Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Novembris 2014

Tauta, kuras Dievs ir Jehova

Tauta, kuras Dievs ir Jehova

”Svētīga tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu!” (PS. 144:15.)

1. Ko daudzi domā par to, vai Dievam ir sava tauta uz zemes?

DAUDZI domājoši cilvēki mūsdienās atzīst, ka tradicionālās reliģijas — gan kristīgās, gan nekristīgās — nav nesušas cilvēcei īstu labumu. Varbūt viņi piekrīt, ka šīs reliģijas ar savām mācībām un ar savu piekritēju rīcību rada aplamu priekšstatu par Dievu, tāpēc Dievs nevar būt pret tām labvēlīgs. Tomēr viņi uzskata, ka visās reliģijās ir labi cilvēki, ko Dievs redz un pieņem par saviem kalpiem uz zemes. Tie, kas tā domā, neredz vajadzību, kāpēc šiem cilvēkiem būtu jāatstāj viltus reliģija un jākalpo Dievam vienoti. Bet vai tāds ir arī Dieva viedoklis? Noskaidrosim atbildi uz šo jautājumu, pievēršot uzmanību, kas Bībelē stāstīts par to, kā cilvēki vēstures gaitā ir kalpojuši Jehovam.

TAUTA, AR KO TIKA SLĒGTS LĪGUMS

2. Kas ar laiku kļuva par Jehovas ļaudīm, un ar ko viņi atšķīrās no visiem pārējiem? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

2 Jau 20. gadsimtā p.m.ē. Jehovam bija sava ļaužu grupa uz zemes. Ābrahāms, kurš ir saukts par ”tēvu visiem, kas tic”, bija galva saimei, kurā bija vairāki simti cilvēku.  (Rom. 4:11; 1. Moz. 14:14.) Kanaānas valdnieki viņu uzskatīja par ”Dieva paaugstinātu” un izturējās pret viņu ar cieņu. (1. Moz. 21:22; 23:6.) Jehova noslēdza līgumu ar Ābrahāmu un viņa pēcnācējiem. (1. Moz. 17:1, 2, 19.) Dievs sacīja Ābrahāmam: ”Tā ir mana derība starp Mani un tevi un taviem pēcnācējiem pēc tevis, ka jātop apgraizītam ikvienam vīrietim. ..un tā lai ir derības zīme starp mani un starp jums.” (1. Moz. 17:10, 11.) Saskaņā ar šo norādījumu Ābrahāms un visi vīrieši no viņa saimes tika apgraizīti. (1. Moz. 17:24—27.) Apgraizīšana bija ārēja zīme, kas apliecināja, ka Ābrahāma pēcnācēji ir vienīgie, ar kuriem Jehova ir noslēdzis līgumu.

3. Kā Ābrahāma pēcnācēji kļuva par lielu tautu?

3 Ābrahāma mazdēlam Jēkabam jeb Izraēlam bija divpadsmit dēli. (1. Moz. 35:10, 22—26.) Vēlāk tie kļuva par izraēliešu divpadsmit cilšu galvām — patriarhiem. (Ap. d. 7:8.) Tā kā bija izcēlies bads, Jēkabs ar savu saimi rada patvērumu Ēģiptē, kur viens no Jēkaba dēliem, Jāzeps, bija kļuvis par faraona pārtikas krājumu pārzini un tā uzticības personu. (1. Moz. 41:39—41; 42:6.) Jēkabam bija ļoti daudz pēcnācēju — īsta ”tautu saime”. (1. Moz. 48:4; nolasīt Apustuļu darbus 7:17.)

ATBRĪVOTA TAUTA

4. Kādas attiecības sākumā bija starp ēģiptiešiem un Jēkaba pēcnācējiem?

4 Jēkaba pēcnācēji palika Ēģiptē nedaudz ilgāk kā divsimt gadus; viņi uzturējās Nīlas deltas daļā, ko sauca par Gošeni. (1. Moz. 45:9, 10.) Domājams, aptuveni pusi šī laika viņi mierīgi sadzīvoja ar ēģiptiešiem, mitinādamies mazās pilsētiņās un ganīdami lopus. Viņus bija sirsnīgi uzņēmis faraons, kas pazina un cienīja Jāzepu. (1. Moz. 47:1—6.) Ēģiptiešu acīs kopumā aitu gani bija nicināmi. (1. Moz. 46:31—34.) Tomēr viņiem bija jāsamierinās ar izraēliešu klātbūtni.

5., 6. a) Kā mainījās Dieva tautas stāvoklis Ēģiptē? b) Kā tika glābta Mozus dzīvība, un ko Jehova izdarīja savas tautas labā?

5 Taču vēlāk Dieva tautas stāvoklis būtiski mainījās. ”Ēģiptē cēlās jauns valdnieks, kas par Jāzepu neko nezināja. Un viņš sacīja saviem tautiešiem: ”Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums.” [..] Tā ēģiptieši kalpināja Israēla bērnus, tos nežēlīgi spaidīdami. Tie darīja viņu dzīvi sūru ar grūtiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un visādiem darbiem tīrumos, kā arī ar visādiem citiem darbiem viņus nežēlīgi spaidīdami.” (2. Moz. 1:8, 9, 13, 14.)

