Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Februāris 2015

Līdzināsimies Jēzum drosmē un spriestspējā

Līdzināsimies Jēzum drosmē un spriestspējā

”Jūs viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši. Arī pašlaik jūs viņu neredzat, tomēr jūs viņam ticat.” (1. PĒT. 1:8.)

1., 2. a) Kas ir vajadzīgs, lai iegūtu glābšanu? b) Kā ir iespējams palikt uz ceļa, kas ved uz glābšanu?

KĻŪSTOT par Kristus mācekļiem, mēs uzsākam sava veida ceļojumu. Šī ceļojuma iznākums var būt dzīvība — vai nu debesīs, vai uz zemes. Jēzus sacīja: ”Tas, kas izturēs līdz galam [savas tagadējās dzīves vai ļaunās pasaules galam], tiks izglābts.” (Mat. 24:13.) Ja neatkāpjamies no dzīves ceļa, kurā galvenais ir uzticība Dievam, mēs varam iegūt glābšanu. Taču mums jāraugās, lai nekas nenovērstu mūsu uzmanību un lai mēs simboliskajā ceļā neapmaldītos. (1. Jāņa 2:15—17.) Kā ir iespējams palikt uz pareizā ceļa?

2 Piemēru mums ir rādījis Jēzus, un par viņa dzīves ceļu ir stāstīts Bībelē. Lasot tajā teikto, mēs uzzinām, kāds bija Jēzus. Iepazīstot Jēzu, mēs varam viņu iemīlēt, un mūsos veidojas ticība viņam. (Nolasīt 1. Pētera 1:8, 9.) Kā atceramies, apustulis Pēteris rakstīja, ka Jēzus mums ir rādījis priekšzīmi, lai mēs vienmēr staigātu viņa pēdās. (1. Pēt. 2:21.) Ja cītīgi  iesim viņa pēdās, mēs sasniegsim savas ticības ”galamērķi” — glābšanu. * Iepriekšējā rakstā bija apskatīts, kā mēs varam sekot Jēzus piemēram, būdami pazemīgi un sirsnīgi. Tagad noskaidrosim, kā var staigāt viņa pēdās, apliecinot drosmi un spriestspēju.

JĒZUS IR DROSMĪGS

3. Kas ir drosme, un kā to var iegūt?

3 Drosme ir pārliecība, kas mūs var stiprināt un uzturēt. Būt drosmīgam nozīmē pastāvēt nelabvēlīgos apstākļos, aizstāvēt to, kas ir pareizs, un panest ciešanas ar cieņu un ticību. Drosme iet roku rokā ar bijību, cerību un mīlestību. Kāpēc tā var teikt? Bijība pret Dievu dod drosmi pārvarēt bailes no cilvēkiem. (1. Sam. 11:7; Sal. Pam. 29:25.) Patiesa cerība ļauj saskatīt kaut ko vairāk par tagadējiem pārbaudījumiem un ar pārliecību raudzīties nākotnē. (Ps. 27:14.) Pašaizliedzīga mīlestība palīdz būt drosmīgiem pat tad, ja tas ir saistīts ar lielu risku. (Jāņa 15:13.) Drosmi var smelties, paļaujoties uz Dievu un ejot viņa Dēla pēdās. (Ps. 28:7.)

4. Kā Jēzus apliecināja drosmi, būdams ”starp skolotājiem” templī? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

4 Jau tad, kad Jēzus bija divpadsmitgadīgs zēns, viņš drosmīgi aizstāvēja to, kas ir pareizs. To apstiprina notikumi, kas risinājās, kad jaunais Jēzus bija ”templī, kur viņš sēdēja starp skolotājiem”. (Nolasīt Lūkas 2:41—47.) Šie skolotāji labi pārzināja ne tikai Mozus bauslību, bet arī cilvēku izdomātos likumus, ko viņi bieži uzskatīja par svarīgākiem nekā bauslību. Taču Jēzus no viņiem nebaidījās un necieta klusu — viņš tos ”izvaicāja”. Nav šaubu, ka tie nebija jautājumi, kādus parasti var dzirdēt no ziņkārīga zēna mutes. Mēs varam iztēloties, kā Jēzus uzdeva dziļus jautājumus, kas pamatīgi izbrīnīja mācītos skolotājus. Ja viņi paši mēģināja samulsināt Jēzu ar āķīgiem jautājumiem, viņiem tas neizdevās. Visi, kas klausījās, arī paši skolotāji, ”nevarēja vien beigt brīnīties par viņa sapratni un atbildēm”, kurās Jēzus noteikti aizstāvēja Dieva vārdu patiesību.

