Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis  |  Jūlijs 2013

 SEKOSIM VIŅU TICĪBAI

Viņš ”staigāja ar Dievu”

Viņš ”staigāja ar Dievu”

NOASS izslējās un izstaipīja nogurušos, sāpošos locekļus. Varam iztēloties, kā viņš apsēdās uz resna baļķa, lai atvilktu elpu, un raudzījās uz pamazām topošo milzīgo šķirstu. Gaisā virmoja asa darvas smaka, klaudzēja āmuri un cirvji. Noasa skatiens pakavējās pie dēliem, kas cītīgi strādāja dažādās gigantiskās koka konstrukcijas vietās. Noass, viņa sieva, dēli un vedeklas jau vairākus gadu desmitus būvēja šķirstu. Viņi daudz bija paveikuši, bet daudz darba vēl bija priekšā.

Apkārtējie iedzīvotāji uzskatīja, ka Noasa ģimene nav pie pilna prāta. Jo skaidrāk iezīmējās šķirsta aprises, jo vairāk cilvēki smējās, dzirdot, ka izcelsies plūdi, kas pārņems visu zemi. Katastrofa, par ko nemitīgi brīdināja Noass, likās absolūti nereāla. Viņi nespēja saprast, kā cilvēks var izniekot savu dzīvi tik bezjēdzīgā nodarbē un vēl iesaistīt tajā savus ģimenes locekļus. Taču Noasa Dievs, Jehova, par viņu bija pilnīgi citādās domās.

Bībelē teikts: ”Noa staigāja ar Dievu.” (1. Mozus 6:9.) Kā tas jāsaprot? Vai Dievs bija kopā ar Noasu uz zemes, vai arī Noass kaut kādā veidā nonāca debesīs? Nē, tā nebija. Noass bija tik cieši pieķēries Jehovam un tik rūpīgi sekoja Jehovas norādījumiem, ka varēja teikt: viņš staigāja līdzās Jehovam kā draugam. Vairākus tūkstošus gadu vēlāk par Noasu tika uzrakstīti šādi vārdi: ”Ar savu ticību viņš nosodīja pasauli.” (Ebrejiem 11:7.) Ko tas nozīmē? Ko mēs varam mācīties no Noasa — cilvēka, kam piemita izcila ticība?

KRIETNS CILVĒKS PAGRIMUŠĀ PASAULĒ

Pasaule, kurā uzauga Noass, strauji pagrima. Ļaunums tajā bija izplatīts jau Noasa vecvectēva Ēnoha laikā, kurš arī bija staigājis ar Dievu. Ēnohs bija pravietojis, ka bezdievīgos gaida Dieva tiesa. Noasa dzīves laikā sabiedrības morālais stāvoklis bija kļuvis daudz bēdīgāks. Jehovas acīs zeme bija izvirtusi un pilna varmācības. (1. Mozus 5:22; 6:11; Jūdas 14, 15.) Kāds bija tā iemesls?

Dieva garīgo dēlu jeb eņģeļu saimē bija sācis risināties kaut kas briesmīgs. Viens no eņģeļiem jau sen iepriekš bija sacēlies pret Dievu Jehovu, apmelodams Dievu un pamudinādams Ādamu un Ievu grēkot, — tā viņš bija kļuvis par Sātanu Velnu. Noasa laikā arī citi eņģeļi sacēlās pret Jehovas taisnīgo valdīšanu. Viņi pameta savu vietu debesīs, nonāca uz zemi, izveidoja sev miesīgus ķermeņus un ņēma par sievām skaistas cilvēku meitas. Šie lepnie, savtīgie, dumpīgie eņģeļi ietekmēja cilvēkus ārkārtīgi slikti. (1. Mozus 3:1—5; 6:1, 2; Jūdas 6, 7.)

Pretdabiskajās materializējušos eņģeļu un sieviešu savienībās dzima pēcnācēji, kas izauga neparasti lieli un spēcīgi. Oriģinālvalodā šie milži Bībelē ir saukti vārdā, kas nozīmē ”gāzēji” — tie, kuri gāž citus gar zemi. Viņu dēļ vardarbība un bezdievība pasaulē tikai vairojās. Radītājs skaidri redzēja, ka ”cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu”. Jehova nolēma, ka pēc 120 gadiem darīs galu ļaunajai sabiedrībai. (1. Mozus 6:3—5.)

