Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis  |  Janvāris 2013

 SEKOSIM VIŅU TICĪBAI

”Viņš vēl joprojām runā, kaut arī ir miris”

”Viņš vēl joprojām runā, kaut arī ir miris”

ĀBELS pārlūkoja savu aitu ganāmpulku, kas nokalnē mierīgi ganījās. Pēc tam viņa skatiens pievērsās kādam tālam punktam, kur bija jaušama vāra mirguļošana. Ābels zināja, ka tur ugunīgs zobens, nemitīgi griezdamies, noslēdz ieeju Ēdenes dārzā. Viņa vecāki reiz tur dzīvoja, bet ne viņi, ne viņu bērni tajā vairs nevarēja ieiet. Novakares vējiņš purināja Ābela matus, kad viņš pavērās debesīs un domāja par savu Radītāju. Vai plaisa starp cilvēku un Dievu kādreiz tiks sadziedēta? Ābels to vēlējās vairāk par visu.

Ābels vēl joprojām runā ar mums. Vai jūs dzirdat viņa balsi? Varbūt jūs iebildīsiet, ka tas ir neiespējami, jo Ābels, otrais Ādama dēls, jau sen ir miris. Viņa pīšļi jau gandrīz pirms sešiem gadu tūkstošiem ir sajaukušies ar zemes putekļiem, un Bībelē par mirušajiem ir teikts: ”Nomirušie.. vispār nezina vairāk nekā.” (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) Turklāt Bībelē nav pierakstīts neviens vārds, ko būtu teicis Ābels. Kā tad viņš runā ar mums?

Apustulis Pāvils, Dieva iedvesmots, rakstīja par Ābelu: ”Ticības dēļ viņš vēl joprojām runā, kaut arī ir miris.” (Ebrejiem 11:4.) Ābels bija pirmais cilvēks, kas bija attīstījis ticību. Viņa dzīvē ticība izpaudās tik spilgti, ka tā joprojām ir dzīvs paraugs, kam mēs varam līdzināties. Ja mēs mācāmies no Ābela ticības un cenšamies tai sekot, var teikt, ka Ābels runā ar mums ļoti skaidri un konkrēti.

Kaut arī Bībelē nav daudz stāstīts par Ābelu, ko mēs varam mācīties no Ābela un viņa ticības?

BĒRNĪBA CILVĒCES RĪTAUSMĀ

Ābels piedzima pašā cilvēces rītausmā. Jēzus saistīja Ābela dzīves laiku ar ”pasaules pirmsākumiem”. (Lūkas 11:50, 51.) Ar pasauli Jēzus acīmredzot apzīmēja cilvēces daļu, kurai ir cerība tikt izpirktai no grēka. Ābels bija ceturtais cilvēks, kas dzīvoja uz zemes, bet acīmredzot viņš bija pirmais, ko Dievs uzskatīja par izpirkšanas cienīgu. * Kā var secināt, Ābels neauga pašā labākajā sabiedrībā.

Kaut arī pasaule bija jauna, pār to klājās tumša ēna. Ābela vecāki Ādams un Ieva droši vien bija pievilcīgi, spēka pilni cilvēki. Taču viņi savā dzīvē bija pieļāvuši nopietnu kļūdu un labi to apzinājās. Reiz viņi bija nevainojami cilvēki ar izredzēm uz mūžīgu dzīvi. Bet tad viņi sacēlās pret Dievu Jehovu un tika izraidīti no savām mājām, Ēdenes dārza. Par svarīgāko uzskatīdami savas iegribas un aizmirsdami pat par saviem pēcnācējiem, viņi zaudēja pilnību un mūžīgu dzīvi. (1. Mozus 2:15—3:24.)

Pēc izraidīšanas no Ēdenes dārza Ādama un  Ievas dzīve bija sūra. Tomēr, kad piedzima viņu pirmais bērns, viņi to nosauca par Kainu, un Ieva izsaucās: ”Es grūtībās esmu saņēmusi dēlu ar Dieva palīgu.” Varbūt Ieva domāja par Jehovas solījumu, ko viņš bija izteicis Ēdenē, proti, ka no kādas sievas radīsies ”dzimums”, kas reiz iznīcinās ļauno, kurš pamudināja Ādamu un Ievu uz grēku. (1. Mozus 3:15; 4:1.) Vai Ieva iedomājās, ka viņa ir pravietotā sieva un Kains apsolītais ”dzimums”?

