Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Novembris 2014

 NO MŪSU ARHĪVA

Uzlecošās saules zemē atspīd gaisma

Uzlecošās saules zemē atspīd gaisma

Ielūgumi uz publisko runu tika izplatīti Tokijā un izkaisīti no lidmašīnām Osakā

1926. gada 6. septembrī kāds piligrims (ceļojošais pārraugs), kas bija dzimis Japānā, bet uzaudzis ASV, atgriezās dzimtenē, lai tur kalpotu par misionāru. Tur viņu sagaidīja vienīgais Japānas iedzīvotājs, kas abonēja Sargtorni un Kobē bija izveidojis Bībeles pētīšanas pulciņu. 1927. gada 2. janvārī šajā pilsētā noritēja pirmais Bībeles pētnieku kongress Japānā, kuru apmeklēja 36 cilvēki un kurā astoņi tika kristīti. Tas bija labs sākums, bet kā šī nelielā kristiešu grupa varēja tikt galā ar uzdevumu sludināt 60 miljoniem Japānas iedzīvotāju, kam bija jāpalīdz saskatīt Bībeles patiesības gaismu?

1927. gada maijā uzņēmīgie Bībeles pētnieki organizēja kampaņu, kuras mērķis bija aicināt cilvēkus uz Bībeles lekciju sēriju. Lai reklamētu pirmo runu, ar kuru bija paredzēts uzstāties Osakā, brāļi izvietoja stendus uz ietvēm un lielus reklāmas plakātus pa visu pilsētu, kā arī nosūtīja trīs tūkstošus ielūgumu ievērojamiem pilsētas iedzīvotājiem. Bībeles pētnieki izplatīja 150 tūkstošus informatīvo lapiņu, ievietoja sludinājumus Osakas galvenajos laikrakstos un reklamēja šo runu uz 400 tūkstošiem vilciena biļešu. Dienā, kad bija ieplānota runa, no divām lidmašīnām, kas lidoja pāri pilsētai, tika izkaisīti 100 tūkstoši informatīvo lapiņu. Uz runu ”Dieva valstība ir tuvu” atnāca liels skaits cilvēku: Osakas Asahi zālē sapulcējās aptuveni 2300 cilvēku, piepildot zāli līdz pēdējai iespējai. Aptuveni tūkstotim ļaužu nācās paziņot, ka zālē vairs nav vietu. Pēc runas interesenti bija aicināti uzdot jautājumus, un vairāk nekā 600 cilvēku uzkavējās, lai saņemtu atbildes uz saviem jautājumiem. Nākamajos mēnešos uz Bībeli balstītas publiskās runas tika teiktas Kioto un citās pilsētās Japānas rietumos.

1927. gada oktobrī Bībeles pētnieki organizēja runas Tokijā. Arī šoreiz ielūgumus uz tām saņēma sabiedrībā ievērojami cilvēki, kuru vidū bija premjerministrs, deputāti, augsta ranga militārpersonas un reliģiskie vadītāji. Lai informētu cilvēkus par iespēju apmeklēt šīs runas, laikrakstos tika ievietoti sludinājumi, tika uzstādīti plakāti un izplatīti 710 tūkstoši informatīvo lapiņu. Galu galā trīs lekcijas Japānas galvaspilsētā atnāca noklausīties 4800 cilvēku.

DEDZĪGIE KOLPORTIERI

Kacuo un Hagino Miuras

Kolportieri (pionieri) ieguldīja daudz pūļu, lai vēsts par valstību sasniegtu cilvēkus viņu mājās. Viena no pirmajām kolportierēm, Macue Isii, un viņas vīrs Dzidzo sludināja ļoti plašā reģionā. Tas  aptvēra aptuveni trīs ceturtdaļas no Japānas — viņi sludināja no Saporo tālu ziemeļos līdz Sendai, Tokijai, Jokohamai, Nagojai, Osakai, Kioto, Okajamai un Tokušimai. Māsa Isii un vēl kāda gados vecāka māsa, Sakiko Tanaka, tērpušās kimono, apmeklēja augstas amatpersonas. Viens no šiem cilvēkiem vēlējās saņemt 300 grāmatu Dieva kokle un Atbrīvošana komplektus, lai tos varētu nodot cietumu bibliotēkām.

Māsa Isii iedeva grāmatas par Bībeli Kacuo un Hagino Miurām, un šis laulātais pāris drīz vien pieņēma patiesību. Viņi kristījās 1931. gadā un kļuva par kolportieriem. Haruiči un Tane Jamadas un daudzi viņu radinieki vēsti par valstību pieņēma neilgi pirms 1930. gada. Jamadas kļuva par kolportieriem, un viņu meita Jukiko sāka strādāt Tokijas Bētelē.

LIELAIS UN MAZAIS ”JEHUS”

Lielajā ”Jehū” vietas pietika sešiem pionieriem

Tolaik automašīnas bija ļoti dārgas un ceļi — slikti. Tāpēc Kadzumi Minoura un citi jauni kolportieri kalpošanā izmantoja mājas uz riteņiem, kurām nebija motora. Brāļi šīm ”mājām” deva vārdu Jehus — par godu Dieva kalpam, kas mēdza traukties ratos un vēlāk kļuva par izraēliešu ķēniņu. (2. Ķēn. 10:15, 16.) Trīs lielie ”Jehi” bija 2,2 metrus gari, 1,9 metrus plati un 1,9 metrus augsti, un katrā no tiem pietika vietas sešiem pionieriem. Japānas filiālē tika izgatavoti arī vienpadsmit mazie ”Jehi”, kuri tika vilkti ar velosipēdu un kuros varēja dzīvot divi cilvēki. Kiiči Ivasaki, kas palīdzēja uzbūvēt šos pārvietošanās līdzekļus, atceras: ”Katram ”Jehum” bija telts un automašīnas akumulators, lai nodrošinātu apgaismojumu.” Kolportieri nesa patiesības gaismu visā Japānā, velkot un stumjot savu ”Jehu” augšup un lejup pāri kalniem un ielejām no Hokaido ziemeļos līdz Kjusju dienvidos.

Mazajā ”Jehū” varēja pārnakšņot divi cilvēki

Kolportieris Ikumacu Ota stāstīja: ”Ierodoties kārtējā pilsētā, mēs novietojām mūsu ”Jehu” upes krastā vai pļavā. Vispirms mēs devāmies pie pilsētas svarīgākajām amatpersonām, piemēram, pie mēra, un pēc tam gājām sludināt pa mājām un piedāvāt mūsu literatūru. Kad beidzām sludināt vienā pilsētā, mēs devāmies uz nākamo.”

Tā bija ”sīka sākuma diena”, kad 36 Bībeles pētnieki organizēja pirmo kongresu Kobē. (Cak. 4:10.) Jau piecus gadus vēlāk, 1932. gadā, Japānā bija 103 sludinātāji, to vidū arī daudzi kolportieri, kas ziņoja par savu darbību, un viņi bija izplatījuši vairāk nekā 14 tūkstošus grāmatu. Mūsdienās Japānas lielpilsētās notiek labi organizēta sludināšana sabiedriskās vietās, un gandrīz 220 tūkstoši sludinātāju liek savai gaismai spīdēt visā ”Uzlecošās saules zemē”. (No mūsu arhīva Japānā.)