšanai. Pēc apelācijas iesniegšanas šo lietu piekrita izskatīt ASV Augstākā tiesa.

22 1943. gada 3. maijā Augstākā tiesa pasludināja savu lēmumu, kas bija labvēlīgs Jehovas lieciniekiem. Prasību iegādāties licenci tiesa atzina par nepieņemamu, jo tā paredzēja ”samaksu par brīvību īstenot federālās konstitūcijas garantētas tiesības”. Tiesa atcēla pilsētas izdoto rīkojumu, nosaucot to par ”preses brīvības ierobežojumu un traucēkli brīvi praktizēt reliģiju”. Paužot tiesas vairākuma viedokli, tiesnesis Viljams Duglass norādīja, ka Jehovas liecinieku darbība ”ir vairāk nekā sludināšana un vairāk nekā reliģiskas literatūras izplatīšana; tā ir abu šo darbību kombinācija”. Viņš turpināja: ”Šī reliģiskās darbības forma ir tikpat cienījama.. kā dievkalpojumi baznīcās un sludināšana no kanceles.”

23. Kāpēc uzvaras, kas tiesās tika gūtas 1943. gadā, mums ir ļoti nozīmīgas?

23 Šis Augstākās tiesas spriedums bija ievērojama Dieva tautas juridiska uzvara. Tas apstiprināja, ka mēs patiešām esam kristīgi Dieva kalpotāji, nevis komersanti un tirgotāji. Tajā neaizmirstamajā 1943. gada dienā Jehovas liecinieki  guva uzvaras 12 lietās no 13, ko izskatīja Augstākā tiesa, ieskaitot Mērdoka lietu. Šie tiesas lēmumi ir kļuvuši par nozīmīgiem precedentiem, kas ir izmantoti vēlāk notikušās prāvās, kurās mūsu pretinieki atkal ir apstrīdējuši mūsu tiesības sludināt vēsti par valstību sabiedriskās vietās un pa mājām.

”Mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem”

24. Kā mēs rīkojamies, ja varas iestādes aizliedz sludināšanu?

24 Jehovas kalpi ir pateicīgi, ja valdības mums piešķir likumīgas tiesības netraucēti sludināt valstību. Tomēr, ja valdība aizliedz sludināšanu, mēs vienkārši pielāgojam savas darbības metodes un turpinām darīt visu, kas attiecīgajos apstākļos ir iespējams. Tāpat kā apustuļiem, ”mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem”. (Ap. d. 5:29; Mat. 28:19, 20.) Vienlaikus mēs vēršamies tiesās, lai panāktu mūsu darbības aizlieguma atcelšanu. Lūk, divi piemēri.

25., 26. Kādi notikumi, kas risinājās Nikaragvā, kļuva par pamatu lietas izskatīšanai šīs valsts Augstākajā tiesā, un kāds bija iznākums?

25 Nikaragva. 1952. gada 19. novembrī misionārs un filiāles kalpotājs Donovans Manstermens ieradās Imigrācijas birojā valsts galvaspilsētā Managvā. Viņš bija izsaukts pie šī biroja vadītāja kapteiņa Arnoldo Garsijas. Kapteinis paziņoja Donovanam, ka visiem Jehovas lieciniekiem Nikaragvā ir ”aizliegts turpmāk sludināt savas doktrīnas un popularizēt savu reliģisko darbību”. Uz jautājumu, kāpēc ir izdots šāds aizliegums, kapteinis Garsija atbildēja, ka liecinieki nav saņēmuši ministra atļauju veikt savu kalpošanu, turklāt viņus apsūdz tajā, ka viņi esot komunisti. Kas bija šie apsūdzētāji? Tie bija katoļu garīdznieki.

Brāļi Nikaragvā aizlieguma laikā

 26 Brālis Manstermens tūlīt pat apstrīdēja pieņemto lēmumu, vērsdamies Valdības un reliģijas ministrijā, kā arī pie prezidenta Anastasio Somosas Garsijas, taču bez panākumiem. Tad brāļi mainīja savas darbības metodes. Viņi slēdza valstības zāli, sāka rīkot sapulces mazās grupās un pārstāja sludināt ielās, tomēr joprojām stāstīja citiem vēsti par valstību. Turklāt viņi iesniedza Nikaragvas Augstākajā tiesā petīciju par aizlieguma atcelšanu. Laikrakstos plaši tika ziņots par mūsu darbības aizliegumu un iesniegtās petīcijas saturu, un Augstākā tiesa piekrita izskatīt šo lietu. Kāds bija iznākums? 1953. gada 19. jūnijā Augstākā tiesa pasludināja savu vienbalsīgo spriedumu, kas bija labvēlīgs Jehovas lieciniekiem. Tiesa atzina, ka aizliegums pārkāpj konstitūcijā noteiktās garantijas par vārda brīvību, sirdsapziņas brīvību un tiesībām paust savus reliģiskos uzskatus. Tā arī lēma, ka attiecībām starp Nikaragvas valdību un Jehovas lieciniekiem atkal jākļūst tādām, kādas tās bija pirms aizlieguma.

