Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Bībele internetā | SVĒTO RAKSTU JAUNĀS PASAULES TULKOJUMS

Jāņa 11:1—57

11  Tajā laikā bija saslimis kāds cilvēks — Lācars no Betānijas, no Marijas un viņas māsas Martas ciema.  Tā bija tā pati Marija, kas bija slacījusi Kungu ar smaržīgu eļļu un nosusinājusi viņa kājas ar saviem matiem. Saslimušais Lācars bija viņas brālis.  Māsas sūtīja Jēzum ziņu: ”Kungs, tavs mīļais draugs ir slims.”  Kad Jēzus to dzirdēja, viņš sacīja: ”Šī slimība nebeigsies ar nāvi, bet nesīs godu Dievam, lai tādā veidā tiktu pagodināts Dieva Dēls.”  Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru.  Tomēr, izdzirdējis par Lācara slimību, viņš vēl divas dienas palika turpat, kur bija,  bet pēc tam teica mācekļiem: ”Iesim atkal uz Jūdeju!”  Mācekļi sacīja: ”Rabi, vēl nupat Jūdejā tevi gribēja nomētāt ar akmeņiem, un tu jau atkal dodies uz turieni?”  Jēzus atbildēja: ”Vai dienā nav divpadsmit stundu? Kas staigā dienā, tas neklūp, jo redz šīs pasaules gaismu. 10  Bet, kas staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.” 11  To pateicis, viņš piebilda: ”Mūsu draugs Lācars guļ, bet es dodos viņu modināt.” 12  Mācekļi sacīja: ”Kungs, ja viņš guļ, tad izveseļosies.” 13  Mācekļi domāja, ka viņš runā par parastu miegu, taču Jēzus bija runājis par viņa nāvi. 14  Tad Jēzus tiem pateica skaidri: ”Lācars ir miris, 15  un es priecājos, ka manis tur nebija, jo nu jūsu ticība kļūs vēl stiprāka. Bet tagad iesim pie viņa!” 16  Toms, ko sauca par Dvīni, aicināja pārējos mācekļus: ”Iesim arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!” 17  Kad Jēzus ieradās, Lācars jau četras dienas bija kapā. 18  Betānija atradās netālu no Jeruzālemes, nepilnu trīs kilometru* attālumā, 19  un daudz jūdu bija atnākuši mierināt Martu un Mariju, kas sēroja par brāļa nāvi. 20  Izdzirdējusi, ka nāk Jēzus, Marta izgāja viņam pretī, bet Marija palika mājās. 21  Marta teica Jēzum: ”Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. 22  Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko vien tu Dievam lūgsi, Dievs tev dos.” 23  Jēzus viņai sacīja: ”Tavs brālis celsies.” 24  ”Es zinu, ka viņš celsies — pēdējā dienā, kad notiks augšāmcelšana,” Marta atteica. 25  Jēzus turpināja: ”Es esmu augšāmcelšana un dzīvība. Kas man tic, dzīvos atkal, pat ja viņš nomirs, 26  un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam. Vai tu tam tici?” 27  ”Jā, Kungs, es tiešām ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam bija jānāk pasaulē,” viņa atbildēja. 28  Kad viņa to bija pateikusi, viņa aizgāja un pasauca savu māsu Mariju, slepus sacīdama: ”Skolotājs ir šeit un tevi aicina.” 29  Marija, to dzirdējusi, aši piecēlās un devās pie viņa. 30  Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet joprojām atradās tur, kur viņu bija satikusi Marta. 31  Jūdi, kas bija pie Marijas mājās un viņu mierināja, redzēdami, ka Marija ātri pieceļas un iziet ārā, sekoja viņai, jo domāja, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. 32  Nonākusi līdz tai vietai, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzījusi, Marija nokrita viņam pie kājām un sacīja: ”Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.” 33  Kad Jēzus redzēja, ka viņa raud un viņai līdzi atnākušie jūdi arī raud, viņam izlauzās smaga nopūta* un viņš dziļi noskuma. 34  Viņš vaicāja: ”Kur jūs viņu esat guldījuši?” Tie atbildēja: ”Kungs, nāc, un tu redzēsi!” 35  Jēzus sāka raudāt. 36  Tad jūdi teica: ”Redziet, cik ļoti viņš tam bija pieķēries!” 37  Bet daži no tiem sprieda: ”Vai viņš, kas aklajam atvēra acis, nevarēja izdarīt arī tā, lai šis nenomirtu?” 38  Jēzus, vēlreiz smagi nopūties, pienāca pie kapa — tā bija ala, kurai priekšā gulēja akmens. 39  ”Noveliet akmeni!” Jēzus teica. Marta, nelaiķa māsa, ieminējās: ”Kungs, viņš jau ož, jo ir pagājušas četras dienas!” 40  Jēzus viņai sacīja: ”Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godu?” 41  Tad tie novēla akmeni. Jēzus, pacēlis acis pret debesīm, sacīja: ”Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi uzklausījis. 42  Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es teicu šeit stāvošo ļaužu dēļ, lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” 43  To pateicis, viņš skaļā balsī iesaucās: ”Lācar, nāc ārā!” 44  Un mirušais iznāca. Viņa kājas un rokas bija notītas ar apsējiem, un seja bija aizsieta ar lakatu. Jēzus teica: ”Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!” 45  Pēc tam daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un redzēja, ko viņš ir paveicis, sāka viņam ticēt, 46  bet daži aizgāja pie farizejiem un pastāstīja, ko Jēzus ir izdarījis. 47  Tad virspriesteri un farizeji sasauca sinedriju un sprieda: ”Ko lai mēs iesākam? Šis cilvēks dara daudz brīnumu! 48  Ja mēs to tā atstāsim, visi sāks viņam ticēt, un tad atnāks romieši un atņems mums templi* un tautu.” 49  Bet viens no viņiem — Kajafa, kas tajā gadā bija augstais priesteris, — teica: ”Jūs neko nezināt 50  un nesaprotat, ka jums pašiem ir labāk, ja viens cilvēks mirst par tautu, nevis visa tauta aiziet bojā.” 51  Viņš to neteica pats no sevis, bet, togad būdams augstais priesteris, pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu, 52  un ne vien par tautu, bet arī tādēļ, lai sapulcinātu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus. 53  No tās dienas tie nosprieda viņu nogalināt. 54  Tāpēc Jēzus vairs nestaigāja atklāti jūdu vidū, bet aizgāja no turienes uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, ko sauc Ēfraima, un palika tur kopā ar mācekļiem. 55  Tuvojās jūdu Pasha, un pirms Pashas daudzi no laukiem ieradās Jeruzālemē, lai šķīstītos. 56  Tie meklēja Jēzu un, stāvēdami templī, vaicāja cits citam: ”Kā jums šķiet? Vai viņš vispār atnāks uz svētkiem?” 57  Bet virspriesteri un farizeji bija devuši rīkojumu, ka ikvienam, kas uzzinātu, kur viņš atrodas, tas jāpaziņo, lai varētu viņu saņemt ciet.

Zemsvītras piezīmes

Burt. ”ap piecpadsmit stadiju”. Sk. 16. pielikumu.
Burt. ”[viņš] garā nopūtās”.
Burt. ”vietu”.