Ja tā bija, tad viņa rūgti maldījās. Vēl jo vairāk: ja viņa un Ādams Kainam jau kopš mazotnes iedvesa šādu domu, tas varēja vienīgi veicināt viņā grēcīgo noslieci uz lepnību. Pēc kāda laika Ieva dzemdēja otru dēlu, bet par viņu nav lasāmi jūsmīgi izteikumi. Vecāki nosauca dēlu par Ābelu, kas nozīmē ”izelpa”, ”niecība”. (1. Mozus 4:2.) Vai vārda izvēle liecina, ka ar šo dēlu vecāki nesaistīja tik lielas cerības kā ar Kainu? To mēs varam tikai minēt.

Lai kā arī bija, mūsdienu vecāki var daudz mācīties, pārdomājot pirmā cilvēku pāra negatīvo piemēru. Vai jūs ar saviem vārdiem un darbiem veicināsiet savos bērnos tādas īpašības kā lepnums, godkāre un savtīgums? Vai arī jūs mācīsiet viņiem mīlēt Dievu Jehovu un veidot draudzību ar viņu? Diemžēl pirmie vecāki slikti pildīja savus pienākumus. Bet viņu pēcnācējiem bija cerība.

KĀ ĀBELS IEGUVA TICĪBU?

Kad abi zēni paaugās, Ādams noteikti mācīja viņiem darbus, kas bija jāveic, gādājot par ģimeni. Kains kļuva par zemkopi, bet Ābels sāka ganīt aitas.

Taču Ābels izdarīja kaut ko vēl svarīgāku — gadu gaitā viņš attīstīja ticību, brīnišķīgo īpašību, par kuru vēlāk rakstīja Pāvils. Kā Ābels, kuram cilvēku vidū nebija neviena parauga, kam sekot, attīstīja ticību Dievam Jehovam? Pievērsīsim uzmanību trim nozīmīgiem faktoriem, kas bija viņa ticības pamatā.

Jehovas radītā pasaule.

Jehova bija nolādējis zemi, likdams no tās izaugt ērkšķiem un dadžiem, kas padarīja zemes darbus grūtus. Tomēr zeme nesa bagātīgu ražu, no kuras pārtika Ābels un viņa piederīgie. Turklāt lāsts neskāra ne dzīvniekus, putnus un zivis, ne kalnus, ezerus, upes un jūras, nedz arī debesis, mākoņus, sauli, mēnesi un zvaigznes. Lai kur Ābels pavērtos, viņš redzēja Radītāja, Dieva Jehovas, dziļās mīlestības, gudrības un labestības pierādījumus. (Romiešiem 1:20.) Pārdomas par to visu stiprināja viņa ticību.

Ābels noteikti veltīja daudz laika garīgām pārdomām. Iztēlosimies viņa gana gaitas. Viņš mēroja lielus attālumus, vedot miermīlīgos dzīvniekus pāri kalniem, lejām un upēm, lai atrastu sulīgāko zāli, labāko dzirdīšanas un drošāko  atpūtas vietu. No visiem Dieva radījumiem aitas šķita pašas bezpalīdzīgākās, it kā tās būtu radītas ar vajadzību pēc cilvēka sniegtas vadības un aizsardzības. Vai Ābels secināja, ka arī viņam ir vajadzīga vadība, aizsardzība un rūpes, ko varētu sniegt kāds, kas ir gudrāks un spēcīgāks par jebkuru cilvēku? Šādas un līdzīgas domas Ābels droši vien izteica lūgšanās, un viņa ticība auga.

Radītajā pasaulē Ābels saskatīja pamatotu iemeslu ticēt mīlošam Radītājam

Jehovas solījumi.

Ādams un Ieva, bez šaubām, bija pastāstījuši saviem dēliem par notikumiem Ēdenes dārzā un izraidīšanu no tā. Tāpēc Ābelam bija bagātīga viela pārdomām.

