Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Janvāris 2015

Jehovas tauta ir labprātīga Ņujorkas štatā

Jehovas tauta ir labprātīga Ņujorkas štatā

VĒL pirms dažiem gadiem Sesars ar savu sievu Rosio dzīvoja ērtu un pārtikušu dzīvi Kalifornijas štatā, kur Sesars pilnu slodzi strādāja apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmu nozarē, savukārt Rosio — nepilnu slodzi kādā medicīnas iestādē. Viņiem bija pašiem sava māja, bet bērnu nebija. Taču tad atgadījās kaut kas tāds, kas izmainīja viņu dzīvi. Kas viņus pamudināja uz krasām pārmaiņām?

2009. gada oktobrī ASV filiāle visām draudzēm šajā zemē nosūtīja vēstules, kurās kristieši, kam ir atbilstošas prasmes, tika aicināti pieteikties kādu laiku palīdzēt filiāles paplašināšanas darbos Volkilā (Ņujorkas štats). Parasti jaunajiem Bēteles darbiniekiem ir noteikts vecuma ierobežojums, taču šoreiz pieteikties tika aicināti visi. ”Tā kā mēs jau bijām pāri attiecīgajam vecumam, mēs sapratām, ka varbūt šī ir vienīgā reize mūsu dzīvē, kad paveras iespēja kalpot Bētelē,” atceras Sesars un Rosio. ”Mēs negrasījāmies palaist garām šo izdevību.” Tūlīt pat viņi iesniedza pieteikumus.

Daļa brīvprātīgo, kas strādā Vorvikā

Pagāja vairāk nekā gads, taču Sesars un Rosio vēl aizvien nebija uzaicināti strādāt Bētelē. Tomēr, lai sasniegtu savu mērķi, viņi nolēma vienkāršot dzīvi. ”Mēs pārbūvējām savu garāžu par vienistabas dzīvokli, lai varētu māju izīrēt kādam citam. Pēc tam mēs pārcēlāmies no mūsu 200 kvadrātmetru lielās sapņu mājas, kuru tikai pirms pāris gadiem bijām uzbūvējuši, uz dzīvokli, kura platība bija 25 kvadrātmetri. Mēs to darījām tāpēc, lai tajā gadījumā, ja mūs uzaicinātu uz Bēteli, mums būtu vieglāk pieņemt šo piedāvājumu,” stāsta Sesars. Kas notika tālāk? ”Mēnesi pēc tam, kad bijām ievākušies mūsu mazajā dzīvoklītī,” saka Rosio, ”mums piedāvāja kļūt par Bēteles pagaidu darbiniekiem un strādāt Volkilā. Mēs sapratām: tā kā mēs bijām sākuši dzīvot vienkāršāk, Jehovam bija, ko svētīt.”

Džeisons, Sesars un Viljams

PAŠAIZLIEDZĪBA IR ATALGOJUSIES

Tāpat kā Sesars un Rosio, simtiem brāļu un māsu ir bijuši gatavi kaut ko upurēt, lai piedalītos būvniecības projektos, kas šobrīd tiek realizēti Ņujorkas  štatā. Daļa no viņiem strādā Volkilā, kur tiek būvētas jaunas filiāles ēkas, bet citi piedalās galvenās pārvaldes kompleksa celtniecībā Vorvikā. * Daudzi laulāti pāri ir atstājuši omulīgi iekārtotas mājas, labi atalgotus darbus un pat mājdzīvniekus, lai varētu dot lielāku ieguldījumu kalpošanā Jehovam. Vai Jehova ir svētījis šādu pašaizliedzīgu garu? Jā, pilnīgi noteikti!

Vejs

Par to ir pārliecinājies, piemēram, kāds pāris no Kanzasas štata. Elektriķis Vejs un viņa sieva Debra, kristieši, kam jau tuvojas sešdesmit gadi, pārdeva savu māju un lielāko daļu mantu, kas viņiem piederēja, pārcēlās uz Volkilu un kļuva par Bēteles darbiniekiem, kas dzīvo ārpus Bēteles. * Kaut gan viņiem daudz kas bija jāmaina, lai strādātu Volkilā, Vejs un Debra ir pārliecināti, ka upuri ir bijuši tā vērti. Runājot par darbu Bētelē, Debra saka: ”Dažreiz es jūtos tā, it kā es būtu ”iekāpusi” vienā no mūsu publikācijās attēlotajām paradīzes ainām, kurās var redzēt, kā norit celtniecība!”

Lai varētu strādāt Vorvikā, arī Melvins un Šārona no Dienvidkarolīnas štata pārdeva savu māju un iedzīvi. Kaut gan viņiem nebija viegli nest šādu upuri, iespēju piedalīties šajā vēsturiskajā projektā viņi uzskata par lielu godu. Viņi saka: ”Apziņa, ka tu paveic kaut ko tādu, kas nāk par labu mūsu pasaules mēroga organizācijai, sniedz milzīgu prieku.”

