Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Maijs 2015

 DZĪVESSTĀSTS

Paturot prātā savu pirmo mīlestību, es spēju izturēt grūtības

Paturot prātā savu pirmo mīlestību, es spēju izturēt grūtības

BIJA 1970. gada vasaras sākums. Es biju ievietots Velifordžas slimnīcā Fīniksvilā (ASV, Pensilvānijas štats). Ik pēc pusstundas medicīnas brālis man mērīja asinsspiedienu. Es biju divdesmitgadīgs karavīrs, un man bija nopietna infekcijas slimība. Medicīnas brālis, kas bija dažus gadus vecāks par mani, izskatījās noraizējies. Asinsspiediens man kļuva arvien zemāks, un es ierunājos: ”Šķiet, jūs nekad neesat redzējis kādu mirstam, vai ne?” Viņš nobālēja un atteica: ”Nē, nekad.”

Tobrīd manas nākotnes izredzes likās drūmas. Bet kā es nonācu slimnīcā? Vēlos jums nedaudz pastāstīt par savu dzīvi.

IEPAZĪSTU KARA ŠAUSMAS

Es saslimu, kad veicu sanitāra pienākumus, palīdzēdams ķirurgiem Vjetnamas kara laikā. Man patika kopt slimos un ievainotos, un es vēlējos kļūt par ķirurgu. Vjetnamā es ierados 1969. gada jūlijā. Tāpat kā pārējiem jaunpienācējiem, man tika dota viena nedēļa laika, lai es varētu pielāgoties atšķirīgajai laika joslai un milzu svelmei.

Drīz pēc tam, kad biju ieradies savā norīkojuma vietā — ķirurģiskajā hospitālī, kas atradās Dontamas nometnē Mekongas deltā —, tur nolaidās helikopteri, kas bija pilni ar ievainotajiem. Es biju liels savas zemes patriots, un man patika strādāt, tāpēc es uzreiz gribēju ķerties pie darba. Ievainotos sagatavoja operācijai un steigšus veda uz nelieliem metāla konteineriem, kas bija aprīkoti ar gaisa kondicionētājiem un tika izmantoti kā operāciju zāles. Ķirurgs, anesteziologs un divi medicīnas brāļi lielā šaurībā centās darīt visu, kas bija viņu spēkos, lai glābtu dzīvības. Es ievēroju, ka no helikopteriem netika izkrauti lieli, melni maisi. Kā man paskaidroja, tajos atradās karavīru ķermeņu daļas, jo daudzi kaujās bija sarauti gabalos. Tā es iepazinu kara šausmas.

DIEVA MEKLĒJUMOS

Agrā jaunībā man bija neliela saskare ar patiesību

Agrā jaunībā man bija neliela saskare ar patiesību. Jehovas liecinieki manai mammai mācīja Bībeli, taču viņa tā arī nekristījās. Man ļoti patika būt klāt šajās nodarbībās. Reiz mēs ar patēvu gājām garām valstības zālei, un es viņam  pajautāju: ”Kas tā ir par ēku?” Viņš asi atbildēja: ”Turies pa gabalu no šiem ļaudīm!” Es mīlēju savu patēvu un viņam uzticējos, tāpēc es ņēmu vērā šo padomu. Tā es zaudēju kontaktus ar Jehovas lieciniekiem.

Kad atgriezos no Vjetnamas, es jutu vajadzību tuvoties Dievam. Sāpīgās atmiņas mani bija emocionāli notrulinājušas. Likās, ka neviens īsti nesaprot, kas notiek Vjetnamā. Es atceros demonstrācijas, kurās protestētāji amerikāņu karavīrus sauca par bērnu bendēm, jo bija dzirdējuši stāstus par to, ka karā tiekot slepkavoti nevainīgi bērni.

Lai remdētu garīgo izsalkumu, es sāku apmeklēt dievkalpojumus dažādās baznīcās. Es vienmēr biju mīlējis Dievu, taču tajās redzētais mani atstāja vienaldzīgu. Visbeidzot kādu svētdienu 1971. gada februārī es devos uz Jehovas liecinieku valstības zāli Delribīčā (Floridas štats).

Kad es tajā iegāju, publiskā runa jau gandrīz bija beigusies, bet es paliku uz Sargtorņa apspriešanu, kas sekoja runai. Neatceros, kāda tēma tika apskatīta, taču man joprojām stāv prātā, kā mazi bērni šķirstīja savas Bībeles, lai sameklētu pantus. Tas mani dziļi iespaidoja. Es uzmanīgi klausījos un vēroju notiekošo. Kad es devos prom no valstības zāles, pie manis pienāca kāds brālis, kuram bija ap astoņdesmit gadu. Viņu sauca Džims Gārdners. Viņš man sniedza grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi un vaicāja: ”Varbūt jūs vēlētos palasīt šo grāmatu?” Mēs norunājām tikties ceturtdienas rītā un sākt Bībeles nodarbības.