27. Kāpēc Nikaragvas iedzīvotājiem Augstākās tiesas spriedums bija pārsteigums, un kā uz gūto uzvaru raudzījās mūsu brāļi?

27 Nikaragvas iedzīvotājiem bija pārsteigums, ka Augstākā tiesa bija nostājusies Jehovas liecinieku pusē. Iepriekš garīdzniecības ietekme bija tik spēcīga, ka tiesa vairījās no konfliktiem ar to. Arī valdības pārstāvjiem bija tik liela vara, ka tiesa reti nostājās pret viņu lēmumiem. Mūsu brāļi bija pārliecināti: uzvaru viņi ir guvuši tāpēc, ka bija saņēmuši aizsardzību no sava ķēniņa un bija turpinājuši sludināt. (Ap. d. 1:8.)

28., 29. Kādi notikumi pagājušā gadsimta 80. gadu vidū risinājās Zairā?

28 Zaira. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Zairā, ko tagad sauc par Kongo Demokrātisko Republiku, bija kādi 35 tūkstoši Jehovas liecinieku. Tā kā darbība, kas bija saistīta ar Dieva valstību, pastāvīgi vērsās plašumā, filiāle bija uzsākusi jaunu ēku būvniecību. 1985. gada decembrī valsts galvaspilsētā Kinšasā notika starptautisks kongress un pilsētas stadionā pulcējās 32 tūkstoši delegātu no daudzām pasaules malām. Bet tad Jehovas kalpu situācija sāka mainīties.

29 Brālis Marsels Filto, misionārs no Kvebekas (Kanāda), kurš bija pieredzējis Diplesī režīma īstenotās vajāšanas, toreiz kalpoja Zairā. Viņš stāsta par tā laika notikumiem: ”1986. gada 12. martā brāļiem tika iedota vēstule, kurā Jehovas liecinieku apvienība Zairā tika pasludināta par nelikumīgu.” Aizliegumu bija parakstījis valsts prezidents Mobutu Sese Seko.

30. Kāds grūts lēmums bija jāpieņem filiāles komitejai, un ko šie brāļi nolēma?

30 Nākamajā dienā nacionālais radio paziņoja: ”Par Jehovas lieciniekiem [Zairā] mēs vairs nekad nedzirdēsim.” Tūlīt pat sākās vajāšanas. Tika izpostītas valstības zāles, brāļi tika aplaupīti, apcietināti, ieslodzīti cietumā un piekauti. Cietumā nonāca pat Jehovas liecinieku bērni. 1988. gada  12. oktobrī valdība konfiscēja mūsu organizācijas īpašumu un filiāles teritoriju ieņēma civilā gvarde — armijas vienība. Brāļi iesniedza sūdzību prezidentam Mobutu, taču nesaņēma nekādu atbildi. Filiāles komitejai bija jāpieņem grūts lēmums: pārsūdzēt aizliegumu Augstākajā tiesā vai nogaidīt? Timotijs Holmss, kas tolaik bija misionārs un filiāles komitejas koordinators, atceras: ”Mēs meklējām Jehovas gudrību un vadību.” Ar lūgšanām pārrunājuši situāciju, komitejas locekļi secināja, ka nav īstais laiks tiesāties. Viņi saprata, ka galvenā uzmanība jāpievērš tam, lai gādātu par brāļu saimi un meklētu iespējas turpināt sludināšanu.

”Tās prāvas laikā mēs redzējām, kā Jehova var visu izmainīt”

31., 32. Kādu nozīmīgu lēmumu pieņēma Zairas Augstākā tiesa, un kā tas ietekmēja mūsu brāļus?

31 Pagāja vairāki gadi. Negatīvā attieksme pret Jehovas lieciniekiem mazinājās, un valstī pieauga cieņa pret cilvēktiesībām. Tad filiāles komiteja nolēma, ka ir pienācis īstais brīdis apstrīdēt aizliegumu Zairas Augstākajā tiesā. Apelācija tika iesniegta, un Augstākā tiesa piekrita to izskatīt. 1993. gada 8. janvārī, nepilnus septiņus gadus pēc tam, kad prezidents bija izdevis rīkojumu par mūsu darbības aizliegšanu, tiesa nosprieda, ka valdības rīcība ir bijusi nelikumīga, un aizliegums tika atcelts. Tas bija drosmīgs solis — riskēdami paši ar savu dzīvību, Augstākās tiesas locekļi bija atcēluši valsts prezidenta lēmumu! Brālis Holmss saka: ”Tās prāvas laikā mēs redzējām, kā Jehova var visu izmainīt.” (Dan. 2:21.) Šī uzvara stiprināja brāļu ticību. Viņi redzēja, ka ķēniņš Jēzus ir palīdzējis savai tautai saprast, kad un kā rīkoties.

