Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis  |  Oktobris 2009

Vai jūs zināt?

Vai jūs zināt?

 Vai jūs zināt?

Kāpēc lūgšanas beigās tiek sacīts ”āmen”?

Vārds ”āmen” grieķu, latviešu un citās valodās ir pārņemts no senebreju valodas, un tas pamatā nozīmē ”lai notiek tā”, ”noteikti”. To parasti visi reizē saka cilvēki, kas ir noklausījusies lūgšanu, zvērestu vai svētības vārdus, lai apstiprinātu, ka viņi piekrīt dzirdētajam. Kādā vārdnīcā paskaidrots, ka šis vārds norāda uz ”noteiktību, patiesumu, uzticamību un jebkādu šaubu trūkumu”. Bībeles laikos, teikdams ”āmen”, cilvēks arī uzņēmās saistības, ko uzlika zvērests vai līgums. (5. Mozus 27:15—26.)

Kad Jēzus sludināja un mācīja cilvēkus, viņš reizēm ievadīja savu sakāmo ar vārdu ”āmen”. Tā Jēzus uzsvēra, ka tas, ko viņš grasās teikt, ir pilnīgi uzticams un patiess. Bībelē šajos gadījumos vārds ”āmen” no grieķu valodas latviski ir pārtulkots ar vārdu ”patiesi”. (Mateja 5:18; 6:2, 5.) Lasot Jāņa evaņģēliju, var redzēt, ka Jēzus bieži mēdza šo vārdu atkārtot divreiz. Latviski šis divkāršais ”āmen” ir tulkots: ”Patiesi, patiesi.” (Jāņa 1:51.) Cik zināms, Bībelē un citos reliģiskos tekstos šāds ”āmen” lietojums ir atrodams vienīgi Jēzus izteicienos.

Jaunajā Derībā arī pats Jēzus ir nosaukts par ”Āmen”. Šis tituls norāda, ka Jēzus ir ”uzticīgais un patiesīgais liecinieks”. (Atklāsmes 3:14.)

Kas bija urīms un tumīms?

Cik var spriest, urīms un tumīms bija īpaši priekšmeti, ko senajā Izraēlā mēdza izmantot, lai uzzinātu Dieva Jehovas gribu jautājumos, kas attiecās uz izraēliešu tautu vai tās vadoņiem. Šie priekšmeti bija uzticēti augstajam priesterim, kurš tos glabāja ”tiesneša krūšu nozīmē”. (2. Mozus 28:15, 16, 30.) Nekur Bībelē nav aprakstīts, kas tie bija par priekšmetiem un kā īsti tie tika lietoti, bet vairākas Rakstu vietas liek domāt, ka tās, iespējams, bija sava veida lozes. Metot šīs lozes, varēja vai nu iegūt atbildi jā vai nē, vai arī nesaņemt nekādu atbildi no Dieva.

Piemēram, Bībelē ir stāstīts par kādu gadījumu, kad Dāvids izmantoja urīmu un tumīmu. Dāvids bija licis, lai Abjatārs viņam atnes priestera ”plecu segu” jeb efodu, kas acīmredzot bija augstā priestera efods, kurā atradās šīs svētās lozes. Dāvids griezās pie Jehovas ar diviem jautājumiem. Viņš gribēja uzzināt, vai Sauls dosies viņu vajāt un vai Kegilas dižciltīgie grasās nodot viņu Saula rokās. Saņēmis apstiprinošu atbildi uz abiem jautājumiem, Dāvids varēja pieņemt tālredzīgus lēmumus. (1. Samuēla 23:6—12.)

Kādu laiku iepriekš ķēniņš Sauls bija izmantojis urīmu un tumīmu, lai noskaidrotu, kurš ir vainīgs kādā pārkāpumā. Toreiz Sauls vispirms uzzināja, ka vaina ir jāuzņemas nevis tautai, bet viņam pašam un viņa dēlam Jonatānam, un pēc tam — ka no viņiem abiem vainīgais ir Jonatāns. (1. Samuēla 14:40—42.) Vēlāk, kad Sauls bija zaudējis Dieva labvēlību, Dievs viņam vairs neatbildēja ”nedz ar sapņu, nedz ar urīma, nedz ar praviešu starpniecību”. (1. Samuēla 28:6, LB-65r.)

Saskaņā ar ebreju tradīciju, urīms un tumīms pazuda, kad 607. gadā p.m.ē. tika nopostīts Jeruzalemes templis.

[Attēls 27. lpp.]

”Āmen”, Atklāsmes 3:14 (Aleksandrijas kodekss, 5. gadsimts)