Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

 DZĪVESSTĀSTS

Svētības ”gan labvēlīgā, gan nelabvēlīgā laikā”

Svētības ”gan labvēlīgā, gan nelabvēlīgā laikā”

1930. gada martā, kad es piedzimu, mana ģimene, tāpat kā mūsu radi un draugi, jau uzticīgi kalpoja Jehovam. Tas notika Namkumbas ciemā, kas atrodas netālu no Lilongves tagadējās Malāvijas teritorijā. 1942. gadā es atdevu sevi Dievam un kristījos vienā no mūsu skaistajām upēm. Kopš tā laika 70 gadus es esmu centies rīkoties saskaņā ar norādījumu, ko apustulis Pāvils deva Timotejam: ”Sludini vārdu, dari to bez vilcināšanās gan labvēlīgā, gan nelabvēlīgā laikā.” (2. Tim. 4:2.)

1948. gada sākumā, kad Malāvijā pirmo reizi ieradās Neitans Nors un Miltons Henšels, man radās vēlēšanās kalpot Jehovam pilnu slodzi. Es vēl aizvien ar siltām jūtām atceros, kā šie brāļi, kas bija ieradušies no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes Bruklinā (ASV, Ņujorka), vērsās pie klausītājiem ar uzmundrinājuma vārdiem. Mēs, aptuveni seši tūkstoši cilvēku, stāvējām dubļainā laukā un uzmanīgi klausījāmies, kā brālis N. Nors uzstājās ar iedvesmojošu runu ”Pastāvīgs valdnieks visām tautām”.

Pēc kāda laika es iepazinos ar Lidasi, jauku māsu, kas, tāpat kā es, bija uzaugusi Jehovas liecinieku ģimenē un vēlējās kalpot Dievam pilnu slodzi. 1950. gadā mēs apprecējāmies, un 1953. gadā mums jau bija divi bērni. Kaut gan bērnu audzināšana nozīmēja jaunus pienākumus, mēs izlēmām, ka man būs pa spēkam uzsākt pioniera kalpošanu. Divus gadus vēlāk mani uzaicināja kalpot par speciālo pionieri.

Neilgi pēc tam man uzticēja rajona pārrauga pienākumus, un es sāku apmeklēt draudzes. Ar Lidasi atbalstu man izdevās veikt šo kalpošanu un vienlaikus rūpēties par mūsu ģimenes materiālajām un garīgajām vajadzībām. * Tomēr mēs no visas sirds vēlējāmies kalpot pilnu slodzi abi divi. Rūpīga plānošana 1960. gadā Lidasi ļāva sākt pilnas slodzes kalpošanu; liels atspaids mums bija arī mūsu bērni.

Kongresi mūs stiprināja, pirms sākās vajāšanas

Mums patika šajā labvēlīgajā laikā stiprināt brāļus un māsas dažādās draudzēs. Apmeklējot ticības biedrus, mēs ceļojām pa visu valsti — no gleznainajām Mulandžes kalnu nogāzēm dienvidos līdz Ņasas ezera rāmajiem krastiem, kurš veido gandrīz visu valsts austrumu robežu. Mēs redzējām, kā rajonos, kur mēs kalpojām, pakāpeniski aug sludinātāju un draudžu skaits.

1962. gadā mēs apmeklējām apgabala kongresu ”Drosmīgi Dieva kalpotāji”. Atskatoties pagātnē,  jāteic, ka šādi garīgi pasākumi bija tieši tas, kas mums visiem Malāvijā bija vajadzīgs, lai sagatavotos nelabvēlīgajam laikam, kas mūs gaidīja. Gadu vēlāk Malāvijā otro reizi ieradās brālis Henšels, un toreiz netālu no Blantairas notika īpašs kongress, uz kuru ieradās aptuveni desmit tūkstoši cilvēku. Šis uzmundrinošais kongress stiprināja mūsu ticību un palīdzēja stāties pretī gaidāmajām grūtībām.

IESTĀJAS NELABVĒLĪGS LAIKS

Mūsu darbība tika aizliegta, un valdība atsavināja filiāles ēkas.

1964. gadā Jehovas liecinieki pieredzēja smagus pārbaudījumus, jo nebija ar mieru iesaistīties politiskās norisēs. Pār mums vēlās vajāšanu vilnis, kurā tika sagrauts vairāk nekā 100 valstības zāļu un nopostīts vairāk nekā 1000 māju. Tomēr man izdevās turpināt rajona pārrauga darbu, un mēs ar Lidasi joprojām apmeklējām draudzes, līdz 1967. gadā Malāvijas valdība aizliedza Jehovas liecinieku darbību. Mūsu filiāles ēkas un īpašumu Blantairā atsavināja, misionārus izraidīja no valsts, un daudzus vietējos lieciniekus, arī mūs ar Lidasi, ieslodzīja cietumā. Pēc atbrīvošanas mēs ar sievu piesardzīgi turpinājām savu kalpošanu.