5. Kā Jēzus drosme izpaudās viņa kalpošanas laikā?

5 Savas kalpošanas laikā Jēzus daudzkārt rīkojās drosmīgi. Viņš bezbailīgi atmaskoja reliģiskos vadītājus, kas maldināja cilvēkus ar viltus mācībām. (Mat. 23:13—36.) Viņš nelokāmi pretojās pasaules kaitīgajai ietekmei. (Jāņa 16:33.) Viņš nepārstāja sludināt, par spīti pretestībai. (Jāņa 5:15—18; 7:14.) Divas reizes Jēzus drosmīgi attīrīja templi, izdzīdams no turienes visus, kas aptraipīja Dieva pielūgsmi tajā. (Mat. 21:12, 13; Jāņa 2:14—17.)

6. Kā Jēzus drosme parādījās pēdējā viņa dzīves dienā uz zemes?

6 Mūsu ticība nostiprinās, kad domājam par Jēzus drosmi ciešanās. Piemēram, liela drosme viņam bija vajadzīga viņa dzīves pēdējā dienā uz zemes. Jēzus zināja, kādu notikumu virkni aizsāks viņa nodevējs, tomēr Pashas mielasta laikā viņš sacīja Jūdam: ”To, ko dari, dari ātrāk!” (Jāņa 13:21—27.) Ģetzemanes dārzā kareivjiem, kas bija ieradušies viņu apcietināt, Jēzus bezbailīgi atklāja, kas viņš ir. Lai gan Jēzus paša dzīvībai draudēja briesmas,  viņš nevilcinājās aizstāvēt savus mācekļus. (Jāņa 18:1—8.) Kad Jēzu izvaicāja sinedrijā, viņš drosmīgi apstiprināja, ka viņš ir Kristus un Dieva Dēls, labi zinādams, ka augstais priesteris meklē ieganstu viņu nogalināt. (Marka 14:60—65.) Jēzus saglabāja uzticību Dievam līdz pat nāvei pie staba. Pirms sava pēdējā mokošā elpas vilciena viņš uzvaroši izsaucās: ”Viss ir paveikts!” (Jāņa 19:28—30.)

LĪDZINĀSIMIES JĒZUM UN BŪSIM DROSMĪGI

7. Bērni un jaunieši, kāda ir jūsu attieksme pret iespēju saukties Jehovas vārdā, un kā jūs varat rīkoties drosmīgi?

7 Kā mēs varam līdzināties Jēzum, būdami drosmīgi? Skolā. Bērni un jaunieši, jūs varat rīkoties drosmīgi, atklāti darot zināmu, ka esat Jehovas liecinieki, pat ja tāpēc klasesbiedri vai kāds cits jūs izsmej. Tā jūs apliecināt, ka lepojaties būt nosaukti Jehovas vārdā. (Nolasīt Psalmu 86:12.) Varbūt jums neatlaidīgi mēģina pierādīt, ka evolūcija ir fakts. Taču jums ir pamatoti iemesli ticēt Bībeles mācībai par radīšanu. Liekot lietā informāciju, ko var atrast žurnālos Sargtornis un Atmostieties!, kā arī citās Jehovas liecinieku publikācijās, jūs varat pārliecinoši atbildēt tiem, kas vēlas, lai jūs ”pamatotu jūsu cerību”. (1. Pēt. 3:15.) Tad jums būs gandarījums par to, ka esat aizstāvējuši Dieva vārdu patiesību.

