Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Bībele internetā | SVĒTO RAKSTU JAUNĀS PASAULES TULKOJUMS

Apustuļu darbi 13:1—52

13  Antiohijas draudzē bija pravieši un skolotāji: Barnaba, Simeons, ko sauca par Nigeru, kirēnietis Lūkijs, Manaēns, kas bija skolojies kopā ar zemes valdnieku* Hērodu*, un Sauls.  Kad tie kalpoja Jehovam un gavēja, svētais gars teica: ”Nošķiriet man Barnabu un Saulu darbam, kuram es tos esmu aicinājis.”  Tad tie gavēja, lūdza Dievu, uzlika viņiem rokas un ļāva iet.  Tā viņi, svētā gara sūtīti, aizgāja uz Seleikiju un no turienes ar kuģi aizbrauca uz Kipru.  Ieradušies Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās. Viņiem par palīgu līdzi bija Jānis.  Kad viņi bija šķērsojuši visu salu un tikuši līdz Pafai, viņi sastapa kādu jūdu, vārdā Barjēzus, kas bija burvis un viltus pravietis.  Viņš kalpoja pie prokonsula Sergija Paula, gudra vīra, kas, pasaucis Barnabu un Saulu pie sevis, ļoti gribēja dzirdēt Dieva vārdu.  Bet Elima, burvis (tā viņa vārds ir tulkojams), stājās viņiem pretī un centās novērst prokonsulu no ticības.  Tad Saulu, sauktu arī par Pāvilu, piepildīja svētais gars, un viņš, cieši uz to paskatījies, 10  teica: ”Ak, tu, Velna dēls, tu esi pilns visādas viltības un nelietības! Visa taisnā ienaidniek, vai tu nebeigsi sagrozīt Jehovas taisnos ceļus? 11  Lūk, Jehovas roka ir pret tevi, tu kļūsi akls un kādu laiku neredzēsi saules gaismu.” Tajā pašā mirklī pār viņu nāca bieza migla un tumsa, un viņš, taustīdamies apkārt, meklēja kādu, kas viņu vestu pie rokas. 12  Kad prokonsuls redzēja, kas bija noticis, viņš, būdams ļoti pārsteigts par Jehovas mācību, kļuva ticīgs. 13  Pāvils un viņa ceļabiedri no Pafas izbrauca jūrā un ieradās Pergē, kas ir Pamfīlijā, bet tur Jānis viņus atstāja un atgriezās Jeruzālemē. 14  Taču viņi no Perges devās tālāk un nonāca Pisidijas Antiohijā. Sabata dienā viņi iegāja sinagogā un apsēdās. 15  Pēc tam, kad bija lasīta bauslība un pravieši, sinagogas priekšnieki sūtīja viņiem ziņu: ”Brāļi, ja jums ir kādi uzmundrinājuma vārdi ļaudīm, tad sakiet!” 16  Tad Pāvils piecēlās un, pamājis ar roku, teica: ”Izraēlieši un pārējie, kas bīstaties Dievu, klausieties! 17  Šīs tautas, Izraēla, Dievs izraudzījās mūsu tēvus, viņš paaugstināja tautu svešatnē Ēģiptes zemē un izveda ļaudis no tās ar spēcīgu roku. 18  Kādus četrdesmit gadus viņš bija pret tiem iecietīgs tuksnesī 19  un pēc tam, iznīcinājis Kanaānas zemē septiņas tautas, ar lozēm sadalīja šo tautu zemi. 20  Tas viss ilga aptuveni četrsimt piecdesmit gadu. Pēc tam viņš tiem deva tiesnešus, un tā bija līdz pravietim Samuēlam. 21  Bet tad tie pieprasīja ķēniņu, un Dievs tiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjamīna cilts, kurš valdīja četrdesmit gadu. 22  To atstādinājis, viņš tiem par ķēniņu iecēla Dāvidu, par ko viņš liecināja: ”Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru, kurš tīkams manai sirdij un kurš darīs visu, ko es vēlos.” 23  No viņa pēcnācējiem Dievs, kā solījis, ir sagādājis Izraēlam glābēju — Jēzu. 24  Pirms tā atnākšanas Jānis sludināja visai Izraēla tautai kristību par apliecinājumu grēku nožēlai. 25  Kad Jāņa gaitas tuvojās beigām, viņš norādīja: ”Es neesmu tas, par ko jūs mani uzskatāt. Bet, lūk, pēc manis nāk tas, kam es neesmu cienīgs noaut sandales no kājām.” 