Kādu dienu 1972. gada oktobrī mūsu mājai tuvojās aptuveni simts cilvēku no kareivīgas politiskas kustības, kas bija pazīstama ar nosaukumu Malāvijas Jauniešu līga. Bet viens no grupējuma biedriem paspēja atskriet pie manis un pateikt, lai mēs noslēpjamies, jo šie ļaudis grib mani nogalināt. Es liku sievai un bērniem paslēpties starp banānkokiem, kas auga turpat netālu. Pēc tam es pats aizskrēju līdz lielam mango kokam un uzrāpos tajā. No turienes es noraudzījos, kā tiek izpostīta mūsu māja un viss, kas mums piederēja.

Tā kā brāļi neiesaistījās politikā, tika nodedzinātas viņu mājas

Vajāšanām pieņemoties spēkā, tūkstošiem Jehovas liecinieku aizbēga no valsts. Mūsu ģimene patvērās bēgļu nometnē Mozambikas rietumos, un tur mēs palikām līdz 1974. gada jūnijam. Tajā laikā mūs ar Lidasi uzaicināja kalpot par speciālajiem pionieriem Mozambikas pilsētiņā Domvē netālu no Malāvijas robežas. Mēs veicām šo kalpošanu līdz 1975. gadam, kad Mozambika ieguva neatkarību no Portugāles. Mēs, tāpat kā citi liecinieki, bijām spiesti atgriezties Malāvijā, kur mūs atkal gaidīja vajāšanas.

Kad bijām atgriezušies Malāvijā, man uzticēja apmeklēt draudzes galvaspilsētā Lilongvē. Par spīti vajāšanām un visām pārējām grūtībām, rajonos, kuros mēs kalpojām, draudžu skaits pieauga.

PIEREDZAM JEHOVAS ATBALSTU

Reiz mēs ieradāmies kādā ciemā, kur ritēja politiska sapulce. Daži partijas atbalstītāji bija uzzinājuši, ka mēs esam Jehovas liecinieki, un viņi mums lika apsēsties līdzās Malāvijas Jaunajiem pionieriem — tā bija politiska jauniešu  organizācija. Šajā sarežģītajā situācijā mēs dedzīgi lūdzām Jehovam palīdzību un vadību. Pēc sapulces viņi sāka mūs sist. Pēkšņi mēs pamanījām padzīvojušu sievieti, kas skrēja mūsu virzienā un sauca: ”Lūdzu, lieciet viņus mierā! Šis cilvēks ir mana brāļa dēls. Ļaujiet viņam turpināt ceļu!” Vīrietis, kas bija atbildīgs par sapulci, paziņoja: ”Ļaujiet viņiem iet!” Mēs nezinām, kāpēc šī sieviete tā rīkojās, jo viņa nebija mūsu radiniece. Mums ir sajūta, ka Jehova atbildēja uz mūsu lūgšanu.

Partijas biedra karte

1981. gadā mums atkal nācās saskarties ar Malāvijas Jaunajiem pionieriem. Viņi paņēma mūsu velosipēdus, bagāžu, kastes ar grāmatām un rajona dokumentus. Mums izdevās aizbēgt un patverties kāda draudzes vecākā mājās. Mēs atkal lūdzām palīdzību Jehovam, jo uztraucāmies par dokumentiem, ko viņi mums bija atņēmuši. Kad Jaunie pionieri apskatīja dokumentus, viņi ieraudzīja man adresētas vēstules no visām Malāvijas malām. Viņi pārbijās, jo noturēja mani par valdības pārstāvi, un nekavējoties visus dokumentus neskartus atdeva vietējiem vecākajiem.

Citā reizē mēs ar kuģīti šķērsojām upi. Kuģīša īpašnieks bija atbildīgs politiskais darbonis tajā apvidū, un viņš izlēma pārbaudīt, vai visiem pasažieriem ir partijas biedru kartes. Kad viņš jau tuvojās mums, viņš starp pasažieriem pamanīja zagli, ko meklēja varas iestādes. Izcēlās juceklis, un biedru kartes neviens vairs neprasīja. Arī šoreiz mēs izjutām Jehovas mīlestības pilno atbalstu.