Noasam ar sievu bija jāsargā bērni no sliktas ietekmes

 Iztēlojieties, cik grūti bija izveidot labu ģimeni un audzināt bērnus tādā pasaulē! Taču Noasam  tas izdevās. Viņš atrada labu sievu, un, kad viņam bija 500 gadu, viņa ģimenē piedzima trīs dēli: Šems, Hams un Jafets. * Abiem vecākiem bija jādara viss iespējamais, lai apkārtējais ļaunums neietekmētu viņu dēlus. Zēni parasti apbrīno ”varoņus”, ”vīrus ar vārdu”, un tieši tādi bija dumpīgo eņģeļu pēcnācēji. Noass ar sievu visdrīzāk nevarēja nodrošināt, lai stāsti par milžu ”varoņdarbiem” vispār nenonāktu līdz viņu bērniem, bet viņi varēja mācīt bērniem par Dievu Jehovu, kas ienīst jebkādu ļaunumu. Viņiem bija jāpalīdz dēliem apzināties, ka Jehovu dziļi sāpina pasaulē valdošais dumpīgums un varmācība. (1. Mozus 6:6.)

Mūsdienās vecāki var labi saprast, kā jutās Noass un viņa sieva. Arī tagad pasaulē ir izplatīts dumpīgums un varmācība, un ar to bieži vien ir piesātināta pat bērniem domātā izklaide. Gudri vecāki visiem spēkiem cenšas pretoties ļaunajai ietekmei, mācot bērniem par Jehovu — miera Dievu, kas panāks, ka reiz visa vardarbība beigsies. (Psalms 11:6; 37:10, 11.) Un vecāku pūlēm var būt labi augļi! To pieredzēja Noass ar sievu, jo viņu dēli izauga par krietniem cilvēkiem, kas izvēlējās sev tādas sievas, kuras, tāpat kā viņi, savā dzīvē par galveno uzskatīja Dieva Jehovas gribu.

”TAISI SEV ŠĶIRSTU”

Kādu dienu Noasa dzīve pilnībā mainījās. Jehova uzrunāja savu mīļo kalpu un tam pastāstīja par savu nodomu darīt galu toreizējai pasaulei. Viņš pavēlēja Noasam: ”Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem.” (1. Mozus 6:14.)

Šķirsts nebija līdzīgs kuģim, kā dažreiz cilvēki iedomājas. Tam nebija ne priekšgala, ne pakaļgala, ne ķīļa, ne stūres, un tam nebija neviena izliekuma. Tas atgādināja milzīgu kasti. Jehova minēja Noasam precīzus izmērus, kādam bija jābūt šķirstam, deva vēl dažus norādījumus par tā uzbūvi un lika to nodarvot gan no iekšpuses, gan ārpuses. Jehova arī paskaidroja Noasam, kāpēc ir jārīkojas tieši tā, kā viņš liek. Viņš teica: ”Es likšu nākt ūdensplūdiem zemes virsū, ..visam, kas zemes virsū, būs nobeigties.” Pēc tam viņš sacīja, kas būs jādara Noasam un tā ģimenei: ”Tu iesi šķirstā, tu, tavi dēli, tava sieva un tavas dēlu sievas līdz ar tevi.” Noasam bija jāieved šķirstā arī visu veidu dzīvnieku pārstāvji. Kāpēc tas bija tik svarīgi? Gaidāmajos plūdos dzīvi varēja palikt tikai tie, kas atradīsies šķirstā. (1. Mozus 6:17—20.)

Noasam bija jāpaveic ļoti apjomīgs darbs. Šķirstam bija jābūt milzīgam: apmēram 133 metrus garam, 22 metrus platam un 13 metrus augstam. Neviens vēlākos laikos būvēts koka kuģis ne tuvu nav bijis tik liels. Vai Noass mēģināja izvairīties no uzdotā darba, žēlojās par grūtībām, kas ar to saistītas, vai arī mainīja šķirsta konstrukciju, lai atvieglotu savu uzdevumu? Bībelē var lasīt: ”Noa darīja, kā Dievs sacīja.” (1. Mozus 6:22.)

 Būvniecība prasīja vairākus desmitus gadu — varbūt 40 līdz 50 gadu. Bija jānocērt koki, tie jāatgādā uz celtniecības vietu, bija jāskalda un jātēš baļķi un pēc tam iegūtie materiāli jāsavieno. Šķirstam bija jābūt ar trim stāviem jeb klājiem un daudziem nodalījumiem, un tā sānos bija jāatrodas durvīm. Pēc visa spriežot, gar šķirsta sienu augšējām malām tika izveidoti logi. Šķirstam acīmredzot bija lēzens divslīpju jumts, tā ka no jumta varēja notecēt ūdens. (1. Mozus 6:14—16.)