26  Brāļi, Ābrahāma cilts dēli, un pārējie jūsu vidū, kas bīstaties Dievu, mums ir sūtīts vārds par šo glābšanu. 27  Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadītāji viņu neatzina un, spriezdami tiesu, piepildīja praviešu vārdus, ko lasa priekšā katru sabatu. 28  Kaut arī tie neatrada neko tādu, par ko viņš būtu nāvi pelnījis, tie pieprasīja Pilātam sodīt viņu ar nāvi. 29  Kad tie bija izdarījuši visu, kas par viņu rakstīts, viņu noņēma no staba un guldīja kapā. 30  Bet Dievs viņu piecēla no mirušajiem, 31  un daudz dienu viņš parādījās tiem, kas no Galilejas kopā ar viņu bija atnākuši uz Jeruzālemi un kas tagad tautai liecina par viņu. 32  Mēs jums sludinām labo vēsti par tēviem doto solījumu, 33  ko Dievs, celdams augšā Jēzu, ir izpildījis mums, viņu bērniem, kā ir rakstīts otrajā psalmā: ”Tu esi mans dēls, šodien es esmu kļuvis par tavu tēvu.” 34  Bet par to, ka Dievs viņu ir cēlis augšā no mirušajiem un viņam nekad nebūs jāatgriežas iznīcībā, Dievs ir teicis šādi: ”Es jums dāvāšu Dāvidam solīto uzticīgo mīlestību, uz ko var paļauties.” 35  Tāpēc arī kādā citā psalmā viņš saka: ”Tu neļausi savam uzticīgajam kalpam pieredzēt satrūdēšanu.” 36  Dāvids savā laikā pildīja Dieva gribu, aizmiga nāves miegā, tika guldīts pie saviem tēviem un pieredzēja satrūdēšanu. 37  Turpretī tas, ko Dievs cēla augšā, nepieredzēja satrūdēšanu. 38  Tad nu, brāļi, lai jums top zināms, ka jums tiek sludināta grēku piedošana ar viņa starpniecību 39  un ka ikviens, kas tic, caur viņu tiek atzīts par nevainīgu visās lietās, kurās jūs nevarēja atzīt par nevainīgiem pēc Mozus bauslības. 40  Tāpēc piesargieties, lai pār jums nenāktu tas, kas teikts praviešos: 41  ”Skatieties, nicinātāji, brīnieties un pazūdiet, jo es jūsu dienās daru tādu darbu, ka jūs neticēsiet, pat ja kāds jums to stāstītu.”” 42  Viņiem ejot ārā, ļaudis lūdza, lai viņi ar tiem runātu par šīm lietām arī nākamajā sabatā. 43  Kad sapulce sinagogā bija beigusies, daudzi jūdi un prozelīti, kas pielūdza Dievu, sekoja Pāvilam un Barnabam, kuri, sarunādamies ar tiem, mudināja tos palikt Dieva augstsirdīgajā labestībā. 44  Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sanāca klausīties Jehovas vārdus. 45  Kad jūdi ieraudzīja ļaužu pūļus, tos pārņēma skaudība, un tie zaimodami apstrīdēja Pāvila sacīto. 46  Tad Pāvils un Barnaba tiem drosmīgi atbildēja: ”Dieva vārdu vispirms vajadzēja stāstīt jums, bet, tā kā jūs to atmetat un neuzskatāt sevi par mūžīgas dzīves cienīgiem, tad, lūk, mēs vēršamies pie citām tautām. 47  Jo Jehova mums ir devis šādu pavēli: ”Es tevi esmu iecēlis par gaismu tautām, lai tu būtu par glābšanu līdz pašai zemes malai.”” 48  Cittautieši, to dzirdēdami, priecājās un slavēja Jehovas vārdus, un visi, kam bija pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi, sāka ticēt. 49  Un Jehovas vārdi izskanēja pa visu to zemi. 50  Taču jūdi sakūdīja cienījamas sievietes, kas pielūdza Dievu, un pilsētas ievērojamākos vīrus un panāca, ka Pāvilu un Barnabu sāka vajāt un izdzina ārpus viņu robežām. 51  Tie nokratīja putekļus no savām kājām par liecību pret viņiem un aizgāja uz Ikoniju. 52  Bet mācekļi bija prieka un svētā gara pilni.

Zemsvītras piezīmes

Burt. ”tetrarhu”. Tā sauca Romas imperatora ieceltu kādas teritorijas valdnieku.
T.i., Hērodu Antipu, Hēroda Lielā dēlu.