APCIETINĀJUMS UN IESLODZĪJUMS

Virsraksts laikrakstā: ”Malāvijā aizliedz ”bīstamu” sektu”

1984. gada februārī es biju ceļā uz Lilongvi, lai nodotu pārskatus, kas bija domāti filiālei Zambijā. Mani apturēja policists, un, pārmeklējis manu somu, viņš tajā atrada uz Bībeli balstītu literatūru. Tad policists mani aizveda uz iecirkni un sāka sist. Pēc tam viņš mani sasēja ar virvi un ieslodzīja kamerā, kurā atradās zagļi, kas bija pieķerti ar zagtām mantām.

Nākamajā dienā policijas priekšnieks mani aizveda uz citu telpu un lika parakstīties uz papīra lapas, kur bija teikts: ”Es, Trofims Nsomba, atsakos būt Jehovas liecinieks, lai mani varētu atbrīvot.” Es paziņoju: ”Esmu gatavs ne tikai tapt sasiets, bet pat mirt. Es joprojām esmu Jehovas liecinieks.” Parakstīt atteikšanos es nebiju ar mieru. Tas ļoti saniknoja policijas priekšnieku, un viņš ar tādu spēku trieca galdā dūri, ka telpā no blakus kabineta ieskrēja cits policists, lai redzētu, kas te notiek. Priekšnieks auroja: ”Šis vīrs atsakās parakstīties, ka viņš ir pārstājis sludināt. Tāpēc liec viņam parakstīties, ka viņš ir Jehovas liecinieks, un mēs viņu nosūtīsim uz Lilongvi, lai viņu tur iesloga.” Visu šo laiku mana mīļotā sieva bija neziņā, kas ar mani notiek. Tikai pēc četrām dienām brāļi, kas to bija uzzinājuši, viņai pateica, kur es esmu.

 Lilongves policijas iecirknī pret mani izturējās laipni. Policijas priekšnieks man teica: ”Te tev būs šķīvis ar rīsiem, jo tu esi saistīts Dieva vārda dēļ. Citi šeit ir tāpēc, ka ir zagļi.” Pēc tam viņš mani nosūtīja uz Kačeres cietumu, kur es pavadīju piecus mēnešus.

Cietuma priekšnieks priecājās par manu ierašanos, jo viņš gribēja, lai es būtu cietuma ”mācītājs”. Iepriekšējo mācītāju viņš atcēla, teikdams: ”Es nevēlos, lai tu šeit turpinātu mācīt Dieva vārdus, jo tu esi cietumā tāpēc, ka apzagi savu baznīcu!” Man uzticēja katru nedēļu mācīt Bībeli sapulcēs, kas tika rīkotas ieslodzītajiem.

Vēlāk viss mainījās uz slikto pusi. Cietuma amatpersonas mani nopratināja un mēģināja noskaidrot, cik Jehovas liecinieku ir Malāvijā. Nesagaidījuši no manis atbildi, kas viņus apmierinātu, viņi mani sita, līdz es zaudēju samaņu. Citā reizē viņi gribēja noskaidrot, kur atrodas mūsu priekšniecība. Es atbildēju: ”Jūs uzdevāt vienkāršu jautājumu, un es jums to pateikšu.” Policisti nopriecājās un ieslēdza diktofonu. Es paskaidroju, ka par Jehovas liecinieku priekšniecību var lasīt Bībelē. Viņi bija izbrīnīti un pavaicāja: ”Kur Bībelē tas ir teikts?”

Jesajas 43:12,” es atbildēju. Viņi atšķīra Bībeli un rūpīgi izlasīja šo pantu: ””Jūs esat mani liecinieki,” — tā saka tas Kungs, — ”un vienīgi Es esmu Dievs.”” Policisti izlasīja šo pantu trīs reizes. Pēc tam viņi vaicāja: ”Kā tas var būt, ka Jehovas liecinieku priekšniecība ir šeit, Bībelē? Vai tad tā nav Amerikā?” Es turpināju: ”Jehovas liecinieki Amerikā arī uzskata, ka viņu priekšniecība ir aprakstīta šajā pantā.” Tā kā es pratinātājiem neteicu to, ko viņi no manis gribēja dzirdēt, mani pārsūtīja uz Dzalekas cietumu Lilongves ziemeļu pierobežā.

SVĒTĪBAS ARĪ NELABVĒLĪGĀ LAIKĀ

1984. gada jūlijā es nonācu Dzalekas cietumā, kur jau pirms manis bija 81 Jehovas liecinieks. Šajā cietumā vienā telpā atradās 300 ieslodzītie, kam nācās gulēt uz grīdas cieši citam pie cita. Ar laiku mēs, liecinieki, sadalījāmies nelielās grupās un katru dienu pārrunājām kādu Bībeles pantu, ko pēc kārtas ieteica brāļi. Tas mums deva daudz spēka.