Noass noteikti ļoti priecājās, ka visus šos gadus ģimene viņam palīdzēja būvēt šķirstu. Taču kāds cits uzdevums, iespējams, bija vēl grūtāks. Bībelē rakstīts, ka Noass bija ”taisnības sludinātājs”. (2. Pētera 2:5.) Viņš drosmīgi sludināja, brīdinādams ļauno, bezdievīgo sabiedrību par gaidāmo iznīcināšanu. Kā ļaudis atsaucās? Jēzus Kristus teica, ka tajā laikā dzīvojošie cilvēki ”nesāka domāt”. Viņi bija tik aizņemti ar savu ikdienas dzīvi — viņi ēda, dzēra, precējās —, ka nesāka domāt par to, ko sludināja Noass. (Mateja 24:37—39.) Nav šaubu, ka daudzi izsmēja Noasu un tā ģimenes locekļus un daži varbūt pat draudēja viņiem un izturējās pret viņiem agresīvi.

Lai gan bija skaidri redzams, ka Dievs svētī Noasu, cilvēki Noasu izsmēja un neņēma vēra viņa sludināto vēsti

Taču nedz Noass, nedz viņa ģimenes locekļi nepadevās. Lai gan apkārtējie viņu galveno darbu, proti, šķirsta būvniecību, uzskatīja par laika un spēka izšķiešanu un pilnīgi bezjēdzīgu nodarbi, Noasa ģimene to neatlaidīgi turpināja. Kristieši, kam ir ģimenes, var daudz ko mācīties no šo seno Dieva kalpu ticības. Mēs dzīvojam laikā, kas Bībelē ir saukts par šīs pasaules ”pēdējām dienām”. (2. Timotejam 3:1.) Jēzus teica, ka mūsu laikmets daudzējādā ziņā līdzināsies tam laikam, kad Noass būvēja šķirstu. Ja kristieši, kas sludina vēsti par Dieva valstību, sastopas ar ļaužu vienaldzību un izsmieklu vai pat niknu pretestību, viņi var atcerēties, ka tas viss bija jāiztur arī Noasam.

”EJ ŠĶIRSTĀ”

Pagāja vairāki gadu desmiti, un šķirsta būvniecība tuvojās beigām. Noasam bija gandrīz 600 gadu, kad viņam bija jāpieredz tuvu cilvēku nāve. Vispirms nomira Noasa tēvs Lamehs *, bet pēc pieciem gadiem nomira viņa vecvectēvs Metuzāls, Lameha tēvs. Metuzāls bija nodzīvojis 969 gadus — ilgāk nekā visi citi Bībelē minētie cilvēki. (1. Mozus 5:27.) Gan Metuzāls, gan Lamehs savā mūžā bija pieredzējuši laiku, kad vēl bija dzīvs pirmais cilvēks Ādams.

Tajā pašā gadā, kad nomira Metuzāls, Noass saņēma no Dieva Jehovas jaunu norādījumu: ”Ej šķirstā, tu un viss tavs nams.” Dievs lika Noasam arī ievest šķirstā visdažādākos dzīvniekus — pa septiņiem no šķīstajiem dzīvniekiem (tas ir, tādiem, kas bija derīgi upurēšanai) un pa diviem no pārējiem dzīvniekiem. (1. Mozus 7:1—3.)

Tas droši vien bija neaizmirstams skats: no visām debess pusēm uz šķirstu plūda simtiem dzīvnieku. Tie bija ļoti atšķirīgi gan pēc izskata, gan pēc dabas; vieni soļoja, citi lidoja, vēl citi rāpoja vai līda. Noasam nebija visādi jānopūlas, ar varu vai viltu spiežot dzīvniekus ieiet šķirstā. Bībelē teikts, ka dzīvnieki paši ”līdz ar Nou iegāja šķirstā”. (1. Mozus 7:9.)

Skeptiski noskaņotiem cilvēkiem, protams, var rasties jautājums: kā kaut kas tāds varēja notikt? Un kā šie dzīvnieki varēja sadzīvot ierobežotajā  šķirsta platībā? Bet padomāsim: vai Visuma Radītājs nespētu vadīt dzīvniekus, ko viņš ir radījis, un vajadzības gadījumā tos padarīt rāmus un pakļāvīgus? Atcerēsimies, ka Jehova bija tas, kurš lika pāršķelties Sarkanajai jūrai un kurš lika apstāties saulei. Vai viņš nevarētu panākt to, kas aprakstīts stāstā par Noasu? Protams, Dievam Jehovam tas viss bija spēkam.