6 Faraons pat pavēlēja tūlīt pēc dzimšanas nonāvēt visus ebreju zēnus. (2. Moz. 1:15, 16.) Tieši tajā laikā piedzima Mozus. Kad Mozum bija trīs mēneši, māte viņu paslēpa Nīlas niedrēs, kur viņu atrada faraona meita, kas viņu vēlāk pieņēma par savu audžudēlu. Dievs parūpējās, lai Mozus dzīves pirmajos gados viņu audzinātu viņa dievbijīgā māte, Johebeda, un Mozus kļuva par uzticamu Dieva kalpu. (2. Moz. 2:1—10; Ebr. 11:23—25.) Jehova ”ņēma.. vērā” savas tautas ciešanas un nolēma ar Mozus starpniecību atbrīvot to no apspiedējiem. (2. Moz. 2:24, 25; 3:9, 10.) Līdz ar to izraēlieši varēja kļūt par tautu, ko Jehova ir ”atbrīvojis”. (2. Moz. 15:13; nolasīt 5. Mozus 15:15.)

 DIEVA ORGANIZĒTA TAUTA

7., 8. Kā izraēlieši kļuva par svētu tautu?

7 Lai gan Jehova vēl nebija organizējis izraēliešus, viņš tos jau uzskatīja par savu tautu. Tāpēc Mozum un Āronam tika dots norādījums sacīt faraonam: ”Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: ”Atlaid manu tautu, ka tie man sarīko svētkus tuksnesī.”” (2. Moz. 5:1.)

8 Lai atbrīvotu izraēliešus no apspiešanas Ēģiptē, Dievam bija jāsūta desmit mocības un jāiznīcina faraons un tā karaspēks Sarkanās jūras ūdeņos. (2. Moz. 15:1—4.) Nepilnus trīs mēnešus vēlāk Jehova pie Sinaja kalna noslēdza līgumu ar izraēliešiem un deva viņiem vēsturisku solījumu: ”Ja jūs uzklausīsit manu balsi un turēsit manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū.. ..par svētu tautu!” (2. Moz. 19:5, 6.)

9., 10. a) Kā bauslība nošķīra izraēliešus no citām tautām, kā var redzēt no 5. Mozus 4:5—8? b) Kā izraēlieši varēja apliecināt, ka viņi ir ”svēta tauta tam Kungam”?

9 Ēģiptē, kamēr ebreji vēl nebija kļuvuši par vergiem, viņi bija organizēti kā cilšu sabiedrība, kurā noteikšana bija dzimtu galvām jeb patriarhiem. Šie vīrieši, tāpat kā Jehovas kalpi, kas dzīvoja pirms viņiem, pildīja valdnieku, tiesnešu un priesteru pienākumus savā saimē. (1. Moz. 8:20; 18:19; Īj. 1:4, 5.) Taču ar Mozus starpniecību Jehova deva izraēliešiem likumu kopumu, kas viņus padarīja atšķirīgus no visām pārējām tautām. (Nolasīt 5. Mozus 4:5—8; Ps. 147:19, 20.) Šie likumi jeb bauslība noteica, ka jāizveido atsevišķa priesteru kārta, savukārt tiesa bija jāspriež ”vecajiem”, kas tika cienīti savu zināšanu un gudrības dēļ. (5. Moz. 25:7, 8.) Bauslība reglamentēja izraēliešu tautas reliģisko un sabiedrisko dzīvi.

10 Tieši pirms tam, kad izraēlieši iegāja Apsolītajā zemē, Jehova viņiem atkārtoja savus likumus, un Mozus paziņoja: ”Tas Kungs tev šodien ir licis teikt, lai tu Viņam būtu par īpašu tautu, kā Viņš bija to apsolījis, un lai tu turētu visus Viņa baušļus un ka Viņš tevi augsti cels pār visām tautām, ko Viņš ir radījis, tavā cieņā, godā un slavā, lai tu būtu svēta tauta tam Kungam, savam Dievam.” (5. Moz. 26:18, 19.)

ATTIEKSME PRET SVEŠZEMNIEKIEM

11.—13. a) Kas pievienojās Dieva izredzētajai tautai? b) Ko vajadzēja darīt neizraēliešiem, kas vēlējās pielūgt Jehovu?

11 Kaut arī Jehova bija sev izraudzījies tautu uz zemes, viņš neliedza tās starpā dzīvot arī neizraēliešiem. Jehova ļāva ”pūlim svešu” — tas ir, neizraēliešu, kuru skaitā bija arī ēģiptieši, — doties līdzi savai tautai, kad tā tika izglābta no Ēģiptes. (2. Moz. 12:38.) Kad tika sūtīta septītā mocība, daži ”faraona kalpu vidū” bijās Jehovas vārdu un droši vien vēlāk pievienojās ”pūlim svešu”, kas aizgāja no Ēģiptes kopā ar izraēliešiem. (2. Moz. 9:20.)