Pēc kāda laika cietuma priekšnieks mūs nošķīra no pārējiem ieslodzītajiem. Kāds cietumsargs mums slepus pastāstīja: ”Valdībai nav naida pret jums. Mēs jūs paturam cietumā divu iemeslu dēļ: valdība bažījas, ka Jaunie pionieri jūs nogalinās, un jūs sludināt par nākotnē gaidāmu karu, tāpēc valdība baidās zaudēt savus kareivjus tā kara laikā.”

Brāļi tiek vesti projām pēc tiesas

1984. gada oktobrī mums bija jāstājas tiesas priekšā, un mums visiem piesprieda divu gadu cietumsodu. Tāpat kā iepriekš, mūs ieslodzīja kopā ar tiem, kas nebija liecinieki. Cietuma priekšnieks visiem paziņoja: ”Jehovas liecinieki  nesmēķē. Tāpēc, sargi, neprasiet viņiem cigaretes un nelieciet viņiem iet pakaļ kvēlojošām oglēm, lai jūs varētu aizsmēķēt. Viņi ir Dieva cilvēki! Visiem Jehovas lieciniekiem divreiz dienā jāizsniedz pārtika, jo viņi nav noziedznieki, bet atrodas šeit tāpēc, ka tic Bībelei.”

Labā reputācija mums lieti noderēja arī citās situācijās. Tumšā un lietainā laikā ieslodzītajiem nebija atļauts staigāt apkārt. Turpretī mēs drīkstējām atstāt cietuma ēku, kad vien vēlējāmies. Cietumsargi zināja, ka mēs nemēģināsim bēgt. Bija pat gadījums, kad mūsu sargs negaidīti saslima, kamēr mēs strādājām kādā laukā, un mēs viņu nogādājām atpakaļ cietuma telpās. Cietuma priekšniecība zināja, ka mums var uzticēties. Tā kā mēs dzīvojām krietni, mums bija iespēja vērot, kā Jehovas vārds tiek cildināts ar mūsu vajātāju muti. (1. Pēt. 2:12.) *

ATGRIEŽAS LABVĒLĪGS LAIKS

1985. gada 11. maijā mani atbrīvoja no Dzalekas cietuma. Kāds gan tas bija prieks — atkal būt kopā ar savu ģimeni! Mēs esam pateicīgi Jehovam, ka viņš mums šajā ārkārtīgi nelabvēlīgajā laikā palīdzēja saglabāt viņam uzticību. Domājot par to laiku, mēs jūtamies tāpat kā apustulis Pāvils, kurš rakstīja: ”Mēs negribam, lai jūs, brāļi, paliktu neziņā par bēdām, ko pieredzējām.. ..vairs necerējām palikt dzīvi. Mēs jau bijām pārliecināti, ka esam saņēmuši nāves spriedumu. Bet tas notika, lai mēs paļautos nevis uz sevi, bet uz Dievu, kas ceļ augšā mirušos. Viņš mūs izglāba no drošas nāves.” (2. Kor. 1:8—10.)

Brālis Nsomba un viņa sieva Lidasi 2004. gadā pie valstības zāles

Nevar noliegt: reizēm mums likās, ka nepaliksim dzīvi. Bet mēs vienmēr lūdzām Jehovam drosmi un gudrību, lai spētu palikt pazemīgi un nepārstātu godāt viņa izcilo vārdu.

Jehova ir svētījis mūsu kalpošanu gan labvēlīgā, gan nelabvēlīgā laikā. Ir saviļņojoši redzēt filiāli, kuras būvniecība 2000. gadā tika pabeigta Lilongvē, kā arī vērot vairāk nekā 1000 valstības zāļu celtniecību visā Malāvijā. Šīs Jehovas svētības garīgā ziņā ir tik ļoti bagātinājušas Lidasi un mani, ka brīžiem mēs jūtamies kā sapnī. *

^ 7. rk. Mūsdienās brāļi, kas audzina nepilngadīgus bērnus, vairs nevar būt rajona pārraugi.

^ 30. rk. Vairāk par Jehovas liecinieku vajāšanām Malāvijā ir stāstīts 1999. gada Jehovas liecinieku gadagrāmatā, 171.—223. lpp. (angļu val.).

^ 34. rk. Šī raksta tapšanas laikā brālis Nsomba 83 gadu vecumā nomira.