Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Bībele internetā | SVĒTO RAKSTU JAUNĀS PASAULES TULKOJUMS

Apustuļu darbi 21:1—40

21  Kad mēs no tiem ar smagu sirdi bijām šķīrušies un izbraukuši jūrā, mēs taisnā ceļā nonācām Kosā, nākamajā dienā — Rodā, bet no turienes — Patarā.  Tur mēs atradām kuģi, kas devās pāri uz Feniķiju, uzkāpām uz tā un izgājām jūrā.  Pēc kāda laika mūsu skatienam pavērās Kipra, bet mēs, atstājuši to pa kreisi, turpinājām ceļu uz Sīriju un piestājām Tirā, kur kuģim bija jāizkrauj krava.  Mēs tur sameklējām mācekļus un palikām septiņas dienas. Gara spēkā viņi vairākkārt brīdināja Pāvilu neiet uz Jeruzālemi.  Kad šīs dienas bija pagājušas, mēs devāmies ceļā, bet viņi visi, arī sievietes un bērni, mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas. Krastmalā mēs nometāmies ceļos un lūdzām Dievu.  Pēc tam kad bijām atvadījušies, mēs uzkāpām uz kuģa, bet viņi atgriezās mājās.  No Tiras mēs ieradāmies Ptolemaīdā, kur beidzās mūsu jūras brauciens. Mēs apsveicinājāmies ar brāļiem un pavadījām ar viņiem vienu dienu.  Nākamajā dienā mēs devāmies prom un nonācām Cēzarejā, kur iegājām pie evaņģēlista Filipa, viena no tiem septiņiem vīriem*, un palikām viņa namā.  Viņam bija četras neprecētas meitas, kas pravietoja. 10  Kad bijām pavadījuši tur diezgan ilgu laiku, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs. 11  Viņš ienāca pie mums, paņēma Pāvila jostu un, sasējis sev kājas un rokas, teica: ”Tā saka svētais gars: ”Tieši tāpat jūdi Jeruzālemē sasies vīru, kam pieder šī josta, un nodos viņu cittautiešu rokās.”” 12  To dzirdējuši, gan mēs, gan turienes brāļi lūdzāmies, lai viņš neietu uz Jeruzālemi. 13  Tad Pāvils atbildēja: ”Ko jūs darāt? Kāpēc jūs raudat un plosāt manu sirdi? Kunga Jēzus vārda dēļ es Jeruzālemē esmu gatavs ne tikai tapt sasiets, bet pat mirt.” 14  Kad viņš nebija pārliecināms, mēs piekāpāmies un sacījām: ”Lai notiek pēc Jehovas prāta!” 15  Pēc tam, sagatavojušies ceļam, mēs gājām uz Jeruzālemi. 16  Bet daži mācekļi no Cēzarejas arī nāca kopā ar mums, lai aizvestu mūs pie kiprieša Mnāsona, viena no pirmajiem mācekļiem, jo pie viņa mums bija paredzēts apmesties. 17  Kad ieradāmies Jeruzālemē, brāļi mūs ar prieku uzņēma. 18  Otrā dienā Pāvils kopā ar mums aizgāja pie Jēkaba, un tur bija klāt arī visi vecākie. 19  Viņš tos sveicināja un pēc tam sīki izstāstīja, ko Dievs ar viņa kalpošanu ir paveicis tautu starpā. 20  Visu noklausījušies, viņi slavēja Dievu un teica: ”Redzi, brāli, cik daudzi tūkstoši ticīgo ir starp jūdiem, un tie visi dedzīgi turas pie bauslības. 21  Bet viņi ir dzirdējuši runas, ka tu māci visiem jūdiem, kas dzīvo citu tautu vidū, atkrišanu no Mozus, sakot, ka tiem nevajag apgraizīt bērnus un ievērot paražas. 22  Kā lai rīkojamies? Viņi noteikti uzzinās, ka tu esi ieradies. 