Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Marts 2015

Lasītāju jautājumi

Lasītāju jautājumi

Kāpēc agrāk mūsu publikācijās bieži bija stāstīts par pirmtēliem un to pravietisko piepildījumu, taču pēdējos gados tas tiek darīts ļoti reti?

1950. gada 15. septembra Sargtornī bija norādīts, ka reizēm personas, parādības vai norises Bībelē ir pirmtēli — norāde uz kaut ko tādu, kas gaidāms nākotnē. Agrākos gados mūsu publikācijās bija teikts, ka tādi Dievam uzticīgi cilvēki kā Debora, Ēlihus, Ījabs, Jefta, Rahāba un Rebeka, kā arī daudzi citi bija pirmtēli jeb ”ēnas”, kas simbolizēja vai nu svaidītos kristiešus, vai ”lielo pulku”. (Atkl. 7:9.) Piemēram, tika uzskatīts, ka Jefta, Ījabs un Rebeka pravietiski norādīja uz svaidītajiem kristiešiem, bet Debora un Rahāba simbolizēja lielo pulku. Tomēr pēdējos gados mūsu publikācijās nav vilktas šādas paralēles. Kāds tam ir iemesls?

Par dažiem cilvēkiem Bībelē ir norādīts, ka viņi attēloja kaut ko izcilāku. Vēstulē galatiešiem, 4. nodaļā, no 21. līdz 31. pantam, Pāvils skaidro, kāda ”simboliska nozīme” ir Bībeles stāstam par divām sievietēm. Ābrahāma kalpone Hagare attēloja miesīgo Izraēlu, ko ar Jehovu saistīja Mozus bauslība. Savukārt Sāra, kas ir saukta par ”brīvo”, simbolizēja Dieva ”sievu” — viņa organizācijas debesu daļu. Vēstulē ebrejiem Pāvils ķēniņu un augsto priesteri Melhisedeku salīdzina ar Jēzu, norādot uz vairākām viņu abu kopīgām iezīmēm. (Ebr. 6:20; 7:1—3.) Šajā vēstulē Pāvils arī salīdzina Jesaju un viņa dēlus ar Jēzu un Jēzus svaidītajiem sekotājiem. (Ebr. 2:13, 14.) Tā kā Pāvila rakstītās vēstules bija Dieva iedvesmotas, mēs ar pateicību pieņemam viņa skaidrojumus par to, ko minētie pravietiskie tēli simbolizēja.

PIRMTĒLS

Pashas jērs, kas tika upurēts senajā Izraēlā, bija pirmtēls. (2. Moz. 12:21.)

PIEPILDĪJUMS

Pāvils norādīja, ka Kristus ir ”mūsu Pashas upuris”. (1. Kor. 5:7.)

Tomēr pat tajos gadījumos, kad Bībelē par kādu personu ir teikts, ka tā ir kaut kā vai kāda pirmtēls, mums nebūtu jāsecina, ka katra nianse vai notikums šīs personas dzīvē simboliski norāda uz kaut ko izcilāku. Piemēram, kaut gan Pāvils rakstīja, ka Melhisedeks attēloja Jēzu, apustulis neko nav minējis par gadījumu, kad Melhisedeks, sagaidīdams Ābrahāmu, kas atgriezās pēc uzvaras pār četriem ķēniņiem, iznesa viņam vīnu un maizi. Tāpēc mums nav uz Bībeli pamatota iemesla meklēt šajā notikumā kādu apslēptu nozīmi. (1. Moz. 14:1, 18.)

 Pirmajos gadsimtos pēc Kristus nāves daži autori iekrita lamatās — viņi pirmtēlus saskatīja teju vai visur. Kādā Bībeles enciklopēdijā par Origena, Ambrosija un Hieronima mācībām ir teikts: ”Viņi meklēja pirmtēlus un, protams, tos arī atrada; viņi tos saskatīja katrā Bībelē aprakstītā epizodē un notikumā, lai arī cik nenozīmīgi tie būtu. Pat visparastākajās un ikdienišķākajās detaļās tika saskatīta visapslēptākā jēga.., tāda tika saskatīta pat tajā, cik daudz zivju mācekļi izvilka vakarā, kad pēc piecelšanas no nāves viņiem parādījās Glābējs. Cik gan lielu nozīmi daži centās piešķirt šim skaitlim: 153!” (The International Standard Bible Encyclopaedia.)