Jehova bija teicis, ka zeme tiks nolādēta. Ābels pats varēja skaidri redzēt ērkšķus un dadžus, kas bija izauguši, piepildoties šiem vārdiem. Jehova bija paredzējis, ka grūtniecība un dzemdības Ievai sagādās sāpes. Kad Ābela brāļi un māsas nāca pasaulē, viņš, jādomā, pārliecinājās arī par šo vārdu patiesumu. Jehova bija paredzējis, ka Ieva jutīs nesamērīgas alkas pēc vīra mīlestības un uzmanības, savukārt Ādams valdīs pār viņu. Bēdīgo realitāti Ābels varēja vērot pats savām acīm. No visiem aspektiem Ābels pārliecinājās, ka Jehovas vārdi ir pilnībā uzticami. Ābelam bija pamatots iemesls ticēt, ka īstenosies Dieva solījums par ”dzimumu”, kurš reiz darīs galu ļaunumam, kas aizsākās Ēdenē. (1. Mozus 3:15—19.)

Jehovas kalpotāji.

Cilvēku vidū Ābelam nebija labu piemēru, taču tolaik cilvēki nebija vienīgās saprātīgās būtnes uz zemes. Kad Ādams un Ieva tika izdzīti no Ēdenes dārza, Jehova parūpējās, lai ne viņi, ne viņu pēcnācēji tur vairs nevarētu ieiet. Jehova lika ķerubiem — augstas kārtas eņģeļiem — ar nemitīgi riņķojoša zobena liesmu sargāt ieeju dārzā. (1. Mozus 3:24.)

Mēs varam iztēloties, kā Ābels, būdams zēns, vēroja ķerubus. Šo materializējušos eņģeļu izskats neapšaubāmi liecināja par milzu spēku. Tāpat arī liesmojošais ”zobens”, kas nepārtraukti griezās, iedvesa bijību. Vai Ābels augdams kādreiz redzēja, ka ķerubiem apnīk savs uzdevums un viņi pamet posteni? Nē, tā nekad nenotika. Dienu un nakti, gadu pēc gada šīs saprātīgās, varenās būtnes palika savā vietā. Tā Ābels uzzināja, ka Dievam Jehovam ir nelokāmi, uzticami kalpotāji. Ar savu uzticību un paklausību Jehovam ķerubi rādīja Ābelam paraugu, kāda nebija viņa ģimenē. Nenoliedzami eņģeļu piemērs stiprināja viņa ticību.

Visa mūža garumā Ābels varēja vērot, cik uzticami un paklausīgi ķerubi kalpo Jehovam

Kad Ābels pārdomāja visu, ko par Jehovu var uzzināt no radītās pasaules, viņa solījumiem un viņa kalpiem, viņa ticība kļuva aizvien stiprāka. Mēs varam daudz mācīties no viņa. Jo īpaši viņa piemērs var uzmundrināt jauniešus, jo tas parāda, ka viņi var iegūt īstu ticību Dievam Jehovam, lai arī kā rīkotos citi ģimenes locekļi. Mums ir lielisks pamats, uz kura veidot savu ticību: mums visapkārt ir radītās pasaules brīnumi, mūsu rīcībā ir pilna Bībele, un mums ir daudz labu piemēru, ko ir rādījuši cilvēki ar stipru ticību.

KĀPĒC ĀBELA UPURIS BIJA PĀRĀKS

Kad auga Ābela ticība Jehovam, viņš vēlējās to kaut kā apliecināt. Bet ko gan niecīgs cilvēks var dot Visuma Radītājam? Dievam nav nepieciešama cilvēku palīdzība vai dāvanas. Ar laiku Ābels nonāca pie būtiskas atziņas: ja vien viņš, pareizu motīvu mudināts, piedāvās Jehovam pašu labāko, kas viņam ir, tad viņa mīlošais debesu Tēvs priecāsies.

Ābels izlēma upurēt dažus dzīvniekus no sava ganāmpulka. Viņš izraudzījās pašu labāko no sava pulka — pirmdzimtos jērus — un ziedoja, viņaprāt, augstvērtīgākos gabalus. Arī Kains vēlējās iegūt Dieva svētību un labvēlību un sagatavoja dāvanu no savas ražas. Bet viņa motīvi bija citādi nekā Ābelam. Atšķirība kļuva skaidri redzama, kad brāļi nesa Jehovam savus ziedojumus.

Ābels savu upuri ziedoja ticībā, bet Kains ne

 Abi Ādama dēli, domājams, izmantoja altāri un uguni, lai ziedotu dāvanas. Droši vien viņi bija uzcēluši altārus netālu no ķerubiem, kas tolaik bija vienīgie Jehovas pārstāvji uz zemes. Jehova atbildēja! Mēs lasām: ”Tas Kungs skatījās uz Ābelu un uz viņa dāvanām ar labpatiku.” (1. Mozus 4:4.) Kā Dievs darīja zināmu savu labpatiku, Bībelē nav atklāts. Bet kāpēc viņam vairāk patika Ābela upuris?