Jehovas liecinieki Kongo Demokrātiskajā Republikā priecājas, ka var brīvi pielūgt Jehovu

 32 Pēc aizlieguma atcelšanas filiālei tika atļauts uzaicināt jaunus misionārus, būvēt jaunas filiāles ēkas un ievest Bībeles literatūru. * Dieva kalpiem visā pasaulē ir milzīgs prieks vērot, kā Jehova sargā savas tautas garīgo labklājību. (Jes. 52:10.)

”Jehova ir mans palīgs”

33. Ko var mācīties no šī īsā dažu tiesas prāvu apskata?

33 Šis juridisko cīņu apskats pierāda, ka Jēzus pilda savu solījumu: ”Es jums došu tādus vārdus un gudrību, ko visi jūsu pretinieki kopā nespēs ne atspēkot, ne apstrīdēt.” (Nolasīt Lūkas 21:12—15.) Reizēm Jehova, pēc visa spriežot, ir pasargājis savu tautu ar mūsdienu ”Gamaliēlu” palīdzību un ir pamudinājis drosmīgus tiesnešus un advokātus iestāties par taisnīgumu. Jehova ir notrulinājis mūsu pretinieku ieročus. (Nolasīt Jesajas 54:17.) Pretestība nespēj apstādināt Dieva darbu.

34. Kāpēc mūsu juridiskās uzvaras ir tik iespaidīgas, un ko tās pierāda? (Sk. arī ” Augstākajās tiesās gūtas ievērojamas uzvaras, kas ir sekmējušas valstības sludināšanu”.)

34 Kāpēc mūsu juridiskās uzvaras ir tik iespaidīgas? Jehovas liecinieki nav ievērojami un ietekmīgi cilvēki. Mēs nepiedalāmies vēlēšanās, neatbalstām politiskas kampaņas un nepieslejamies politiķiem. Turklāt tie, kas ir bijuši iesaistīti tiesas prāvās, parasti tiek uzskatīti par ”neizglītotiem un vienkāršiem”. (Ap. d. 4:13.) Raugoties no cilvēciskā viedokļa, tiesām nav īpaša iemesla lemt par sliktu mūsu varenajiem reliģiskajiem un politiskajiem pretiniekiem un nostāties mūsu pusē. Tomēr tiesu spriedumi bieži ir bijuši mums labvēlīgi! Juridiskās uzvaras ir apliecinājums, ka mēs esam ”vienoti ar Kristu.. un darbojamies Dieva priekšā”. (2. Kor. 2:17.) Tāpēc mēs pievienojamies apustuļa Pāvila vārdiem: ”Jehova ir mans palīgs, es nebaidīšos.” (Ebr. 13:6.)

^ 9. rk. Šī lieta, Kentvels pret Konektikutas štatu, bija pirmā no 43 lietām, kuru izskatīšanā ASV Augstākajā tiesā piedalījās brālis Heidens Kovingtons, aizstāvot mūsu brāļus. Viņš nomira 1978. gadā. Viņa atraitne Dorotija uzticīgi kalpoja Dievam līdz pat savai nāvei. Viņa nomira 2015. gadā 92 gadu vecumā.

^ 12. rk. Apsūdzība bija balstīta uz likumu, kas bija stājies spēkā 1606. gadā. Tas ļāva atzīt cilvēku par vainīgu, ja zvērinātajiem šķita, ka viņa teiktais sēj naidu — pat ja viņš bija teicis patiesību.

^ 14. rk. 1950. gadā Kvebekā bija 164 pilnas slodzes kalpotāji, starp tiem 63 Gileādas skolas absolventi, kas bija piekrituši savam norīkojumam, kaut arī zināja, ka viņus tur gaida nikna pretestība.

^ 15. rk. Brālis Glens Havs bija bezbailīgs advokāts, kas no 1943. līdz 2003. gadam prasmīgi izcīnīja simtiem juridisku cīņu Jehovas liecinieku labā Kanādā un citās valstīs.

^ 16. rk. Sīkāk par šo lietu stāstīts rakstā ”Šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš” žurnāla Atmostieties! 2000. gada 22. aprīļa numurā, 18.—24. lpp.

^ 32. rk. Civilā gvarde vēlāk atstāja filiāles teritoriju, bet jaunā filiāle tika uzbūvēta citā vietā.