Svētdienas vakarā pēc sapulces man bija jābūt darbā. Es strādāju kādas privātas slimnīcas uzņemšanas nodaļā Bokaratonā. Mana maiņa bija no pulksten vienpadsmitiem vakarā līdz septiņiem rītā. Tā bija mierīga nakts, un man bija laiks lasīt grāmatu, ko biju dabūjis valstības zālē. Vecākā māsa pienāca pie manis, izrāva grāmatu man no rokām, nopētīja to un sāka kliegt: ”Tu taču negrasies kļūt par vienu no viņiem?” Es atņēmu viņai grāmatu un paziņoju: ”Vēl neesmu izlasījis visu, bet izskatās, ka grasos gan!” Tad viņa lika mani mierā, un tonakt es izlasīju grāmatu līdz beigām.

Mans Bībeles skolotājs bija Džims Gārdners, svaidīts brālis, kas bija pazinis Čārlzu Teizu Raselu

Pirmās Bībeles nodarbības sākumā es brālim Gārdneram jautāju: ”Ko tad īsti mēs studēsim?” ”To grāmatu, ko es jums iedevu,” viņš atbildēja. Es biju neizpratnē: ”Bet es taču to jau izlasīju.” Brālis Gārdners laipni sacīja: ”Nekas, pamēģināsim apskatīt pirmo nodaļu.” Es jutos pārsteigts par to, cik daudz biju palaidis garām. Viņš man lūdza sameklēt daudzus pantus pašam savā Bībelē. Beidzot es sāku iepazīt patieso Dievu — Jehovu. Tajā rītā mēs ar brāli Gārdneru, ko es saucu vienkārši par Džimu, tikām līdz trešās nodaļas beigām. Turpmāk mēs katru ceturtdienas rītu apspriedām trīs nodaļas. Man ļoti patika šīs nodarbības. Tas, ka mani mācīja šis svaidītais brālis, kas  personīgi bija pazinis brāli Čārlzu Raselu, bija kaut kas īpašs.

Pēc dažām nedēļām es kļuvu par labās vēsts sludinātāju. Man ļoti noderēja Džima palīdzība, jo mani māca dažādas raizes, piemēram, kā man veiksies sludināšanā pa mājām. (Ap. d. 20:20.) Džims bieži sludināja kopā ar mani, un pamazām man iepatikās to darīt. Sludināšanu es joprojām uzskatu par vislielāko godu. Ir brīnišķīgi būt Dieva darbabiedram! (1. Kor. 3:9.)

MANA PIRMĀ MĪLESTĪBA PRET JEHOVU

Tagad es pastāstīšu par kaut ko ļoti personisku — par savu sākotnējo mīlestību pret Jehovu. (Atkl. 2:4.) Šī mīlestība man ir palīdzējusi tikt galā ar sāpīgām kara laika atmiņām, kā arī ar daudziem citiem pārbaudījumiem. (Jes. 65:17.)

Mīlestība pret Jehovu man ir palīdzējusi tikt galā ar sāpīgām kara laika atmiņām, kā arī ar daudziem citiem pārbaudījumiem

Es kristījos apgabala kongresā ”Dieva vārds”, kas notika 1971. gada jūlijā Yankee stadionā

Es nekad neaizmirsīšu kādu dienu 1971. gada pavasarī. Nesen es biju izlikts no dzīvokļa, kur vecāki man bija ļāvuši apmesties. Mans patēvs savā īpašumā negribēja redzēt nevienu Jehovas liecinieku. Tajā laikā man nebija daudz naudas. Slimnīcā algu man maksāja ik pēc divām nedēļām, un es tikko biju iztērējis lielāko daļu saņemtās naudas apģērbam, kas būtu piemērots sludināšanai, lai pienācīgi pārstāvētu Jehovu. Man bija nelieli ietaupījumi, taču šī nauda atradās kādā bankā Mičiganas štatā, kur es biju uzaudzis. Tāpēc dažas dienas man nācās dzīvot savā automašīnā. Es skuvos un mazgājos degvielas uzpildes staciju tualetēs.

Kādu dienu, kamēr es dzīvoju savā automašīnā, es piebraucu pie valstības zāles pāris stundas pirms sludināšanas sapulces. Man tikko bija beigusies maiņa slimnīcā. Es sēdēju savā automašīnā aiz valstības zāles, kur neviens mani nevarēja  redzēt, un man uzmācās atmiņas par Vjetnamu — es spilgti atcerējos degušas cilvēka miesas smaku un asiņainos skatus. Savā prātā es skaidri redzēju jaunus vīriešus un dzirdēju viņu izmisīgos jautājumus: ”Vai es palikšu dzīvs? Vai es palikšu dzīvs?” Es zināju, ka viņi nomirs, taču centos viņus mierināt, cik labi pratu, neļaujot viņiem savā sejā izlasīt skaudro patiesību. Tā es tur sēdēju, un pār mani vēlās sāpīgu pārdzīvojumu vilnis.

