Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Maijs 2015

 NO MŪSU ARHĪVA

Viņš redzēja, ka šai kafetērijai liek darboties mīlestība

Viņš redzēja, ka šai kafetērijai liek darboties mīlestība

JEHOVAS tauta allaž ir pulcējusies uz garīgiem mielastiem pie viņa galda. Kad Dieva kalpi satiekas kongresos, kur viņi saņem īpašu garīgu stiprinājumu, prieku bieži vien vairo arī iespēja kopīgi paēst.

1919. gada septembrī Bībeles pētnieki Ohaio štata pilsētā Sīdarpointā (ASV) rīkoja kongresu, kas ilga astoņas dienas. Bija paredzēts, ka delegātiem izmitināšanu un ēdināšanu nodrošinās viesnīcas, taču kongresa apmeklētāju skaits par vairākiem tūkstošiem pārsniedza paredzēto. Daudzi viesmīļi un oficiantes nespēja izturēt pārslodzi, ko radīja milzīgais ļaužu pieplūdums, un cits pēc cita atteicās strādāt. Kafetērijas vadītājs izmisis vaicāja, vai kāds no gados jaunajiem kongresa delegātiem būtu ar mieru nākt talkā, un daudzi labprāt atsaucās. Viena no viņiem bija Seidija Grīna. ”Man nebija nekādas pieredzes oficiantes darbā,” viņa stāstīja, ”bet mums gāja ļoti labi.”

Sjerraleone (1982. gads)

Turpmākajos gados neskaitāmiem brīvprātīgajiem pavērās iespēja strādāt kongresu kafetērijās brāļu un māsu labā. Sadarbība ar ticības biedriem daudzus jauniešus pamudināja izvirzīt garīgus mērķus. Piemēram, Gledisa Boltona, kas strādāja kafetērijā kādā kongresā 1937. gadā, stāstīja: ”Es iepazinos ar cilvēkiem no dažnedažādām vietām un uzzināju, kā viņi pārvar savas grūtības. Tieši toreiz man parādījās doma, ka man pašai jākļūst par pionieri.”

Bjūla Kovija par kādu no kongresiem izteicās: ”Brīvprātīgie strādā tik čakli, ka viss darbojas kā pulkstenis.” Tomēr reizēm darbs kafetērijā bija īsts izaicinājums. 1969. gadā Andželo Manera tikai pēc ierašanās Dodger stadionā Losandželosā (ASV) uzzināja, ka būs atbildīgs par kafetēriju. Viņš atzina: ”Šis šoks man bija viens no lielākajiem dzīvē!” Lai sagatavotos kongresam, bija jāpaveic dažādi darbi. Piemēram, kafetērijas vajadzībām bija jāizrok 400 metru garš grāvis, lai varētu ievilkt gāzes vadu.

Frankfurte, Vācija (1951. gads)

1982. gadā Sjerraleonē brīvprātīgajiem pirms kongresa vispirms bija jāattīra lauks un pēc tam no pieejamajiem materiāliem jāuzbūvē kafetērija. 1951. gadā Vācijas pilsētā Frankfurtē attapīgi brāļi noīrēja tvaika lokomotīvi, ar kuras palīdzību tika darbināti 40 tvaika katli ēdiena gatavošanai.  Apkalpotāji izsniedza 30 tūkstošus porciju stundā. Lai atvieglotu 576 trauku mazgātāju darbu, kongresa apmeklētāji pusdienoja ar saviem nažiem un dakšiņām. Domājot par ārvalstu delegātiem, pavāri Jangonā (Mjanma) pievienoja ēdieniem mazāk asu garšvielu nekā parasti.

”VIŅI ĒD STĀVUS”

1950. gadā Enija Pogensija guva lielu uzmundrinājumu, kad kāda kongresa laikā ASV karstā saulē stāvēja garā rindā pēc pusdienām. Viņa stāstīja: ”Es dzirdēju, kā savā starpā sarunājas divas kristietes, kas bija atbraukušas no Eiropas ar kuģi, un šī saruna mani ļoti aizrāva.” Viņas viena otrai stāstīja, kā Jehova viņām bija palīdzējis nokļūt kongresā. ”Tur nebija neviena laimīgāka par šīm divām māsām,” izteicās Enija. ”Ne karstums, ne ilgā gaidīšana rindā viņas ne mazākajā mērā neuztrauca.”

Seula, Dienvidkoreja (1963. gads)

Daudzos kongresos bija uzstādītas lielas teltis. Šajās teltīs rindās bija izvietoti augsti galdi, pie kuriem varēja ēst stāvus, jo tā cilvēkus varēja pamudināt ātri paēst un pēc tam atbrīvot vietu citiem. Kā gan citādi pusdienas pārtraukumā paspētu paēst tūkstošiem kongresa apmeklētāju? Kāds cilvēks, kas nebija Jehovas liecinieks, atzīmēja: ”Tā ir dīvaina reliģija. Viņi ēd stāvus.”

Gan militārpersonas, gan varas pārstāvji bija pārsteigti par to, cik labi bija organizēti kongresi. Pēc tam, kad Ņujorkā, Yankee stadionā, kafetēriju bija apskatījuši ASV armijas pārstāvji, tie arī majoram Folkneram no Lielbritānijas Kara ministrijas ieteica iepazīties ar Jehovas liecinieku kafetēriju darbību. Ar šādu mērķi 1955. gadā majors ar sievu ieradās uz kongresu ”Triumfējošā valstība” Tvikenhemā (Anglija). Kā izteicās majors Folkners, viņš redzēja, ka šai kafetērijai liek darboties mīlestība.

Gadu desmitiem brāļi un māsas ar prieku gatavoja un pasniedza kongresa delegātiem veselīgas maltītes, kas neizmaksāja pārāk dārgi. Tomēr tas nozīmēja, ka bija vajadzīgi ļoti daudzi brīvprātīgie, kas strādāja garas stundas un tāpēc palaida garām daļu no kongresa runām vai pat visu programmu. Septiņdesmito gadu beigās daudzās vietās ēdināšana kongresos tika vienkāršota. Sākot ar 1995. gadu, kongresu apmeklētāji visur tika aicināti paši ņemt līdzi pusdienas. Līdz ar to arī tie, kas agrāk bija gatavojuši un pasnieguši ēdienu, varēja klausīties garīgi stiprinošo kongresa programmu un mierīgi pavadīt laiku kopā ar citiem kristiešiem. *

Jehovam, bez šaubām, ir ļoti dārgi tie, kas bija gatavi čakli strādāt ticības biedru labā. Daži varbūt ar nostalģiju atceras, ar kādu prieku brāļi un māsas strādāja kafetērijā. Taču viens ir skaidrs: mūsu kongresu galvenā iezīme vēl aizvien ir mīlestība. (Jāņa 13:34, 35.)

^ 12. rk. Protams, kongresu laikā joprojām ir daudz iespēju piedāvāt savu palīdzību.