Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Bībele internetā | SVĒTO RAKSTU JAUNĀS PASAULES TULKOJUMS

Apustuļu darbi 7:1—60

7  Bet augstais priesteris jautāja: ”Vai tas tā ir?”  Viņš atbildēja: ”Brāļi un tēvi, uzklausiet mani! Diženais Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam Mezopotāmijā, pirms tas bija apmeties Hāranā,  un teica: ”Atstāj savu zemi un savus radiniekus un dodies uz zemi, ko es tev parādīšu.”  Tad viņš aizgāja no haldiešu zemes un apmetās Hāranā. Pēc viņa tēva nāves Dievs viņam lika no turienes pārcelties uz šo zemi, kurā jūs tagad dzīvojat.  Tomēr Dievs viņam tajā nepiešķīra nekādu mantojumu, pat ne pēdas platumā, bet apsolīja dot šo zemi viņam īpašumā, kā arī viņa pēcnācējiem pēc viņa, kaut arī bērnu viņam vēl nebija.  Dievs pavēstīja, ka viņa pēcteči būs ienācēji svešā zemē, kur tos paverdzinās un apspiedīs četrsimt gadu.  ”Bet to tautu, kurai tie vergos, es tiesāšu,” Dievs sacīja, ”un pēc tam tie no turienes aizies un kalpos* man šajā vietā.”  Dievs ar viņu arī noslēdza apgraizīšanas līgumu. Tad viņam piedzima Īzāks, ko viņš apgraizīja astotajā dienā, savukārt Īzākam piedzima Jēkabs, bet Jēkabam — divpadsmit ciltstēvi.  Ciltstēvi aiz skaudības pārdeva Jāzepu uz Ēģipti, taču Dievs bija ar viņu 10  un izglāba viņu no visām viņa nelaimēm, kā arī piešķīra viņam gudrību un faraona, Ēģiptes valdnieka, labvēlību. Tas viņu iecēla par Ēģiptes un visa sava nama pārvaldnieku. 11  Tad visā Ēģiptē un Kanaānā izcēlās bads, liels posts, un mūsu ciltstēviem nebija, ko ēst. 12  Bet Jēkabs dzirdēja, ka Ēģiptē ir pārtika, un sūtīja turp mūsu tēvus pirmo reizi. 13  Otrajā reizē Jāzeps atklāja sevi brāļiem, un faraonam kļuva zināma Jāzepa dzimta. 14  Tad Jāzeps sūtīja ziņu un ataicināja Jēkabu, savu tēvu, un visus savus radus, pavisam septiņdesmit piecas dvēseles. 15  Tā nu Jēkabs aizgāja uz Ēģipti, un tur nomira gan viņš, gan mūsu tēvi. 16  Viņi tika pārvesti uz Sihemu un guldīti kapā, ko Ābrahāms, maksādams sudraba naudā, bija nopircis no Hamora dēliem Sihemā. 17  Tuvojoties laikam, kad bija jāpiepildās solījumam, ko Dievs bija devis Ābrahāmam, tauta Ēģiptē auga un vairojās, 18  līdz kamēr Ēģiptē parādījās cits valdnieks, kas neko nezināja par Jāzepu. 19  Tas ar viltu vērsās pret mūsu tautu un spieda mūsu tēvus pamest savus jaundzimušos, lai tie nepaliktu dzīvi. 20  Tajā laikā piedzima Mozus, kas bija neparasti skaists*. Trīs mēnešus par viņu rūpējās tēva mājās, 21  bet, kad viņš tika atstāts, viņu paņēma faraona meita un uzaudzināja kā pašas dēlu. 22  Mozum tika mācīta visa ēģiptiešu gudrība, un viņš bija varens vārdos un darbos. 23  Kad viņš bija sasniedzis četrdesmit gadu vecumu, viņš izdomāja apraudzīt savus brāļus, Izraēla dēlus. 24  Pamanījis, ka vienam no tiem dara pāri, viņš to aizstāvēja un atrieba pārestību, nosizdams ēģiptieti. 25  Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs tos glābj ar viņa roku, bet tie to nesaprata. 26  Kad viņš ieradās nākamajā dienā, divi no tiem kāvās, un viņš centās tos samierināt, sakot: ”Vīri, jūs taču esat brāļi! Kāpēc jūs darāt viens otram pāri?” 27  Bet tas, kurš darīja pāri savam tuvākajam, atgrūda viņu un teica: ”Kas tevi ir iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi? 28  Vai tu gribi mani nogalināt, tāpat kā vakar to ēģiptieti?” 29  To dzirdējis, Mozus aizbēga un dzīvoja kā ienācējs Midiāna zemē, kur viņam piedzima divi dēli. 30  Kad bija pagājuši četrdesmit gadi, tuksnesī pie Sinaja kalna viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā. 31  Ieraudzījis šo parādību, Mozus brīnījās, bet, kad viņš gāja tuvāk, lai to apskatītu, atskanēja Jehovas balss: 32  ”Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs.” Bailēs trīcēdams, Mozus neiedrošinājās pacelt skatienu. 