Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Bībele internetā | SVĒTO RAKSTU JAUNĀS PASAULES TULKOJUMS

Lūkas 7:1—50

7  Kad viņš bija beidzis runāt ar cilvēkiem, viņš aizgāja uz Kapernaumu.  Tur kāda virsnieka* kalps, kas tam bija dārgs, bija ļoti slims un tuvu nāvei.  Dzirdējis par Jēzu, virsnieks sūtīja pie viņa jūdu vecākos, lai tie lūgtu viņu atnākt un izdziedināt kalpu.  Tie, kas bija atnākuši pie Jēzus, dedzīgi viņu lūdza, sacīdami: ”Viņš ir tā vērts, ka tu viņam palīdzi,  jo viņš mīl mūsu tautu un ir uzcēlis mums sinagogu.”  Tad Jēzus devās tiem līdzi. Kad viņš jau bija netālu no mājas, virsnieks sūtīja viņam pretī draugus, lai tie teiktu: ”Kungs, neapgrūtini sevi, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāc zem mana jumta.  Tāpēc es neuzskatīju, ka esmu tā vērts, lai pats nāktu pie tevis. Saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels.  Jo arī es esmu padots citiem, un man pašam ir pakļauti kareivji, un, kad es vienam saku: ”Ej!”, viņš iet, un citam: ”Nāc!”, viņš nāk, un savam kalpam: ”Dari to!”, viņš dara.”  To dzirdēdams, Jēzus brīnījās par viņu. Pagriezies pret ļaudīm, kas viņam sekoja, viņš teica: ”Es jums saku: pat Izraēlā es neesmu atradis tik lielu ticību.” 10  Kad tie, kas bija sūtīti, atgriezās mājās, viņi ieraudzīja kalpu jau veselu. 11  Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, ko sauc par Naini, un kopā ar viņu gāja viņa mācekļi un daudz ļaužu. 12  Kad viņš tuvojās pilsētas vārtiem, lūk, ārā nesa kādu mirušo, kas bija savas mātes vienīgais dēls. Viņa bija atraitne, un kopā ar viņu bija liels pulks pilsētnieku. 13  Ieraudzījis šo sievieti, Kungs iežēlojās par viņu un teica: ”Neraudi!” 14  Viņš piegāja klāt, aizskāra nestuves, un, kad nesēji apstājās, viņš sacīja: ”Jaunekli, es tev saku: celies!” 15  Tad mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un viņš to atdeva mātei. 16  Visus ļaudis pārņēma bijība, un tie slavēja Dievu, teikdami: ”Liels pravietis ir parādījies mūsu vidū,” un: ”Dievs ir apžēlojies par savu tautu.” 17  Ziņas par viņu izplatījās pa visu Jūdeju un visu apkārtni. 18  Jāņa mācekļi to visu pastāstīja Jānim. 19  Tad Jānis pasauca divus no saviem mācekļiem un sūtīja tos pie Kunga jautāt: ”Vai tu esi tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida kāds cits?” 20  Kad šie vīri atnāca pie viņa, tie teica: ”Jānis Kristītājs mūs ir sūtījis pie tevis jautāt: ”Vai tu esi tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida kāds cits?”” 21  Tobrīd viņš daudzus dziedināja, atbrīvodams tos no kaitēm, smagām slimībām un ļauniem gariem, un daudziem akliem dāvāja redzi. 22  Viņš atbildēja tiem diviem: ”Ejiet, stāstiet Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie kļūst redzīgi, klibie staigā, spitālīgie tiek dziedināti, kurlie dzird, mirušie tiek celti augšā, un trūcīgajiem tiek stāstīta labā vēsts. 23  Un laimīgs ir ikviens, kurš manī nesaskata nekā, kas tam kļūtu par klupšanas akmeni.” 24  Kad Jāņa sūtņi bija aizgājuši, viņš, vērsdamies pie ļaužu pulkiem, sāka runāt par Jāni: ”Ko jūs gājāt vērot tuksnesī? Vēja šūpotu niedri? 25  Ko gan jūs izgājāt skatīties? Cilvēku smalkās drēbēs? Tie, kas valkā krāšņus tērpus un dzīvo greznībā, taču ir ķēniņu pilīs. 