Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis  |  Aprīlis 2008

Dzīvības devējs un atjaunotājs

Dzīvības devējs un atjaunotājs

 Tuvosimies Dievam

Dzīvības devējs un atjaunotājs

Lūkas 7:11—15

TUVA cilvēka zaudējums ir viens no sāpīgākajiem triecieniem, ko mēs savā mūžā varam pieredzēt. Iespējams, arī jums šīs sāpes nav svešas. Mūsu Radītājs ne tikai saprot mūsu ciešanas, bet arī spēj izlabot nāves nodarīto postu. Lai nepārprotami norādītu, ka viņš ir spējīgs ne tikai radīt dzīvību, bet arī atjaunot zaudēto, Dievs ir licis iekļaut Bībelē vairākus augšāmcelšanās aprakstus. Apskatīsim vienu gadījumu, kad augšāmcelšanu Dieva spēkā paveica viņa Dēls Jēzus Kristus. Par šo brīnumu ir stāstīts Lūkas evanģelija 7. nodaļā, 11.—15. pantā.

Tas notika mūsu ēras 31. gadā, kad Jēzus devās uz Galilejas pilsētu Naini. (11. pants.) Acīmredzot vakara pusē viņš nonāca pilsētas apkaimē. Bībelē par to ir stāstīts: ”Kad viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz.” (12. pants.) Vai varat iedomāties, kādas bēdas izjuta šī māte, kas turklāt bija atraitne? Jau otro reizi savā mūžā viņa zaudēja atbalstu un apgādnieku — šoreiz bija miris viņas vienīgais dēls.

Jēzus uzmanību piesaistīja bēdu sagrauztā māte, kas droši vien gāja blakus nestuvēm, kurās nesa viņas mirušo dēlu. Bībelē teikts: ”To redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: ”Neraudi!”” (13. pants.) Jēzus dziļi juta līdzi nelaimīgajai sievietei. Varbūt viņš tajā brīdī iedomājās par savu māti, kas tajā laikā, visticamāk, jau bija atraitne un kas nākotnē tāpat bēdāsies par viņa paša nāvi.

Jēzus pienāca tuvāk, bet ne tāpēc, lai pievienotos bēru gājienam. Ar pārliecību, kas liecināja par viņam piešķirto varu, ”viņš aizskāra zārku” un lika cilvēkiem apstāties. Viņam bija dota vara pār nāvi, un tas izskanēja viņa balsī, kad viņš sacīja: ”Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Tad ”mironis cēlās sēdu un sāka runāt, un viņš [Jēzus] to atdeva viņa mātei”. (14., 15. pants.) Nāve bija šķīrusi jaunekli no mātes, bet, kad Jēzus ”to atdeva viņa mātei”, viņi atkal bija kopā. Varam iedomāties, kā dziļās bēdas mātes sirdī nomainīja milzīgs prieks un līksme un viņa izplūda prieka asarās.

Vai arī jūs ilgojaties atkal satikt kādu jums dārgu cilvēku, kas ir miris? Mēs varam nešaubīties, ka Dievs saprot mūsu jūtas. Dziļā līdzjūtība, kas Jēzum bija pret bēdu nomākto atraitni, mums daudz ko atklāj par Dieva jūtām, jo Jēzus bija precīzs sava Tēva personības atspulgs. (Jāņa 14:9.) Bībelē ir teikts, ka Dievs ilgojas atgriezt dzīvē mirušos cilvēkus, ko viņš ir paturējis savā atmiņā. (Ījaba 14:14, 15.) Dieva vārdos, Bībelē, mēs varam uzzināt par brīnišķīgu cerību, proti, par izredzēm dzīvot paradīzē uz zemes un pieredzēt mums dārgu cilvēku augšāmcelšanos. (Lūkas 23:43; Jāņa 5:28, 29.) Mēs aicinām jūs tuvāk iepazīt Dievu, kas spēj atjaunot dzīvību, un uzzināt, kā ir iespējams iegūt šādas lieliskas nākotnes izredzes.

[Attēls 31. lpp.]

”Mironis cēlās sēdu un sāka runāt, un viņš [Jēzus] to atdeva viņa mātei”