Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Oktobris 2015

 DZĪVESSTĀSTS

Viņš nenožēloja jaunībā pieņemto lēmumu

Viņš nenožēloja jaunībā pieņemto lēmumu

DZĪVES pēdējos gados manas vecmāmiņas brālis Nikolajs Dubovinskis apkopoja atmiņas par priecīgiem un trauksmainiem notikumiem savā dzīvē, kas bija aizvadīta, kalpojot Jehovam. Lielāko daļu mūža viņš nodzīvoja Padomju Savienībā, kad Jehovas liecinieku darbība tur bija aizliegta. Par spīti grūtībām un pārbaudījumiem, viņš palika uzticīgs Jehovam un saglabāja apbrīnojamu dzīvesprieku. Tēvocis Nikolajs bieži izteicās, ka vēlētos, lai jaunieši dzirdētu viņa dzīvesstāstu, un es gribētu padalīties ar dažām viņa atmiņām. Viņš piedzima 1926. gadā zemnieku ģimenē Ukrainā, Čerņivcu apgabala Podvirivkas ciemā.

NIKOLAJS STĀSTA, KĀ VIŅŠ UZZINĀJA PATIESĪBU

Tēvocis Nikolajs raksta: ”Kādu dienu mans vecākais brālis Ivans pārnesa mājās grāmatas Dieva kokle un Dievišķais laikmetu plāns, dažus žurnālus Sargtornis un vairākas brošūras, un es to visu izlasīju. Tas bija 1941. gadā. Es biju pārsteigts, uzzinot, ka pasaules nelaimēs ir vainojams Sātans, nevis Dievs. Tajā pašā laikā es izlasīju arī evaņģēlijus un sapratu, ka esmu atradis patiesību. Es sāku aizrautīgi stāstīt citiem par savu cerību uz Dievu valstību. Pētot literatūru, kas bija nonākusi mūsu mājās, es arvien labāk sapratu patiesību, un man radās stipra vēlēšanās kļūt par Jehovas kalpu.

Es apzinājos, ka savas ticības dēļ man nāksies ciest. Bija karš, taču es nevēlējos nevienu nogalināt. Lai sagatavotos gaidāmajiem pārbaudījumiem, es mācījos no galvas tādus Bībeles pantus kā Mateja 10:28 un 26:52. Man bija stingra apņēmība vienmēr palikt uzticīgam Jehovam, pat ja man tāpēc būtu jāmirst.

1944. gadā man apritēja 18 gadi un pienāca pavēste par manu iesaukšanu karadienestā. Tā bija pirmā reize, kad es satiku savus ticības biedrus — citus jaunus brāļus iesaukuma vecumā, kas arī bija ieradušies iesaukšanas iecirknī. Mēs izlēmīgi paziņojām, ka negrasāmies karot. Saniknotie virsnieki piedraudēja, ka mērdēs mūs badā, piespiedīs rakt tranšejas vai pat nošaus. Taču mēs mierīgi atbildējām: ”Mēs esam jūsu varā. Bet, lai ko jūs darītu, mēs nepārkāpsim Dieva pavēli: ”Tev nebūs nokaut.”” (2. Moz. 20:13.)

Galu galā mani kopā ar vēl diviem brāļiem aizsūtīja uz Baltkrieviju, kur mums vajadzēja strādāt laukā un atjaunot sagrautās mājas. Es vēl joprojām atceros briesmīgos kara nodarītos postījumus Minskas nomalēs. Koki, kas auga ceļa malās, bija apdeguši. Grāvjos un mežos gulēja neapglabāti līķi un uzpūtušies beigtu zirgu ķermeņi. Manam  skatienam pavērās pamestas piekabes, ložmetēji un pat notriekta lidmašīna. Pats savām acīm es redzēju, cik bēdīgas sekas ir Dieva likumu pārkāpšanai.

1945. gadā karš beidzās, taču mums tik un tā piesprieda desmit gadu cietumsodu par atteikšanos karot. Pirmos trīs gadus mums nebija iespējas apmeklēt sapulces un nebija pieejama garīgā literatūra. Mums izdevās ar vēstuļu palīdzību nodibināt kontaktu ar dažām māsām, bet arī viņas tika apcietinātas un notiesātas uz 25 gadiem labošanas darbu nometnēs.

1950. gadā mūs priekšlaicīgi atbrīvoja un mēs atgriezāmies mājās. Kamēr es biju cietumā, mana māte un jaunākā māsa Marija bija kļuvušas par Jehovas lieciniecēm. Mani vecākie brāļi vēl nebija pieņēmuši patiesību, taču viņi mācījās Bībeli. Tā kā es daudz sludināju, Valsts drošības komitejas mērķis bija mani atkal ieslodzīt cietumā. Pēc tam brāļi, kas bija atbildīgi par mūsu darbību, palūdza mani slepeni izgatavot literatūru. Tolaik man bija 24 gadi.”

LITERATŪRAS IZGATAVOŠANA

”Jehovas liecinieki mēdza sacīt: ”Ja valstības darbs būs aizliegts virs zemes, tas turpināsies zem zemes.” (Sal. Pam. 28:28.) Tajā laikā mūsu literatūra lielākoties tika izgatavota slepenos apakšzemes bunkuros. Mana pirmā ”darbistaba” bija kambaris zem mana vecākā brāļa Dmitrija mājas. Bija reizes, kad es neizgāju no bunkura divas nedēļas no vietas. Ja petrolejas lampa nodzisa skābekļa trūkuma dēļ, es atgūlos un gaidīju, kamēr telpa piepildīsies ar svaigu gaisu.