Kenets

Kenets, kas agrāk bija darbojies būvniecības nozarē, bet tagad ir pensijā, un viņa sieva Morīna — viņiem abiem jau ir pāri piecdesmit — atstāja savu māju Kalifornijas štatā, lai piedalītos celtniecībā Vorvikā. Pirms tam Kenets un Morīna ar kādu māsu no savas draudzes vienojās, ka šī kristiete pieskatīs viņu māju. Tāpat viņi lūdza, lai viņu tuvinieki palīdzētu rūpēties par Keneta padzīvojušo tēvu. Vai Kenets un Morīna nožēlo, ka ir nesuši tādus upurus, lai kalpotu Bētelē? Nekādā ziņā! ”Mēs esam pieredzējuši neizsakāmas svētības,” saka Kenets. ”Protams, ir bijušas arī savas grūtības, taču mūsu dzīve ir gandarījuma pilna, un mēs no visas sirds iesakām citiem izmēģināt šo kalpošanas veidu.”

GATAVĪBA PĀRVARĒT ŠĶĒRŠĻUS

Lielākajai daļai kristiešu, kas ir devušies strādāt būvniecības projektos Ņujorkas štatā, nav bijis viegli pieņemt šādu lēmumu. Piemēram, Viljams un Sandra, kuriem ir nedaudz pāri sešdesmit gadiem, mierīgi un laimīgi dzīvoja Pensilvānijas štatā. Viņiem piederēja plaukstošs uzņēmums, kurā strādāja 17 cilvēki. Viljams un Sandra kalpoja draudzē, kuras locekļi viņi bija jau kopš mazām  dienām, un lielākā daļa viņu radinieku dzīvoja tuvākajā apkaimē. Kad pavērās iespēja strādāt Volkilā, viņi saprata, ka darbs šajā projektā nozīmētu šķirties gandrīz no visa, kas viņiem bija tuvs un pazīstams. ”Vislielākais pārbaudījums mums neapšaubāmi bija atstāt vidi, pie kuras mēs bijām pieraduši,” atzīst Viljams. Pēc daudzām lūgšanām Viljams ar Sandru tomēr izlēma pārcelties, un viņi šo lēmumu nav nožēlojuši. ”Prieks, ko mēs gūstam, strādājot šeit kopā ar Bēteles darbiniekiem, ne ar ko nav salīdzināms,” saka Viljams. ”Mēs ar Sandru nekad neesam bijuši tik laimīgi!”

Daļa laulāto pāru, kas strādā Volkilā

Rikijs, būvniecības projektu vadītājs no Havaju salām, tika uzaicināts palīdzēt celtniecībā Vorvikā un kļūt par Bēteles darbinieku, kas dzīvo ārpus Bēteles. Viņa sieva Kendra vēlējās, lai viņš pieņem šo piedāvājumu. Tomēr bija kāds pamatots iemesls bažām: Rikijs ar Kendru raizējās, kā pārcelšanās ietekmēs viņu vienpadsmitgadīgo dēlu Džeikobu. Viņi nebija pārliecināti, vai ir prātīgi pārcelties uz Ņujorkas štatu un vai viņu dēls spēs pielāgoties pilnīgi citiem apstākļiem.

”Viena no mūsu prioritātēm bija atrast draudzi, kurā būtu garīgi noskaņoti jaunieši,” atceras Rikijs. ”Mēs gribējām, lai Džeikobam būtu daudz labu draugu.” Galu galā viss izvērtās tā, ka šīs ģimenes jaunajā draudzē bija tikai daži bērni, toties tur bija vairāki Bēteles darbinieki. ”Pēc pirmās sapulces es Džeikobam pavaicāju, ko viņš domā par jauno draudzi. Īpaši es to gribēju noskaidrot tāpēc, ka tur nebija neviena viņa vecuma bērna,” Rikijs stāsta. ”Viņš man atbildēja: ”Neraizējies, tēti. Es draudzēšos ar jaunajiem brāļiem no Bēteles.””

Džeikobs un viņa vecāki valstības zālē sarunājas ar brāli no Bēteles

Tieši tā arī notika — jaunie Bēteles darbinieki sadraudzējās ar Džeikobu. Kā tas viņu ietekmēja? ”Kādu vakaru es gāju garām dēla istabai un ievēroju, ka tajā nav izslēgta gaisma,” Rikijs atceras. ”Es domāju, ka pieķeršu dēlu spēlējam kādu elektronisko spēli, bet izrādījās, ka viņš lasa Bībeli. Kad es jautāju, ko viņš dara, Džeikobs atbildēja: ”Es esmu jaunais Bēteles darbinieks, un gada laikā man jāizlasa Bībele.”” Lieki piebilst, ka Rikijs un Kendra ir ārkārtīgi priecīgi ne tikai par Rikija iespēju piedalīties būvniecībā Vorvikā, bet arī par to, ka pārcelšanās uz Ņujorkas štatu ir veicinājusi viņu dēla garīgo izaugsmi. (Sal. Pam. 22:6.)