8. Kādi mums ir iemesli sludināt droši?

8 Kalpošanā. Patiesajiem kristiešiem vienmēr jābūt gataviem ”droši runāt Jehovas spēkā”. (Ap. d. 14:3.) Kādi mums ir iemesli sludināt droši? Mēs zinām, ka sludinām patiesību, jo mūsu vēsts ir balstīta uz Bībeli. (Jāņa 17:17.) Mēs apzināmies, ka ”esam Dieva darbabiedri” un ka mūs atbalsta svētais gars. (1. Kor. 3:9; Ap. d. 4:31.) Tāpat mēs saprotam, ka, dedzīgi sludinot, mēs apliecinām uzticību Jehovam un mīlestību pret tuvāko. (Mat. 22:37—39.) Mēs drosmīgi darbojamies, un mūs neizdosies apklusināt. Gluži otrādi, mēs esam apņēmības pilni atmaskot reliģiskos melus, kas liedz cilvēkiem saskatīt patiesību. (2. Kor. 4:4.) Par spīti cilvēku vienaldzībai, izsmieklam un pretestībai, mēs nepārstāsim sludināt labo vēsti. (1. Tes. 2:1, 2.)

9. Kā drosme var izpausties ciešanās?

9 Kad pieredzam ciešanas. Paļāvība uz Dievu mums ļauj stāties pretī grūtībām ar ticību un drosmi. Ja nomirst kāds tuvinieks, mēs sērojam, taču nezaudējam cerību, paļaujoties, ka ”visa mierinājuma Dievs” mūs stiprinās. (2. Kor. 1:3, 4; 1. Tes. 4:13.) Ja mēs smagi saslimstam vai ciešam nelaimes gadījumā, mēs varbūt izjūtam sāpes, bet neatkāpjamies no ticības un noraidām jebkādu ārstēšanu, kas nav saskaņā ar Bībeles principiem. (Ap. d. 15:28, 29.) Ja mūs pārņem nomāktība, var gadīties, ka ”sirds mūs par kaut ko nosoda”, tomēr mēs nepadodamies, jo paļaujamies uz Dievu, kurš ”ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis”. * (1. Jāņa 3:19, 20; Ps. 34:19.)

JĒZUM PIEMĪT SPRIESTSPĒJA

10. Kas ir spriestspēja, un kā runā un rīkojas Jehovas kalps, kam tā piemīt?

10 Spriestspēja ir spēja atšķirt to, kas ir pareizs, no tā, kas nav pareizs, un gudri izlemt, kā rīkoties. (Ebr. 5:14.) Tā ir īpašība, kas palīdz līdzsvaroti izvērtēt  garīgus jautājumus. Cilvēks, kas spēj saprātīgi spriest, runā un dara to, kas ir patīkams Dievam. Šāds Dieva kalps izraugās vārdus, kas citiem palīdz, nevis ievaino. (Sal. Pam. 11:12, 13.) ”Kas gauss dusmās, tas dižens saprašanā,” teikts Bībelē. (Sal. Pam. 14:29, LB-2012.) Saprātīgs cilvēks savā dzīvē ”paliek uz īstenā ceļa”. (Sal. Pam. 15:21.) Kā iegūt spriestspēju, gudrību un saprātīgumu? Mums jāiedziļinās Dieva Rakstos un jāliek lietā uzzinātais. (Sal. Pam. 2:1—5, 10, 11.) Sevišķi noderīgi ir pārdomāt, kā rīkojās Jēzus, kuram no visiem cilvēkiem, kas jebkad ir dzīvojuši, spriestspēja piemita vislielākajā mērā.