Skices ar slepeno pazemes bunkuru, kurā Nikolajs izgatavoja literatūru

 Kādu dienu brālis, ar kuru kopā es strādāju, man pavaicāja: ”Nikolaj, vai tu esi kristījies?” Kaut gan es biju kalpojis Jehovam jau vienpadsmit gadus, es vēl nebiju kristīts. Mēs pārrunājām šo jautājumu, un tajā pašā vakarā 26 gadu vecumā es kristījos ezerā. Trīs gadus vēlāk man uzticēja atbildīgu pienākumu — es sāku darboties teritoriālajā komitejā. Tajos gados apcietināto brāļu vietā stājās tie, kas vēl atradās brīvībā, un līdz ar to valstības sludināšana neapstājās.”

GRŪTĪBAS PAGRĪDES DARBĀ

”Izgatavot literatūru pagrīdē bija daudz grūtāk nekā atrasties cietumā. Lai VDK mani neizsekotu, septiņus gadus es nevarēju apmeklēt draudzes sapulces un man pašam bija jārūpējas par savu garīgumu. Es satiku savu ģimeni vienīgi tad, kad devos to apciemot, un tas notika visai reti. Taču tuvinieki saprata manu situāciju, un tas mani iedrošināja. Pastāvīgā spriedze un nepieciešamība būt piesardzīgam izsmēla manus spēkus. Mums bija jābūt gataviem it visam. Piemēram, kādu vakaru mājā, kurā es biju apmeties, ieradās divi milicijas darbinieki. Es izlēcu āra pa logu mājas otrā pusē un ieskrēju mežā. Nonācis klajumā, es izdzirdēju dīvainas svelpjošas skaņas. Kad sadzirdēju šāvienus, es sapratu, ka man garām spindz lodes! Viens no maniem vajātājiem uzlēca zirgā un turpināja šaut uz mani jādams, līdz viņam izbeidzās munīcija. Viena lode trāpīja man rokā. Visbeidzot pēc piecu kilometru pakaļdzīšanās man izdevās paslēpties mežā. Vēlāk tiesas laikā es uzzināju, ka uz mani bija raidīti 32 šāvieni.

Tā kā es pavadīju ļoti daudz laika pazemē, es biju ļoti bāls. Tas uzreiz ļāva noprast, ar ko es nodarbojos, tāpēc es centos pēc iespējas vairāk uzturēties saulē. Turklāt dzīve bunkurā iedragāja manu veselību. Reiz es pat nevarēju ierasties uz svarīgu apspriedi ar brāļiem, jo man bija sākusies asiņošana no deguna un mutes.”

NIKOLAJA ARESTS

Labošanas darbu nometnē Mordvijā, 1963. gads

”1957. gada 26. janvārī mani arestēja. Pusgadu vēlāk Ukrainas Augstākā tiesa pasludināja  spriedumu. Man piesprieda nāvessodu nošaujot, bet, tā kā nāvessods valstī bija atcelts, spriedums tika aizstāts ar 25 gadiem cietumā. Mēs, astoņi brāļi, tikām notiesāti kopumā uz 130 gadiem labošanas darbu nometnēs. Mūs nosūtīja uz nometnēm Mordvijā, kur bija aptuveni 500 Jehovas liecinieku. Slepus mēs tikāmies mazās grupās un apspriedām Sargtorni. Izlasījis dažus mums konfiscētus žurnālus, kāds sargs izsaucās: ”Ja jūs tos lasīsiet, tad jūs nekas nesalieks!” Mēs vienmēr godīgi strādājām pilnu darba laiku un bieži izdarījām pat vairāk, nekā bija uzdots. Tomēr nometnes priekšnieks atzina: ”Mums ir vajadzīgs nevis jūsu darbs, bet jūsu prāts.””

”Mēs vienmēr godīgi strādājām pilnu darba laiku un bieži izdarījām pat vairāk, nekā bija uzdots”

UZTICĪGS LĪDZ GALAM

Valstības zāle Veļikije Lukos

1967. gadā tēvocis Nikolajs tika atbrīvots no nometnes, un pēc tam viņš piedalījās draudžu dibināšanā Igaunijā un Sanktpēterburgā (Krievija). 1991. gada sākumā pierādījumu trūkuma dēļ 1957. gada tiesas spriedums tika atcelts. Tajā laikā tika reabilitēti daudzi represētie Jehovas liecinieki. 1996. gadā Nikolajs pārcēlās uz Veļikije Lukiem Pleskavas apgabalā — tā ir pilsēta, kas atrodas apmēram 500 kilometrus no Sanktpēterburgas. Tur viņš iegādājās nelielu māju, un 2003. gadā viņa zemes īpašumā tika uzbūvēta valstības zāle. Tagad tur pulcējas divas plaukstošas draudzes.

Mēs ar vīru kalpojam Jehovas liecinieku filiālē Krievijā. Dažus mēnešus pirms savas nāves, 2011. gada martā, tēvocis Nikolajs apciemoja mūs pēdējo reizi. Mūs dziļi aizkustināja vārdi, ko viņš sacīja ar neviltotu entuziasmu: ”Viss liecina par to, ka septītās dienas gājiens apkārt Jērikai ir sācies.” (Joz. 6:15.) Viņam bija 85 gadi. Kaut arī viņa dzīve nebija viegla, viņš to aprakstīja šādi: ”Cik gan laimīgs es esmu, ka jaunībā izlēmu kalpot Jehovam! Es to nekad neesmu nožēlojis.”