Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis  |  Jūlijs 2011

Dzīve Bībeles laikos. Nauda

Dzīve Bībeles laikos. Nauda

 Dzīve Bībeles laikos. Nauda

”Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants.” (MARKA 12:41, 42.)

BĪBELĒ bieži ir pieminēta nauda. Piemēram, evaņģēlijos var redzēt, ka Jēzus izmantoja dažādas monētas, lai mācītu saviem klausītājiem svarīgus principus. Gadījumā, par kuru stāstīts tikko citētajos Bībeles pantos, viņš paskaidroja kādu būtisku domu, norādīdams uz atraitnes ziedotajām sīkajām monētām. Citā reizē Jēzus izmantoja monētu, ko sauc par denāriju, lai palīdzētu saprast, kāds ir pareizs viedoklis par valsts varu. * (Mateja 22:17—21.)

Kāpēc tika izgudrota nauda? Kā to izgatavoja Bībeles laikos? Kā to lietoja? Un kā, saskaņā ar Bībeli, mums būtu jāraugās uz naudu?

Kad nauda vēl nebija izgudrota

Pirms parādījās nauda, pastāvēja maiņas tirdzniecība: cilvēki tirgojās, apmainoties ar līdzvērtīgām precēm un pakalpojumiem. Tomēr tas ne vienmēr bija ērti, jo šāda sistēma var darboties vienīgi tad, ja katrai no maiņā iesaistītajām pusēm ir tieši tas, kas otrai pusei ir vajadzīgs. Turklāt tirgotājiem nācās transportēt smagus labības maisus un citas neparocīgas preces un pārdzīt lopus, par kuriem ceļā bija jārūpējas.

Pamazām aizvien asāk bija izjūtama vajadzība pēc ērtāka maiņas līdzekļa, ko varētu izmantot preču pirkšanā un pārdošanā. Par šādu līdzekli kļuva dārgi metāli — zelts, sudrabs, varš. Ilustrācijā šajā lappusē attēlots, kā tirgotājs iegādājas kādu preci, maksājot ar dārgiem metāliem juvelierizstrādājumu un stieņu formā. Metāla priekšmetus rūpīgi nosvēra uz precīziem svariem, un pēc tam notika maiņa. Piemēram, kad Ābrahāms pirka kapavietu savai sievai Sārai, viņš nosvēra un samaksāja prasīto daudzumu sudraba. (1. Mozus 23:14—16.)

 Laikā, kad Dievs Jehova izraēliešiem deva rakstītu likumu krājumu, alkatīgi tirgoņi mēdza krāpt pircējus, izmantojot nepareizus svarus un atsvarus. Jehovam riebjas negodīgums, tāpēc viņš izraēliešu tirgotājiem teica: ”Jums būs turēt taisnu svaru, atsvari lai ir pareizi.” (3. Mozus 19:36; Salamana Pamācības 11:1.) Mūsdienās visiem, kas pērk un pārdod, būtu labi atcerēties, ka Jehovas domas par alkatību un krāpšanu nav mainījušās. (Maleahija 3:6; 1. Korintiešiem 6:9, 10.)

Kā izgatavoja senās monētas

Pirmās monētas, iespējams, tika izgatavotas Līdijā (mūsdienu Turcijas teritorijā) astotajā gadsimtā p.m.ē. Drīz monētas daudzviet sāka kalt masveidā, un Bībelē pieminētajās zemēs tās ieviesās plašā apgrozībā.

Kā monētas tapa? Metālu izkausēja krāsnī (1) un ielēja veidnē, iegūstot monētu sagataves — gludas ripiņas (2). Pēc tam sagatavi ievietoja starp diviem metāla spiedogiem, kuros bija iegravēti simboli vai attēli (3). Tad strādnieks ar veseri uzsita pa augšējo spiedogu, iespiežot attēlu sagatavē (4). Darbs ritēja ļoti ātri, tāpēc gadījās, ka attēls uz monētas nebija tieši pa vidu. Strādnieki sašķiroja gatavās monētas, nosvēra, lai pārbaudītu, vai visām ir precīzs svars, un, ja bija nepieciešams, atdalīja lieko metālu (5).