11. Kā Jēzus spriestspēja izpaudās tajā, kā viņš runāja?

11 Jēzus spriestspēja izpaudās visā, ko viņš teica un darīja. Viņa runa. Jēzus sludināja labo vēsti ar spriestspēju, izvēlēdamies ”patīkamus vārdus”, par kuriem viņa klausītāji bija pārsteigti. (Lūk. 4:22; Mat. 7:28.) Bieži vien viņš ļāva savā vietā runāt Dieva Rakstiem — lasīja no tiem, tos citēja vai atsaucās uz pantiem, kas pamatoja viņa domu. (Mat. 4:4, 7, 10; 12:1—5; Lūk. 4:16—21.) Turklāt Jēzus prata paskaidrot Rakstus tā, lai aizkustinātu klausītāju sirdi. Pēc savas augšāmcelšanas, sarunādamies ar diviem mācekļiem, kas bija ceļā uz Emmausu, viņš ”tiem izskaidroja visu, kas par viņu teikts Rakstos”. Mācekļi vēlāk sacīja: ”Vai mūsu sirdis nedega, kad viņš.. sīki izskaidroja Rakstus?” (Lūk. 24:27, 32.)

12., 13. Kādi piemēri liecina, ka Jēzus bija pacietīgs un saprātīgs?

12 Viņa gars un prāta nostāja. Spriestspēja Jēzum palīdzēja valdīt pār savu garu un būt pacietīgam. (Sal. Pam. 16:32.) Jēzus bija arī lēnprātīgs. (Mat. 11:29.) Viņš vienmēr bija pacietīgs pret saviem mācekļiem, pat ja tie kļūdījās. (Marka 14:34—38; Lūk. 22:24—27.) Viņš palika mierīgs pat tad, kad pret viņu izturējās netaisnīgi. (1. Pēt. 2:23.)

13 Jēzus spriestspēja bija cieši saistīta ar saprātīgumu. Viņš raudzījās dziļāk par Mozus bauslības burtu — viņš saskatīja bauslības garu un attiecīgi rīkojās. Piemēram, pievērsīsim uzmanību gadījumam, kas aprakstīts Marka 5:25—34. (Nolasīt.) Kāda sieviete, kurai bija asiņošana, izspraucās cauri ļaužu drūzmai, pieskārās Jēzus drēbēm un tika izdziedināta. Pēc bauslības viņa bija nešķīsta un nedrīkstēja nevienam pieskarties. (3. Moz. 15:25—27.) Taču Jēzus, saprazdams, ka ”svarīgākais bauslībā” ietver ”taisnīgumu, žēlsirdību un uzticību”, nesāka sievietei pārmest, ka tā ir aizskārusi viņa drēbes. (Mat. 23:23.) Viņš laipni sacīja: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi. Ej ar mieru! Esi vesela, un lai slimība tevi vairs nemoka!” Cik aizkustinoši, ka Jēzus, spriestspējas vadīts, rīkojās tik laipni!

14. Kā Jēzus izvēlējās dzīvot, un kā viņš palika uz šī ceļa?

14 Lēmumi, ko viņš pieņēma dzīvē. Jēzus apliecināja spriestspēju, izvēlēdamies pareizo ceļu dzīvē un pēc tam turēdamies pie tā. Viņš veltīja savus spēkus labās vēsts sludināšanai — tas bija galvenais darbs viņa dzīvē. (Lūk. 4:43.) Jēzus palika uz izraudzītā ceļa, pieņemot lēmumus, kas viņam ļāva arī turpmāk galveno uzmanību veltīt sludināšanai un sekmīgi to pabeigt. Viņš tālredzīgi parūpējās, lai viņa dzīve būtu vienkārša, jo tā viņš varēja atvēlēt laiku un spēkus kalpošanai. (Lūk. 9:58.) Jēzus apzinājās, ka ir nepieciešams sagatavot  citus, kas turpinās sludināt pēc viņa nāves. (Lūk. 10:1—12; Jāņa 14:12.) Viņš apsolīja atbalstīt savus sekotājus šajā darbā ”līdz pat šī laikmeta nobeigumam”. (Mat. 28:19, 20.)