33  Jehova viņam teica: ”Novelc sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. 34  Es esmu redzējis, kā tiek apspiesta mana tauta Ēģiptē, esmu dzirdējis tās nopūtas un esmu nonācis, lai to izglābtu. Nāc, es tevi sūtīšu uz Ēģipti!” 35  No šī Mozus tie bija atteikušies, sacīdami: ”Kas tevi ir iecēlis par valdnieku un tiesnesi?”, bet tieši viņu ar eņģeļa starpniecību, kurš viņam parādījās ērkšķu krūmā, Dievs sūtīja par valdnieku un atbrīvotāju. 36  Viņš tos izveda ārā, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptē, Sarkanajā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus. 37  Šis Mozus ir tas, kas teica Izraēla dēliem: ”Dievs no jūsu brāļiem jums iecels tādu pravieti kā es.” 38  Viņš ir tas, kas tuksnesī bija draudzes vidū ar eņģeli, kurš ar viņu runāja Sinaja kalnā, un ar mūsu tēviem. Viņš saņēma dzīvus dievišķus vārdus, lai tos nodotu jums. 39  Viņam mūsu tēvi negribēja paklausīt, atstūma viņu un savās sirdīs pagriezās atpakaļ uz Ēģipti, 40  sacīdami Āronam: ”Taisi mums dievus, kas ietu mums pa priekšu, jo mēs nezinām, kas ir noticis ar šo Mozu, kurš mūs izveda no Ēģiptes zemes.” 41  Tajās dienās viņi darināja teļu, nesa upuri elkam un sāka līksmoties par savu roku darbu. 42  Tad Dievs novērsās no viņiem un atstāja viņus kalpot debesu pulkiem, kā rakstīts praviešu grāmatā: ”Vai tad man jūs, Izraēla nams, četrdesmit gadus tuksnesī nesāt kaujamos un citus upurus? 43  Nē, jūs nesāt sev līdzi Moloha telti un dieva Romfana zvaigzni — tēlus, ko jūs bijāt darinājuši, lai pielūgtu. Tāpēc es jūs izsūtīšu vēl tālāk par Babilonu.” 44  Mūsu tēviem tuksnesī bija liecības telts, veidota tā, kā viņš bija pavēlējis, runādams ar Mozu, — pēc parauga, ko tas bija redzējis. 45  Un mūsu tēvi, kas to mantoja, kopā ar Jozuu ienesa šo telti zemē, kas piederēja citām tautām, kuras Dievs mūsu tēvu priekšā izdzina. Te tā palika līdz Dāvida dienām. 46  Dāvids ieguva Dieva labvēlību un lūdza, lai viņam ļauj sagādāt mājokli Jēkaba Dievam. 47  Tomēr šo namu uzcēla Salamans. 48  Bet Visaugstākais nemājo rokām celtos namos, kā ir teicis pravietis: 49  ””Debesis ir mans tronis, un zeme — mans kājsoliņš. Kādu gan namu jūs man uzcelsiet,” saka Jehova, ”un kur būtu man atpūtas vieta? 50  Vai to visu nav radījusi mana roka?”” 51  Stūrgalvji ar neapgraizītām sirdīm un ausīm! Jūs allaž pretojaties svētajam garam — kā jūsu tēvi, tā arī jūs. 52  Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvēja tos, kas jau iepriekš vēstīja par Taisnā nākšanu, par kura nodevējiem un slepkavām jūs tagad esat kļuvuši, 53  jūs, kas esat saņēmuši bauslību no eņģeļu rokām, bet neesat to pildījuši.” 54  To dzirdēdami, tie iedegās dusmās un grieza zobus uz viņu. 55  Bet viņš, svētā gara pilns, skatījās debesīs un ieraudzīja Dieva spožumu un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, 56  un viņš teica: ”Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” 57  Tie pilnā balsī iekliedzās, aizspieda ausis un visi reizē bruka viņam virsū. 58  Izgrūduši viņu ārā no pilsētas, tie sāka mest uz viņu akmeņus. Liecinieki nolika savas virsdrēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls. 59  Tiem metot akmeņus, Stefans lūdza: ”Kungs Jēzu, pieņem manu garu!” 60  Tad, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī izsaucās: ”Jehova, nesodi viņus par šo grēku.” To pateicis, viņš aizmiga nāves miegā.

Zemsvītras piezīmes

Vai ”veiks svētu kalpošanu”. Sk. Mt 4:10, zemsv. piez.
Burt. ”skaists Dievam”.