Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Bībele internetā | SVĒTO RAKSTU JAUNĀS PASAULES TULKOJUMS

Apustuļu darbi 27:1—44

27  Kad bija izlemts, ka mēs ar kuģi dosimies uz Itāliju, Pāvilu un vēl dažus cietumniekus nodeva kādam virsniekam, vārdā Jūlijs, no Augusta vienības.  Mēs uzkāpām uz kāda kuģa no Adramitijas, kam bija jādodas uz vairākām vietām Āzijas piekrastē, un izbraucām jūrā. Kopā ar mums bija maķedonietis Aristarhs no Tesalonikas.  Nākamajā dienā mēs piestājām Sidonā, un Jūlijs izturējās pret Pāvilu cilvēcīgi, ļaudams viņam aiziet pie draugiem, lai tie par viņu parūpētos.  No turienes izgājuši jūrā, pretvēja dēļ mēs kuģojām Kipras aizvējā,  bet pēc tam pa atklātu jūru gar Kilikiju un Pamfīliju, līdz piestājām Mirrā, kas ir Likijā.  Tur virsnieks atrada kādu kuģi no Aleksandrijas, kas bija ceļā uz Itāliju, un lika mums kāpt uz tā.  Daudzas dienas mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, līdz ar grūtībām sasniedzām Knidu, jo vējš mūs kavēja, un pēc tam Krētas aizvējā gar Salmoni devāmies tālāk.  Ar grūtībām kuģodami gar krastu, mēs nonācām kādā vietā, kuru sauca par Labo ostu un kuras tuvumā atradās Lasejas pilsēta.  Tā kā bija pagājis krietns laiks un kuģot bija kļuvis bīstami — arī gavēnis* jau bija garām —, Pāvils brīdināja: 10  ”Vīri, es redzu, ka šajā jūrasbraucienā posts un lieli zaudējumi draud ne tikai kravai un kuģim, bet arī mūsu dvēselēm.” 11  Taču virsnieks uzklausīja stūrmani un kuģa īpašnieku un neņēma vērā Pāvila vārdus. 12  Šī osta nebija piemērota pārziemošanai, tāpēc vairākums ieteica aizbraukt no turienes un mēģināt nokļūt Foinīkā, lai tur pārlaistu ziemu. Tā ir Krētas osta ar izeju uz ziemeļaustrumiem un dienvidaustrumiem. 13  Kad sāka pūst lēns dienvidu vējš, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkuru, viņi virzījās gar Krētas piekrasti. 14  Taču drīz vien pret kuģi brāzās negants vējš, ko dēvē par eirakilonu. 15  Tas sagrāba kuģi, un, nespēdami noturēt priekšgalu pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti. 16  Kaut gan mēs nokļuvām kādas saliņas, Kaudas, aizvējā, mēs tik tikko novaldījām laivu, kas bija piesieta aiz kuģa. 17  Kad tā bija uzvilkta uz klāja, vīri nostiprināja kuģa korpusu ar tauvām un, baidoties uzskriet uz sēkļa Sirtā, nolaida takelāžu, un tā kuģis tika nests. 18  Vētra mūs nežēlīgi svaidīja, tādēļ nākamajā dienā viņi sāka atbrīvoties no kravas, 19  bet aiznākamajā dienā paši savām rokām izmeta kuģa aprīkojumu. 20  Kad jau daudz dienu nebija saskatāma ne saule, ne zvaigznes un mūs mētāja stipra vētra, mums zuda jebkāda cerība izglābties. 21  Ļaudis jau ilgi neko nebija ēduši, un Pāvils, piecēlies viņu vidū, teica: ”Vīri, jums vajadzēja uzklausīt manu padomu un neiziet jūrā no Krētas, tad šis posts un zaudējumi jums būtu gājuši secen. 22  Bet tagad es jums iesaku nezaudēt drosmi, jo neviena dvēsele no jums neies bojā, tikai kuģis. 23  Šonakt man blakus nostājās eņģelis, ko bija sūtījis Dievs, kuram es piederu un kalpoju*, 24  un teica: ”Nebaidies, Pāvil! Tev jāstājas imperatora priekšā, un, lūk, Dievs tev ir dāvājis visus, kas ir uz kuģa kopā ar tevi.” 25  Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Es ticu Dievam, ka viss notiks tieši tā, kā man ir teikts. 26  Mūs izmetīs uz kādas salas.” 27  Iestājās četrpadsmitā nakts, un mūs joprojām dzenāja pa Adrijas jūru. Pusnaktī jūrniekiem likās, ka tuvojas sauszeme, 28  un viņi izmērīja dziļumu — tas bija divdesmit asis*. Pēc maza gabaliņa viņi mērīja atkal, un dziļums bija piecpadsmit asis. 29  Baidīdamies uzskriet klintīm, viņi no kuģa pakaļgala izmeta četrus enkurus un nepacietīgi gaidīja, kad ausīs diena. 30  Bet, kad jūrnieki gribēja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, ka grib no priekšgala izmest enkurus, 31  Pāvils virsniekam un kareivjiem teica: ”Ja šie cilvēki nepaliks uz kuģa, jūs neizglābsieties.” 32  Tad kareivji pārcirta laivas virves un palaida to vaļā. 33  Tuvojās rīts, un Pāvils visus mudināja kaut ko ieēst, sacīdams: ”Šodien ir jau četrpadsmitā diena, kopš jūs dzīvojat gaidās un neko neesat ēduši. 34  Es jūs lūdzu, ēdiet! Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nenokritīs.” 35  Pēc šiem vārdiem viņš paņēma maizi un, visu priekšā pateicies Dievam, pārlauza to un ēda. 36  Tad visi kļuva možāki un arī sāka ēst. 37  Pavisam kuģī mēs bijām divsimt septiņdesmit sešas dvēseles. 38  Kad viņi bija paēduši, viņi izmeta jūrā kviešus, lai atvieglotu kuģi. 39  Kad uzausa diena, viņi nepazina zemi, bet ievēroja kādu līci ar smilšainu krastu un nolēma, ja iespējams, uzdzīt tajā kuģi. 40  Tāpēc viņi nocirta enkurus un atstāja tos jūrā, vienlaikus atlaizdami stūres airu stiprinājumus. Pēc tam viņi uzvilka priekšburu un, pagriezuši to pa vējam, tuvojās krastam. 41  Bet kuģis uzskrēja uz sēkļa, ko no abām pusēm apskaloja jūra, un tur uzsēdās. Kuģa priekšgals iestrēga un palika nekustīgs, bet pakaļgalu dragāja viļņi. 42  Tad kareivji nolēma nogalināt apcietinātos, lai neviens no tiem nemestos peldus un neaizbēgtu. 43  Bet virsnieks gribēja pasargāt Pāvilu un neļāva tiem īstenot šo nodomu. Tiem, kas prata peldēt, viņš lika lēkt jūrā un pirmajiem sasniegt krastu, 44  bet pārējiem bija jāseko vai nu uz dēļiem, vai kuģa atlūzām. Tā visi sveiki un veseli nonāca krastā.

Zemsvītras piezīmes

T.i., Salīdzināšanas dienas gavēnis tišri mēnesī, kas atbilst septembra beigām un oktobra sākumam.
Vai ”veicu svētu kalpošanu”.
Pieņemts uzskatīt, ka viena ass bija aptuveni 1,8 m. Sk. 16. pielikumu.