Es esmu darījis visu, kas ir manos spēkos, lai nekad nezaudētu savu pirmo mīlestību pret Jehovu, īpaši tad, kad man bija jāpieredz pārbaudījumi un grūtības

Asarām plūstot pār maniem vaigiem, es lūdzu Jehovu. (Ps. 56:9.) Es sāku nopietni domāt par cerību uz augšāmcelšanu. Tad pēkšņi es atskārtu: pieceļot cilvēkus no nāves, Dievs Jehova novērsīs postu, ko nodarījuši asiņainie slaktiņi, kādus man nācās pieredzēt, kā arī sadziedēs manas un citu emocionālās rētas. Dievs visiem jaunajiem vīriešiem, kas nomira manu acu priekšā, ļaus atkal dzīvot, un viņiem būs iespēja uzzināt patiesību par Dievu. (Ap. d. 24:15.) Par to domājot, es biju aizkustināts līdz pašiem sirds dziļumiem, un mani piepildīja mīlestība pret Jehovu. Šī diena man spilgti iespiedās atmiņā. Kopš tā laika es esmu darījis visu, kas ir manos spēkos, lai nekad nezaudētu savu pirmo mīlestību pret Jehovu, īpaši tad, kad man bija jāpieredz pārbaudījumi un grūtības.

JEHOVA IR BIJIS LABS PRET MANI

Kara apstākļos cilvēki spēj rīkoties ļoti nežēlīgi. Es nebiju izņēmums. Taču man ir palīdzējušas pārdomas par divām man svarīgām Rakstu vietām. Pirmajā no tām — Atklāsmes grāmatas 12. nodaļas 10. un 11. pantā — ir teikts, ka Velns ir uzvarēts ne tikai ar mūsu ”liecības vārdu”, bet arī ar ”Jēra asinīm”. Otrā Bībeles vieta ir Vēstule galatiešiem, 2. nodaļas 20. pants. Šis pants man palīdz saprast, ka Jēzus Kristus ir miris ”par mani”. Jehova raugās uz mani, ņemdams vērā Jēzus izlietās asinis, un viņš man ir piedevis. Tas man ļauj dzīvot ar tīru sirdsapziņu un mudina mani darīt visu iespējamo, lai palīdzētu citiem uzzināt patiesību par mūsu žēlsirdīgo Dievu Jehovu. (Ebr. 9:14.)

Atskatoties uz savu dzīvi, es jūtos pateicīgs, ka Jehova vienmēr ir gādājis par mani. Piemēram, kad Džims uzzināja, ka es dzīvoju savā automašīnā, viņš tajā pašā dienā mani iepazīstināja ar kādu māsu, kurai piederēja pansija. Tā es atradu sev labu dzīvesvietu, un es tiešām esmu pārliecināts, ka ar Džima un šīs māsas starpniecību darbojās Jehova. Jehova ir tik labs! Viņš rūpējas par saviem uzticīgajiem kalpiem.

MĀCOS BŪT TAKTISKS, NE TIKAI DEDZĪGS

1971. gada maijā man vajadzēja doties uz Mičiganu darīšanās. Pirms aizbraucu no Delribīčas, es piekrāvu automašīnas bagāžnieku ar literatūru un tad pa automaģistrāli devos uz ziemeļiem. Bagāžnieks bija tukšs, pirms es izbraucu no Džordžijas štata, kas robežojas ar Floridu. Es dedzīgi stāstīju labo vēsti par valstību visdažādākajās vietās. Es sludināju cietumos un, kad piestāju atpūsties, piedāvāju bukletus vīriešiem pat sabiedriskās tualetēs. Līdz šai dienai es nezinu, vai kāda no toreiz iesētajām sēklām jebkad uzdīga. (1. Kor. 3:6, 7.)

Jāatzīst, ka tajā laikā, kad uzzināju patiesību, es nebiju visai taktisks, un it sevišķi tas bija jāizjūt maniem ģimenes locekļiem. Tā kā mana pirmā mīlestība pret Jehovu bija ārkārtīgi spēcīga, es viņiem drosmīgi sludināju, taču biju pārāk uzstājīgs. Es ļoti mīlu savus brāļus Džonu un Ronu, bet mani mēģinājumi stāstīt viņiem patiesību neizcēlās ar iejūtību. Vēlāk es viņiem atvainojos par savu netaktiskumu. Tomēr es nekad neesmu pārstājis  lūgt, lai viņi pieņemtu patiesību. Kopš tā laika Jehova man daudz ko ir iemācījis, un tagad es sludinu cilvēkiem un mācu viņus taktiskāk. (Kol. 4:6.)