Naudas mijēji un nodokļu ievācēji

Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Palestīnā bija apgrozībā dažādu zemju monētas. Daudzas svešzemju monētas atveda ļaudis, kas ieradās no tālienes, lai apmeklētu Jeruzālemes templi. Taču tie, kas ievāca tempļa nodokli, pieņēma tikai noteikta veida monētas, tāpēc templī sāka darboties naudas mijēji, kas mainīja svešzemju naudu pret nodokļa nomaksai derīgajām monētām un bieži prasīja pārspīlēti augstu maksu par saviem pakalpojumiem. Jēzus nosodīja alkatīgos naudas mijējus, jo tie pārvērta Jehovas namu par ”tirgus namu” un ”laupītāju bedri”. (Jāņa 2:13—16; Lūkas 19:46.)

Palestīnas iedzīvotājiem bija jāmaksā arī dažādi laicīgi nodokļi. Viens no tiem bija personas nodoklis, par kura maksāšanu pretinieki uzdeva jautājumu Jēzum. (Mateja 22:17.) Valsts iekasēja arī ceļu nodokli un nodokļus  par preču importu un eksportu. ”Muitnieki” jeb valsts nodokļu ievācēji Palestīnā bija ieguvuši negodīgu cilvēku slavu, un ļaudis viņus nicināja. (Marka 2:16.) Daudzi no viņiem iedzīvojās uz nodokļu maksātāju rēķina, pieprasīdami lielākas summas, nekā pienācās maksāt, un starpību paturēdami sev. Tomēr daži nodokļu ievācēji, piemēram, Caķejs, atsaucās uz Jēzus vēsti un atmeta savu negodīgo rīcību. (Lūkas 19:1—10.) Ikvienam, kas vēlas sekot Kristum, ir jābūt godīgam itin visā, arī darījumos. (Ebrejiem 13:18.)

Naudas mijēji ne tikai mainīja ārzemju naudu, bet arī pieņēma naudu glabāšanā, izsniedza aizdevumus un maksāja procentus tiem, kas noguldīja pie viņiem savus līdzekļus. Jēzus pieminēja šādus naudas mainītājus līdzībā par kalpiem, kuriem bija uzticētas dažādas naudas summas, ko izmantot peļņas gūšanai. (Mateja 25:26, 27.)

Līdzsvarota attieksme pret naudu

Mūsdienu pasaulē cilvēkiem ir jāpelna nauda, lai nopirktu dzīvei nepieciešamo. Pirms daudziem gadsimtiem ķēniņš Salamans, Dieva iedvesmots, rakstīja, ka nauda ir kā ”pavēnis”, kas sagādā zināmu drošību, un šie vārdi ir spēkā joprojām. Tomēr Salamans arī atzina, ka gudrība ir pārāka par naudu, jo tā ”dod dzīvību tiem, kam tā ir”. (Salamans Mācītājs 7:12.) Šāda gudrība ir atrodama Bībelē.

Jēzus mācīja savus sekotājus līdzsvaroti raudzīties uz naudu, sacīdams: ”Neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas 12:15.) Tāpat kā Jēzus sekotāji pirmajā gadsimtā, mēs rīkojamies gudri, ja naudas lietās esam godīgi un apdomīgi un neļaujam savā sirdī iezagties mīlestībai pret naudu. (1. Timotejam 6:9, 10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Ielogojums/Attēls 26. lpp.]

 Fakti par monētām

● Viena no sīkākajām monētām, kas pirmajā gadsimtā bija apgrozībā Palestīnā, bija vara lepta. Tās vērtība bija tik maza, ka 15 minūtēs strādnieks nopelnīja veselas divas leptas. Divas ”artavas”, ko atraitne iemeta tempļa ziedojumu lādē, visdrīzāk bija šīs sīkās monētas — leptas. (Marka 12:42.)

Sudraba drahma bija grieķu monēta. Lai nopelnītu drahmu, strādniekam bija jāstrādā gandrīz visa diena. (Lūkas 15:8, 9, JD-07.) Visiem ebreju vīriešiem ik gadus bija jāmaksā tempļa nodoklis divu drahmu apmērā. (Mateja 17:24.)

Sudraba denārijs bija romiešu monēta ar imperatora attēlu. Ar šo monētu maksāja personas nodokli, kas romiešu kundzības laikā tika prasīts no visiem pieaugušajiem ebreju vīriešiem. (Romiešiem 13:7.) Viens denārijs bija alga par 12 stundu darba dienu. (Mateja 20:2—14.)

● Kad Jēzus dzīvoja uz zemes, Palestīnā bija apgrozībā tīra sudraba šekeli, kurus kala Tiras pilsētā. Trīsdesmit ”sudraba gabali”, ko augstie priesteri samaksāja Jūdam Iskariotam par Jēzus nodošanu, iespējams, bija Tiras šekeli. (Mateja 26:14—16.)

Monētas attēlotas dabiskā lielumā