VIŅI NERAIZĒJAS PAR NĀKOTNI

Luiss un Deils

Būvniecība Volkilā un Vorvikā ar laiku tiks pabeigta, un kristieši, kas ir uzaicināti tajā piedalīties, apzinās, ka viņi Bētelē ir tikai pagaidu darbinieki. Vai šie brāļi un māsas pārlieku raizējas par to, kur viņi dosies un ko darīs pēc tam? Nē, tas tā nav. Daudzi piekritīs tam, ko sacīja divi laulāti pāri, kuriem ir ap  piecdesmit gadu un kuri ir atbraukuši no Floridas štata. Džons, kas pēc profesijas ir būvniecības projektu vadītājs, un viņa sieva Karmena ir uzaicināti kādu laiku palīdzēt Vorvikā. Viņi ir vienisprātis: ”Līdz šim mēs esam redzējuši, kā Jehova gādā par mūsu vajadzībām. Mēs domājam, ka Jehova nekādā ziņā mūs nav atvedis uz šejieni, lai vēlāk mūs atstātu.” (Ps. 119:116.) Luiss, kas ir specializējies ugunsdzēsības sistēmu projektēšanā, kā arī viņa sieva Kenja kalpo Volkilā. Viņi saka: ”Mēs jau esam redzējuši, kā Jehova bagātīgi gādā par mūsu materiālajām vajadzībām. Kaut gan mēs nezinām,  kā viņš parūpēsies par mums turpmāk un kad un kur tas būs, mēs esam pārliecināti, ka tas katrā ziņā notiks.” (Ps. 34:11; 37:25.)

SVĒTĪBAS ”PĀRPILNĪBĀ NOLĪS PĀR JUMS”

Džons un Melvins

Lielākā daļa brīvprātīgo, kas ir palīdzējuši būvniecībā Ņujorkas štatā, būtu varējuši atrast iemeslus, lai atteiktos no piedalīšanās šajos projektos. Taču viņi ir pārbaudījuši Jehovu, gluži kā viņš to aicina darīt: ”Pārbaudiet tad Mani.. vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Mal. 3:10.)

Vai arī jūs pārbaudīsiet Jehovu un pieredzēsiet bagātīgas svētības? Ar lūgšanām pārdomājiet, ko jūs varat darīt, lai ieguldītu savu artavu šajā aizraujošajā darbā, vienalga, vai runa būtu par projektiem Ņujorkas štatā vai jebkuru citu teokrātisku celtņu būvniecību. Nepalaidiet garām iespēju pieredzēt, kā Jehova jūs svētīs. (Marka 10:29, 30.)

Gerijs

Inženieris Deils un viņa sieva Ketija no Alabamas štata strādā Volkilā un silti iesaka citiem izmēģināt šo kalpošanu. Viņi stāsta: ”Ja jums pietiks drosmes izrauties no savas komforta zonas, jūs redzēsiet, kā darbojas Jehovas gars.” Kas kristietim ir jādara, lai varētu piedalīties būvniecībā? Deils norāda: ”Dzīvojiet vienkāršāk, vienkāršāk un vēl vienkāršāk. Jūs to nekad nenožēlosiet!” Gerijam no Ziemeļkarolīnas štata ir 30 gadu pieredze būvprojektu vadīšanā. Gan viņš, gan viņa sieva Morīna uzskata, ka viena no svētībām, ko viņi ir pieredzējuši Vorvikā, ir iespēja ”iepazīties un strādāt kopā ar daudziem brīnišķīgiem brāļiem un māsām, kas visu mūžu ir kalpojuši Jehovam Bētelē”. Gerijs piebilst: ”Kalpot Bētelē nozīmē dzīvot vienkārši, un tas ir labākais veids, kā dzīvot šajā laikmetā.” Elektriķis Džeisons un viņa sieva Dženifera no Ilinoisas štata stāsta, ka, strādājot Bētelē Volkilā, paveras viena no labākajām izdevībām reāli iztēloties, kāda būs dzīve jaunajā pasaulē. Dženifera turpina: ”Ir lieliski apzināties, ka Jehova augstu vērtē visu, ko tu dari, un ka tas ir ieguldījums nākotnē, kuru Jehova mums gatavo. Jehova gādās, lai svētības pārpārēm nāktu pār tevi.”

^ 6. rk. Sk. 2012. gada 15. augusta Sargtorni, 17. lpp.

^ 7. rk. Nepilnas slodzes Bēteles darbinieki, kas Bētelē strādā vienu vai vairākas dienas nedēļā un nedzīvo tajā, paši sedz savus izdevumus.