CITI, KO NO SIRDS ESMU IEMĪLĒJIS

Kaut arī es paturu prātā savu mīlestību pret Jehovu, manā dzīvē ir arī citi, ko es mīlu. Mana lielākā mīlestība pēc Jehovas ir mana dārgā sieva Sūzana. Es vēlējos, lai man būtu dzīvesbiedre, kas mani atbalstītu valstības darbā. Sūzana ir garīgi noskaņota sieviete. Spilgti atceros kādu tikšanos ar viņu mūsu draudzēšanās laikā, kad viņa dzīvoja savu vecāku mājās Kranstonā Rodailendas štatā. Sūzana sēdēja uz lieveņa pie savu vecāku mājas, lasīja žurnālu Sargtornis un bija paņēmusi arī Bībeli. Mani iespaidoja tas, ka viņa uzmeklēja norādītos Bībeles pantus, kaut arī lasīja rakstu, kas nebija domāts studēšanai. Es nodomāju: ”Cik garīgi noskaņota sieviete!” 1971. gada decembrī mēs apprecējāmies, un es esmu pateicīgs, ka kopš tā laika viņa ir bijusi man līdzās un mani atbalstījusi. Es esmu priecīgs, ka viņa mīl mani, bet vēl vairāk viņa mīl Jehovu.

Ar Sūzanu un mūsu dēliem Polu un Džesiju

Mums ar Sūzanu ir divi dēli — Džesijs un Pols. Viņiem augot, Jehova bija ar viņiem. (1. Sam. 3:19.) Tas, ka viņi izvēlējās iet pa patiesības ceļu, mums ar Sūzanu dara godu. Mūsu dēli joprojām kalpo Jehovam, jo patur prātā savu pirmo  mīlestību pret viņu. Gan viens, gan otrs dēls pilnas slodzes kalpošanā ir pavadījuši vairāk nekā 20 gadu. Es lepojos arī ar savām skaistajām vedeklām Stefāniju un Rākelu, kuras man ir kā paša meitas. Abi mūsu dēli ir apprecējuši dievbijīgas sievietes, kas mīl Dievu Jehovu ar visu sirdi un dvēseli. (Efes. 6:6.)

Mums ļoti patika kopā sludināt teritorijās, kur tas tika darīts reti

Pēc kristīšanās 16 gadus es kalpoju Rodailendā, kur es ieguvu tuvus draugus. Man ir daudz jauku atmiņu par lieliskiem vecākajiem, ar kuriem kopā kalpoju. Turklāt es esmu pateicīgs neskaitāmiem ceļojošajiem pārraugiem, kas mani ir labvēlīgi ietekmējuši. Ir liels gods kalpot kopā ar cilvēkiem, kas ir saglabājuši savu pirmo mīlestību pret Jehovu. 1987. gadā mēs pārcēlāmies uz Ziemeļkarolīnu, kur vairāk bija vajadzīga mūsu palīdzība kalpošanā. Tur mēs ieguvām jaunus draugus. *

Būdams ceļojošais pārraugs, vadu sludināšanas sapulci

2002. gada augustā mēs ar Sūzanu pieņēmām uzaicinājumu kalpot Bētelē Patersonā. Es strādāju kalpošanas nodaļā, bet Sūzana — veļas mazgātavā. Viņai tiešām patika tur strādāt. 2005. gada augustā mani iecēla par Vadošās padomes locekli. Šo ziņu es uztvēru ar dziļu godbijību. Manai sievai nebija viegli aprast ar domu par milzīgo atbildību, par pienākumiem, kādi mums būs, un par to, cik daudz būs jāceļo. Sūzanai nekad nav paticis lidot, taču tagad mēs to darām bieži. Sūzana atzīst, ka padomi, ko viņai ar mīlestību ir devušas citu Vadošās padomes brāļu sievas, ir stiprinājuši viņas apņēmību mani atbalstīt. Viņas atbalsts man ir ļoti svarīgs, un tāpēc viņa man ir kļuvusi vēl dārgāka.

Manā kabinetā ir daudz fotogrāfiju, kas man ir ļoti dārgas. Tās man atgādina, cik piepildīta ir bijusi mana dzīve. Cenzdamies vienmēr paturēt prātā savu pirmo mīlestību pret Jehovu, es jau esmu saņēmis daudz brīnišķīgu svētību.

Man loti patīk pavadīt laiku kopā ar ģimeni

^ 31. rk. Vairāk informācijas par brāļa Morisa pilnas slodzes kalpošanu var atrast 2006. gada 15. marta Sargtornī, 26. lpp.