Vai pats upuris bija labāks? Ābels ziedoja dzīvas būtnes un izlēja to asinis. Vai Ābels apzinājās šāda upura vērtību? Daudzus gadsimtus vēlāk Dievs izmantoja nevainojama jēra upuri, lai attēlotu sava pilnīgā Dēla, ”Dieva Jēra”, upuri, kura nevainīgās asinis tika izlietas. (Jāņa 1:29; 2. Mozus 12:5—7.) Visticamāk, daudz kas no tā Ābelam vēl nebija zināms un izprotams.

Pavisam droši mēs zinām to, ka Ābels upurēja labāko no tā, kas viņam piederēja. Jehova uzlūkoja ar labvēlību ne vien dāvanu, bet arī pašu Ābelu. Ābela rīcības pamatā bija mīlestība pret Jehovu un patiesa ticība.

Taču ar Kainu bija citādi — ”Kainu un viņa dāvanas Dievs neievēroja”. (1. Mozus 4:5.) Vaina nebija dāvanā, ko Kains nesa, jo vēlāk Dieva bauslībā bija atļauti upuri arī no zemes augļiem. (3. Mozus 6:7, 8.) Bībelē par Kainu ir teikts, ka ”viņa darbi bija ļauni”. (1. Jāņa 3:12.) Līdzīgi daudziem cilvēkiem mūsdienās, Kains acīmredzot uzskatīja, ka pietiek tikai ar ārēju dievbijību. Viņa darbi drīz vien atklāja, ka viņam trūka patiesas ticības un mīlestības pret Jehovu.

Vai Kains, saprazdams, ka nav ieguvis Jehovas labvēlību, centās mācīties no Ābela piemēra? Nē, nepavisam. Viņš iedegās naidā pret savu brāli. Jehova redzēja, kas notiek Kaina sirdī, un pacietīgi runāja ar viņu. Dievs brīdināja Kainu, ka viņš ir ceļā uz nopietnu grēku, un apsolīja, ka Kains varēs ”savu galvu.. pacelt”, ja vien mainīs savu uzvedību. (1. Mozus 4:6, 7.)

Kains neņēma vērā Dieva brīdinājumu un uzaicināja savu paļāvības pilno jaunāko brāli iziet tīrumā. Tur Kains uzbruka Ābelam un noslepkavoja to. (1. Mozus 4:8.) Var teikt, ka Ābels kļuva par pirmo mocekli, pirmo cilvēku, kas cietis ticības dēļ. Ābels bija miris, bet viņa stāsts vēl nebija galā.

Tēlaini runājot, Ābela asinis brēca uz Dievu pēc taisnīgas atmaksas. Dievs Jehova panāca taisnību, sodīdams Kainu par izdarīto noziegumu. (1. Mozus 4:9—12.) Vēl svarīgāk, stāsts par Ābela ticību mūs uzrunā joprojām. Kaut arī viņa mūžs, kas ilga kādus simt gadus, tiem laikiem bija īss, viņš to pavadīja pilnvērtīgi. Viņš nomira ar pārliecību, ka ir iemantojis sava debesu Tēva Jehovas mīlestību un atzinību. (Ebrejiem 11:4.) Mēs varam būt pārliecināti, ka viņš atrodas drošībā Jehovas neizmērojamā atmiņā un gaida augšāmcelšanu dzīvei paradīzē uz zemes. (Jāņa 5:28, 29.) Vai jūs viņu tur satiksiet? Tas ir iespējams ikvienam, kas ieklausās Ābela balsī un seko viņa izcilajai ticībai.

^ 8. rk. Grieķu vārds, kas tulkots ”pirmsākumi”, ietver domu par bērna ieņemšanu. Kāpēc Jēzus saistībā ar ”pasaules pirmsākumiem” minēja Ābelu, nevis Kainu, kurš piedzima pirmais? Kaina lēmumi un rīcība liecināja par apzinātu pretošanos Dievam Jehovam. Tāpat kā viņa vecākiem, Kainam, pēc visa spriežot, nav cerības uz augšāmcelšanu un izpirkšanu no grēka.