LĪDZINĀSIMIES JĒZUM, ATTĪSTOT SPRIESTSPĒJU

Pievērsiet uzmanību, kas cilvēkus interesē, un attiecīgi pielāgojiet to, ko sakāt (Sk. 15. rindkopu)

15. Kā spriestspēja var izpausties mūsu runā?

15 Kā mēs varam līdzināties Jēzum spriestspējā? Mūsu runa. Sarunās ar ticības biedriem mēs izvēlamies vārdus, kas stiprina, nevis grauj. (Efes. 4:29.) Kad stāstām citiem par Dieva valstību, mēs rūpējamies, lai mūsu runā būtu ”sāls”. (Kol. 4:6.) Mēs cenšamies saprast, kādas ir cilvēku vajadzības un intereses, un attiecīgi pielāgojam to, ko sakām. Mēs atceramies, ka patīkami vārdi var atvērt durvis — un sirdis. Turklāt, skaidrojot to, kam ticam, mēs ļaujam savā vietā runāt Bībelei. Mēs atsaucamies uz to kā uz autoritāti un, kad vien iespējams, lasām no tās. Bībeles vēsti mēs atzīstam par daudz spēcīgāku nekā jebko, ko varētu pateikt mēs paši. (Ebr. 4:12.)

16., 17. a) Kā mēs varam apliecināt, ka esam ”gausi dusmoties” un saprātīgi? b) Kā mēs varam koncentrēties uz kalpošanu?

16 Mūsu gars un prāta nostāja. Spriestspēja mums palīdz valdīt pār savu garu un būt ”gausiem dusmoties”. (Jēk. 1:19.) Ja citi mūs aizvaino, mēs mēģinām saskatīt, kas ir viņu vārdu vai rīcības pamatā. Ja to izprotam, mēs varbūt spēsim ”pieciest” nodarījumu un ”kādu pārkāpumu.. nepamanīt”. (Sal. Pam. 19:11.) Spriestspēja ir cieši saistīta arī ar saprātīgumu. Mēs cenšamies būt reālistiski tajā, ko gaidām no ticības biedriem, paturot prātā, ka viņiem varbūt jāsaskaras ar pārbaudījumiem, ko mēs līdz galam nesaprotam. Mēs labprāt uzklausām viņu viedokli un, ja iespējams, piekāpjamies. (Filip. 4:5.)

17 Mūsu izraudzītais dzīves ceļš. Būdami Jēzus sekotāji, mēs apzināmies, ka nav lielāka goda kā piedalīties labās vēsts sludināšanā. Dzīvē mēs pieņemam tādus lēmumus, kas mums palīdz joprojām koncentrēties uz kalpošanu. Mēs rūpējamies, lai garīgie jautājumi mums būtu nozīmīgākie un lai mūsu dzīve būtu vienkārša, jo tā mēs varam veltīt spēkus sludināšanai, pirms pienāks gals. (Mat. 6:33; 24:14.)

18. Kā mēs varam palikt uz ceļa, kas ved uz glābšanu, un kā jūs esat apņēmušies rīkoties?

18 Vai nebija patīkami pārdomāt vairākas pievilcīgas Jēzus īpašības? Mēs noteikti daudz iegūsim, ja pētīsim arī citas viņa īpašības un mācīsimies vēl vairāk viņam līdzināties. Būsim apņēmības pilni vienmēr staigāt Jēzus pēdās! Tā mēs paliksim uz ceļa, kas ved uz glābšanu, un tuvosimies Jehovam, kuram nevainojami līdzinājās Jēzus.

^ 2. rk. Vārdi, kas lasāmi Pētera pirmās vēstules 1. nodaļas 8. un 9. pantā, tika rakstīti kristiešiem, kuriem bija cerība dzīvot debesīs. Taču domu, kas tajos ietverta, var attiecināt arī uz tiem, kas cer dzīvot uz zemes.

^ 9. rk. Par cilvēkiem, kas ir bijuši drosmīgi ciešanās, var lasīt 2000. gada 1. decembra Sargtornī, 24.—28. lpp., un 2003. gada 22. aprīļa Atmostieties!, 18.—21. lpp.