23  Tad nu dari, kā mēs tev liekam! Mums ir četri vīri, kas ir devuši svinīgu solījumu. 24  Ņem viņus sev līdzi, šķīsties kopā ar viņiem un sedz viņu izdevumus, lai viņi varētu noskūt galvu. Tad visi zinās, ka tā nav taisnība, ko viņi par tevi dzirdējuši, bet ka tu dzīvo, kā pieklājas, un ievēro bauslību. 25  Bet, kas attiecas uz ticīgajiem no citām tautām, mēs esam darījuši zināmu savu lēmumu, ka viņiem jāvairās no tā, kas upurēts elkiem, no asinīm, no nožņaugtu dzīvnieku gaļas un no netiklības.” 26  Nākamajā dienā Pāvils ņēma šos vīrus sev līdzi, šķīstījās kopā ar tiem un iegāja templī, lai paziņotu par šķīstīšanās dienu beigām, kad par katru no tiem tiks nests upuris. 27  Kad noteiktās septiņas dienas gandrīz bija pagājušas, jūdi no Āzijas ieraudzīja viņu templī un sacēla ļaudīs lielu nemieru, satvēra viņu 28  un sauca: ”Izraēlieši, palīgā! Šis ir tas vīrs, kurš visur visiem māca to, kas ir pret mūsu tautu, bauslību un šo vietu! Un piedevām viņš vēl ir ievedis templī grieķus un apgānījis šo svēto vietu.” 29  Pilsētā viņi bija redzējuši efesieti Trofimu kopā ar Pāvilu un domāja, ka Pāvils to ir ievedis templī. 30  Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, ļaudis saskrēja kopā, satvēra Pāvilu un izvilka viņu ārā no tempļa, un durvis tūlīt tika aizvērtas. 31  Kad tie jau taisījās viņu nogalināt, līdz karaspēka vienības komandierim* nonāca ziņa, ka visā Jeruzālemē ir sākušies nemieri. 32  Viņš uzreiz pasauca kareivjus un virsniekus un skrēja lejā pie ļaudīm. Ieraudzījuši komandieri un kareivjus, tie pārstāja sist Pāvilu. 33  Pienācis klāt, komandieris apcietināja Pāvilu un lika to saslēgt ar divām ķēdēm; pēc tam viņš sāka taujāt, kas šis cilvēks tāds ir un ko viņš ir izdarījis. 34  Bet daži pūlī sauca vienu, citi kaut ko citu. Trokšņa dēļ komandieris neko nevarēja skaidri saprast, tāpēc pavēlēja viņu aizvest uz karaspēka mītni. 35  Kad viņš bija nonācis līdz kāpnēm, satrakotā pūļa dēļ karavīriem nācās viņu nest, 36  jo ļaužu pūlis sekoja, kliegdams: ”Nāvi viņam!” 37  Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mītnē, viņš vērsās pie komandiera: ”Vai es drīkstu tev ko teikt?” Tas jautāja: ”Tu runā grieķiski? 38  Vai tad tu neesi tas ēģiptietis, kas pirms kāda laika sacēla dumpi un aizveda tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu*?” 39  Pāvils atbildēja: ”Es esmu jūds no Tarsas Kilikijā, ievērojamas pilsētas pilsonis. Tāpēc es lūdzu: ļauj man uzrunāt ļaudis.” 40  Viņam to atļāva, un Pāvils, stāvēdams uz kāpnēm, pamāja ļaudīm ar roku. Kad bija iestājies pilnīgs klusums, viņš ebreju valodā teica:

Zemsvītras piezīmes

T.i., no vīriem, ko Jeruzālemē bija izraudzījušies apustuļi. Sk. Apd 6:3.
Vai ”tribūnam”. Gr. chilíarchos (”tūkstoš karavīru komandieris”).
Radikālas I gs. jūdu politiskās kustības pārstāvji, kas slepkavoja savus politiskos pretiniekus.