Tiesa, Dievs būtu varējis izglābt dzīvniekus arī kādā citā veidā. Bet viņš savā gudrībā izvēlējās tādu veidu, kas mums atgādina par to uzdevumu, kāds sākotnēji bija uzticēts cilvēkiem, proti, rūpēties par visu dzīvo radību uz zemes. (1. Mozus 1:28.) Daudzi vecāki izmanto stāstu par Noasu, lai mācītu saviem bērniem, ka Jehovam ir dārgi gan cilvēki, gan dzīvnieki, ko viņš ir radījis.

Jehova pavēstīja Noasam, ka pēc nedēļas sāksies plūdi. Atlikušās dienas Noasam un viņa ģimenei noteikti bija sevišķi rosīgs laiks. Viņiem bija jānodrošina, lai dzīvnieki un tiem paredzētā barība atrastos vajadzīgajās vietās, kā arī jāienes šķirstā viņu pašu mantas. Noasa sieva un vedeklas, iespējams, bija aizņemtas, iekārtojot vietu, kur viņiem visiem kādu laiku būs jāuzturas.

Ko darīja apkārtējie ļaudis? Viņi joprojām ”nesāka domāt”, lai gan bija skaidri redzams, ka Jehova svētī Noasu un viņa pūliņus. Viņi nevarēja nepamanīt daudzos dzīvniekus, kas devās uz šķirstu. Bet mums nebūtu jābūt pārsteigtiem par viņu vienaldzību. Arī mūsu laikos cilvēki nesāk domāt par skaidrajiem pierādījumiem, kas liecina, ka tagad rit ļaunās pasaules kārtības pēdējās dienas. Kā jau bija paredzējis apustulis Pēteris, ņirdzīgi izsmējēji nievā tos, kas ņem vērā Dieva brīdinājumu. (2. Pētera 3:3—6.) Tieši tāpat cilvēki izsmēja arī Noasu un viņa ģimenes locekļus.

Kad šīs ņirgas beidzās? Bībelē rakstīts, ka tad, kad Noass bija ievedis šķirstā savu ģimeni un dzīvniekus, ”tas Kungs aizslēdza šķirstu aiz viņiem”. Ja kādi no izsmējējiem tajā brīdī bija tuvumā, tad šī Dieva rīcība viņiem droši vien lika apklust. Ja ne, tad to izdarīja lietus, kas veselām straumēm sāka gāzties pār viņiem. Lietus lija un lija, applūdinādams visu pasauli, tieši kā bija teicis Jehova. (1. Mozus 7:16—21.)

Vai Jehova priecājās par ļaundaru nāvi? Nē, tā viņam nesagādāja prieku. (Ecēhiēla 33:11.) Viņš tiem bija devis iespējas mainīties un sākt darīt to, kas ir pareizs. Vai šie cilvēki būtu varējuši mainīties? Noasa dzīve ir atbilde uz šo jautājumu. Noass staigāja ar Dievu, visā viņu paklausīja un tā pierādīja, ka bija iespējams palikt dzīvam Dieva sūtītajos plūdos. Tāpēc var teikt, ka Noasa ticība nosodīja pasauli — tā skaidri parādīja, cik ļauni bija kļuvuši viņa laikabiedri. Viņa ticība palīdzēja izglābties gan viņam, gan viņa ģimenei. Ja mēs cenšamies attīstīt tikpat stipru ticību, kāda bija Noasam, arī mēs varam nodrošināt labu nākotni sev un saviem ģimenes locekļiem. Mēs varam staigāt ar Dievu Jehovu, tāpat kā to darīja Noass, un mūsu draudzība ar Jehovu var ilgt mūžīgi!

^ 10. rk. Senatnē cilvēki dzīvoja daudz ilgāk nekā mūsdienās. Acīmredzot tas ir izskaidrojams ar faktu, ka viņi bija tuvāk sākotnējai fiziskajai pilnībai, kas bija Ādamam un Ievai, bet ko tie zaudēja.

^ 20. rk. Lamehs bija nosaucis savu dēlu par Noasu (šis vārds, iespējams, nozīmē ”atpūta; mierinājums”) un pravietojis, ka Noass atbilstoši sava vārda nozīmei sagādās cilvēcei atpūtu no smagajām pūlēm, kādas vajadzēja ieguldīt, apstrādājot zemi, kas bija nolādēta. (1. Mozus 5:28, 29.) Lamehs pats nepiedzīvoja šī pravietojuma piepildīšanos.