Hiponas Augustīns ir plaši komentējis Bībeles aprakstu par to, kā Jēzus paēdināja vairāk nekā piecus tūkstošus cilvēku ar piecām miežu maizēm un divām zivīm. Tā kā tika uzskatīts, ka mieži ir mazvērtīgāki par kviešiem, Augustīns secināja, ka piecas miežu maizes simbolizē piecas Mozus grāmatas (turklāt mazāk vērtīgie ”mieži” attēlo ierobežoto vērtību, kāda dažu acīs bija ”Vecajai Derībai”). Savukārt divas zivis, pēc Augustīna domām, simbolizēja ķēniņu un priesteri. Kāds cits autors, kas aizrāvās ar pirmtēlu meklēšanu, uzskatīja, ka Bībeles stāsts par Jēkabu, kas nopirka no Ēzava tiesības uz pirmdzimtību par bļodu sarkana viruma, attēlo faktu, ka Jēzus ar savām sarkanajām asinīm samaksāja par to, lai cilvēki varētu saņemt debesu mantojumu.

Iespējams, jūs piekritīsiet, ka šādas interpretācijas neizklausās ticamas, un tādā gadījumā jūs sapratīsiet problēmas būtību: cilvēki nevar pateikt, kuri Bībelē aprakstītie notikumi ir kā ēna, kas attēlo kaut ko tādu, kam jānotiek nākotnē, un kuri tādi nav. Visgudrāk ir rīkoties šādi: ja Bībelē ir norādīts, ka kāds cilvēks, notikums vai objekts ir kaut kā cita pirmtēls, mēs pieņemam šo skaidrojumu. Tomēr mums ir jāuzmanās, lai mēs nepiedēvētu kādam Bībeles personāžam vai notikumam simbolisku nozīmi, ja to nevar konkrēti pamatot ar Bībeli.

Bet ko tādā gadījumā mēs gūstam no Bībelē aprakstītajiem notikumiem? Vēstulē romiešiem, 15. nodaļas 4. pantā, mēs lasām apustuļa Pāvila vārdus: ”Viss, kas rakstīts iepriekš, ir rakstīts mūsu pamācīšanai, lai mēs, būdami izturīgi un smeldamies mierinājumu no Rakstiem, iegūtu cerību.” Pāvils uzsvēra, ka pirmajā gadsimtā viņa svaidītie brāļi varēja daudz ko mācīties, pārdomājot Svētajos Rakstos lasāmos notikumus. Tomēr ne tikai pirmajā gadsimtā, bet arī turpmāk visi Dieva kalpi, vienalga, vai tie būtu svaidītie vai ”citas avis”, vai tie dzīvotu ”pēdējās dienās” vai kādā citā laikā, ir varējuši smelties un ir smēlušies daudz pamācību no ”visa, kas rakstīts iepriekš”. (Jāņa 10:16; 2. Tim. 3:1.)

Neatkarīgi no tā, vai Dieva kalpi pieder pie svaidītajiem kristiešiem vai lielā pulka, un neatkarīgi no tā, kurā laikā viņi dzīvo, viņi visi var daudz mācīties no Bībelē aprakstītajiem notikumiem, nevis uzskatīt, ka lielākā daļa no šiem Bībeles stāstiem attiecas tikai uz vienu no minētajām grupām un tikai uz vienu laika posmu. Piemēram, Ījaba grāmata mums nebūtu jāattiecina tikai uz pārbaudījumiem, ko svaidītie kristieši izturēja Pirmā pasaules kara laikā. Daudzi Dieva kalpi — gan vīrieši, gan sievietes, gan svaidītie, gan lielais pulks — ir izturējuši līdzīgas grūtības, ar kādām saskārās Ījabs, un ir redzējuši, kā Jehova viņus ”beigās svētīja, jo Jehova ir ļoti sirsnīgs un žēlsirdīgs”. (Jēk. 5:11.)

Padomāsim: vai gan mūsdienās mūsu draudzēs mēs nevaram atrast padzīvojušas māsas, kas ir tikpat uzticīgas kā Debora, gados jaunus draudzes vecākos, kas ir tikpat saprātīgi kā Ēlihus, drosmīgus pionierus, kas ir tikpat dedzīgi kā Jefta, un uzticīgus brāļus un māsas, kas pacietībā līdzinās Ījabam? Cik gan mēs esam pateicīgi, ka Jehova ir parūpējies, lai ”viss, kas rakstīts iepriekš,” tiktu saglabāts līdz mūsdienām un lai tā mēs, ”smeldamies mierinājumu no Rakstiem, iegūtu cerību”!

Minēto iemeslu dēļ pēdējos gados mūsu publikācijās pirmām kārtām ir uzsvērts, ko mēs varam mācīties no Bībelē aprakstītajiem notikumiem, nevis meklēti dažādi pravietiski tēli un skaidrots to mūsdienu piepildījums.