Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis  |  Janvāris 2014

 BĪBELE MAINA CILVĒKU DZĪVI

”Jehova mani nebija aizmirsis”

”Jehova mani nebija aizmirsis”
  • DZIMŠANAS GADS: 1922

  • VALSTS: SPĀNIJA

  • AGRĀK BIJUSI KATEHĒTE

MANA PAGĀTNE.

Es esmu dzimusi Spānijas ziemeļu pilsētā Bilbao, vienā no vidusšķiras rajoniem. Ģimenē es biju otrā no četriem bērniem. Mūsu ģimenes locekļi bija dedzīgi katoļi, un es katru dienu apmeklēju misi. 23 gadu vecumā es kļuvu par skolotāju — šajā profesijā, kas man ļoti patika, es nostrādāju 40 gadu. Es biju lepna, ka papildus citiem mācību priekšmetiem es pasniedzu arī katoliskās ticības mācību, un vakaros es strādāju par katehēti, sagatavojot meitenes pirmajai komūnijai.

Pēc 12 laimīgā laulībā nodzīvotiem gadiem mans vīrs nomira, un es paliku viena ar četrām meitām. Man bija tikai 33 gadi. Es centos rast mierinājumu savā ticībā, taču man nedeva mieru vairāki jautājumi. Es nevarēju saprast: kāpēc cilvēki joprojām mirst, ja Kristus mūs ir izpircis? Kāpēc mēs lūdzam, lai nāk Dieva valstība, ja labie cilvēki dodas uz debesīm? Bet visvairāk mani nodarbināja jautājums: ja Dievs cilvēkus tiesā nāves brīdī, kāpēc vēlāk viņiem būs jāatstāj debesis, šķīstītava vai elle, lai saņemtu spriedumu pēdējā tiesā?

Es uzdevu šos jautājumus dažiem priesteriem. Viens no viņiem atbildēja: ”Es nezinu, pajautājiet bīskapam. Vai tas tiešām ir tik svarīgi? Jūs taču ticat Dievam, vai ne? Labāk liecieties mierā!” Es tomēr gribēju to visu noskaidrot, un tāpēc es apmeklēju jezuītu, Vasarsvētku draudzes un gnostiķu lekcijas. Bet nekur es neguvu atbildes uz saviem jautājumiem.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI.

Kad man bija nedaudz pāri 60 gadiem, kāda septiņgadīga skolniece mani reiz uzaicināja uz Jehovas liecinieku sapulci. Man patika tas, ko es sapulcē redzēju un dzirdēju, taču lielās aizņemtības dēļ man nesanāca turpmāk uzturēt kontaktus ar Jehovas lieciniekiem. Pēc diviem gadiem mani apmeklēja Jehovas liecinieki Huans un Maite, vīrs un sieva. Mēs tikāmies kādus trīs mēnešus. Es viņus apbēru ar jautājumiem un beigu beigās sāku mācīties Bībeli.

 Es ļoti gaidīju katru Bībeles nodarbību. Es rūpīgi visu pētīju, izmantojot trīs dažādus Bībeles tulkojumus, lai pārliecinātos, vai Jehovas liecinieki māca patiesību. Drīz vien es atskārtu, ka visu mūžu biju turējusies pie maldīgiem priekšstatiem. Es biju ārkārtīgi izbrīnīta, cik ļoti atšķīrās mani iepriekšējie uzskati no tā, ko es uzzināju no Bībeles. Man bija sajūta, ka mani uzskati ir kā dziļi iesakņojies koks, kas tiek izrauts ar saknēm.

Es zināju, ka esmu atradusi kaut ko ļoti vērtīgu

Tad smagi saslima un nomira mans otrais vīrs. Apmēram tajā laikā es aizgāju pensijā un uz kādu laiciņu aizbraucu no Bilbao. Arī Huans un Maite pārcēlās uz citurieni. Diemžēl es neturpināju mācīties Bībeli, bet sirds dziļumos es zināju, ka esmu atradusi kaut ko ļoti vērtīgu. Es to nekad neaizmirsu.

Kādus 20 gadus vēlāk, kad man bija 82 gadi, Huans un Maite atgriezās Bilbao un apciemoja mani. Kā es priecājos viņus atkal satikt! Es sapratu, ka Jehova mani nebija aizmirsis, un atsāku mācīties Bībeli. Es bieži mēdzu uzdot vienus un tos pašus jautājumus, taču Huans un Maite bija ļoti pacietīgi. Man bija nepieciešams atkal un atkal dzirdēt uz Bībeli balstītus argumentus, lai es spētu atbrīvoties no saviem iepriekšējiem uzskatiem, kam biju cieši pieķērusies. Turklāt es gribēju būt pienācīgi sagatavota tam, lai varētu paskaidrot Bībeles patiesību saviem draugiem un ģimenes locekļiem.

Visbeidzot 87 gadu vecumā es kristījos vienā no Jehovas liecinieku kongresiem. Tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Pirms kristīšanas draudzes vecākais teica uz Bībeli balstītu runu, kas īpaši bija domāta tiem, kas kristīsies. Šī runa mani saviļņoja līdz asarām. Es klausījos tā, it kā Jehova vērstos tieši pie manis. Kad biju kristījusies, daudzi Jehovas liecinieki nāca mani apsveikt, kaut gan lielāko daļu no viņiem es iepriekš nekad nebiju satikusi.

KO ES ESMU IEGUVUSI.

Es vienmēr biju zinājusi, ka Jēzus Kristus ir ”ceļš”. (Jāņa 14:6.) Bet, mācoties Bībeli, es iepazinu Jehovu, pie kura Jēzus mūs vada. Tagad es varu vērsties pie Dieva lūgšanās kā pie sava mīļā Tēva un drauga. Sevišķi mani iespaidoja grāmata Tuvojieties Jehovam *. Pirmoreiz es to izlasīju vienas nakts laikā. Es biju dziļi aizkustināta, kad uzzināju, cik žēlsirdīgs ir Jehova.

Kad atceros, cik ilgi es meklēju reliģisku patiesību, man nāk prātā Jēzus vārdi: ”Lūdziet — un jums dos, meklējiet — un jūs atradīsiet, klauvējiet — un jums atvērs.” (Mateja 7:7.) Tagad, kad esmu atradusi atbildes uz saviem jautājumiem, kas man nedeva mieru, es ar vislielāko prieku stāstu par uzzināto citiem.

Savos 90 gados es jūtos jauna garīgi. Katra sapulce, ko apmeklēju valstības zālē, ir kaut kas īpašs, jo šajās sapulcēs es gūstu vērtīgas zināšanas un varu satikt savus mīļos garīgos brāļus un māsas. Es ļoti vēlos atkal būt skolotāja Dieva apsolītajā paradīzē uz zemes. (Atklāsmes 21:3, 4.) Sevišķi es gaidu, kad tiks celti augšā mani tuvinieki, kas ir miruši, un es viņiem varēšu mācīt Bībeles patiesību. (Apustuļu darbi 24:15.) Tad es viņiem pastāstīšu, cik dārgu dāvanu Jehova man sagādāja vecumdienās.

^ 15. rk. Izdevuši Jehovas liecinieki.