26  Ko tad jūs gājāt skatīties? Vai pravieti? Tā gan, es jums saku — un daudz vairāk nekā pravieti. 27  Tieši par viņu ir rakstīts: ”Lūk! Es sūtu tev pa priekšu savu vēstnesi, kas tev sagatavos ceļu tavā priekšā.” 28  Es jums saku: no tiem, kas sievietēm dzimuši, neviens nav lielāks par Jāni, bet pat tas, kas ir mazs Dieva valstībā, ir lielāks par viņu.” 29  (Kad to dzirdēja visi ļaudis un nodokļu ievācēji, kas bija kristījušies ar Jāņa kristību, viņi atzina Dievu par taisnu. 30  Bet farizeji un bauslības zinātāji, kas nebija Jāņa kristīti, neņēma vērā viņiem pausto Dieva gribu.) 31  ”Ar ko lai es salīdzinu šīs paaudzes cilvēkus? Kam tie ir līdzīgi? 32  Tie līdzinās bērniem, kas sēž tirgus laukumā un sauc cits citam: ”Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt, mēs vaimanājām, bet jūs neraudājāt.” 33  Tieši tāpat ir atnācis Jānis Kristītājs, kas nedz ēd maizi, nedz dzer vīnu, tomēr jūs sakāt: ”Viņā ir dēmons.” 34  Ir atnācis Cilvēka dēls, ēd un dzer, tomēr jūs sakāt: ”Skat, kāds rīma un dzērājs, nodokļu ievācēju un grēcinieku draugs!” 35  Bet par gudrību liecina visi tās augļi*.” 36  Tad kāds farizejs aicināja viņu pie sevis uz cienastu, un viņš, iegājis farizeja mājā, atlaidās pie galda. 37  Kāda sieviete, kas pilsētā bija pazīstama kā grēciniece, uzzināja, ka viņš viesojas farizeja mājā, un atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu eļļu. 38  No aizmugures noliekusies pie Jēzus kājām, viņa raudāja, slacīja tās ar asarām un susināja ar saviem matiem. Viņa arī skūpstīja Jēzus kājas un iezieda tās ar smaržīgo eļļu. 39  To redzēdams, farizejs, kas bija ielūdzis Jēzu, domāja pie sevis: ”Ja viņš būtu pravietis, viņš zinātu, kas tā ir par sievieti, kas viņam pieskaras, — ka viņa ir grēciniece.” 40  Jēzus vērsās pie tā: ”Sīmani, man tev ir kas sakāms.” Tas teica: ”Saki, Skolotāj!” 41  ”Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki: viens viņam bija parādā piecsimt denāriju, bet otrs piecdesmit. 42  Kad tiem nebija, ar ko samaksāt parādu, viņš abiem to augstsirdīgi atlaida. Kurš no tiem viņu mīlēs vairāk?” 43  Sīmanis atbildēja: ”Manuprāt, tas, kam viņš atlaida lielāku parādu.” Viņš tam teica: ”Tu spried pareizi.” 44  Tad viņš pagriezās pret sievieti un teica Sīmanim: ”Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, un tu nedevi ūdeni manām kājām, bet viņa slacīja manas kājas ar savām asarām un susināja tās ar saviem matiem. 45  Tu mani nesagaidīji ar skūpstu, bet viņa kopš brīža, kad es ienācu, nav pārstājusi skūpstīt manas kājas. 46  Tu nelēji man uz galvas eļļu, bet viņa iezieda ar smaržīgu eļļu manas kājas. 47  Tāpēc, es tev saku, viņas grēki, kaut arī to ir daudz, ir piedoti, jo liela ir viņas mīlestība, bet tas, kam maz piedots, mīl maz.” 48  Tad viņš sievietei teica: ”Tavi grēki ir piedoti.” 49  To dzirdot, tie, kas kopā ar viņu bija atlaidušies pie galda, pie sevis nodomāja: ”Kas viņš ir, ka pat grēkus piedod?” 50  Bet viņš teica sievietei: ”Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!”

Zemsvītras piezīmes

Vai ”centuriona”. Centurions bija simt kareivju komandieris romiešu karaspēkā.
Burt. ”gudrību attaisno visi tās bērni”.