12 Tieši pirms tam, kad izraēlieši šķērsoja Jordānu, lai iegūtu savā īpašumā Kanaānu, Mozus viņiem deva norādījumu ”mīlēt svešinieku” viņu vidū. (5. Moz. 10:17—19.) Dieva izredzētajai tautai bija jāuzņem savā lokā svešzemnieki, kas bija ar mieru pakļauties galvenajiem Mozus dotajiem likumiem. (3. Moz. 24:22.) Starp svešzemniekiem bija tādi, kas sāka pielūgt Jehovu, jo viņu nostāja bija tāda pati kā Rutei, kas sacīja izraēlietei  Naomijai: ”Tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.” (Rut. 1:16.) Šie svešzemnieki kļuva par prozelītiem, un vīrieši tika apgraizīti. (2. Moz. 12:48, 49.) Jehova labprāt ļāva viņiem iekļauties sabiedrībā, ko veidoja viņa izredzētā tauta. (4. Moz. 15:14, 15.)

Izraēlieši mīlēja svešzemniekus (Sk. 11.—13. rindkopu)

13 Kad Salamana templis tika svinīgi veltīts Jehovam, nebija aizmirsts par neizraēliešiem, kas kalpoja Jehovam, un tas atspoguļojās Salamana lūgšanā: ”Ja arī kāds svešinieks, kas nepieder pie tavas tautas, Israēla, bet nāk no tālas zemes tava lielā vārda un tavas stiprās rokas un tava izstieptā elkoņa dēļ, un kad tas nāks un šinī namā Tevi pielūgs, tad uzklausi no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, — uzklausi tādus un dari visu, kā dēļ tas svešinieks Tevi lūgdams piesauks, lai visas zemes tautas atzīst tavu vārdu, lai tās Tevi tāpat bīstas kā tava tauta, Israēls, un lai viņi zina, ka šis nams, ko es esmu cēlis, ir nosaukts pēc tava vārda!” (2. Laiku 6:32, 33.) Ikvienam neizraēlietim, kas vēlējās pielūgt Jehovu, vajadzēja pievienoties tautai, ar ko Jehova bija noslēdzis līgumu, un tā tas vēl aizvien bija Jēzus laikā. (Jāņa 12:20; Ap. d. 8:27.)

LIECINIEKU TAUTA

14.—16. a) Kādā ziņā izraēliešiem bija jābūt tautai, kas liecina par Jehovu? b) Kāds morāls pienākums ir Jehovas tautai mūsdienās?

14 Izraēlieši pielūdza savu Dievu Jehovu, savukārt citas tautas pielūdza savas dievības. Pravieša Jesajas laikā Jehova salīdzināja situāciju pasaulē ar to, kas notiek tiesas zālē. Viņš izaicināja tautu dievus, lai tie atved lieciniekus, kas apstiprinātu to dievišķību, paziņodams: ”Visi pagāni un visas tautas ir sapulcējušās. Kas [no viņu dieviem] viņu starpā var to pasludināt vai likt uzklausīt agrākos pavēstījumus? Lai viņi atved savus lieciniekus, kas to pastiprina, ka tie to dzird, un lai viņi saka: ”Tas ir taisnība!”” (Jes. 43:9.)

15 Tautu dievi nespēja rast pierādījumus savai dievišķībai. Tie bija tikai  elki, kas nerunā un ir jānēsā apkārt. (Jes. 46:5—7.) Turpretī savai tautai, izraēliešiem, Jehova paziņoja: ”Jūs esat mani liecinieki, ..un jūs esat mans kalps, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis, un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja. [..] Jūs esat mani liecinieki, ..un vienīgi Es esmu Dievs.” (Jes. 43:10—12.)

16 Būtībā tā bija globāla tiesas prāva, kurā tika izskatīts jautājums par to, kurš ir Visaugstākais Dievs, un Jehovas izredzētajai tautai bija skaidri un nepārprotami jāliecina, ka Jehova ir vienīgais patiesais Dievs. Viņš par to teica: ”Tauta, ko Es esmu sev izredzējis, lai pauž manu slavu!” (Jes. 43:21.) Izraēlieši bija nosaukti Jehovas vārdā. Jehova viņus bija atbrīvojis no Ēģiptes, tāpēc viņiem bija morāls pienākums aizstāvēt Jehovas augstāko varu citu zemes tautu priekšā. Viņu nostājai bija jābūt tādai pašai, kādu vēlāk, runājot par Dieva tautu mūsdienās, minēja pravietis Miha: ”Ikviena tauta staigā sava dieva vārdā, bet mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā mūžīgi mūžam!” (Mih. 4:5.)

ATKRITĒJU TAUTA

17. Kā izraēlieši Jehovas acīs kļuva par ”svešu meža vīna koku”?

17 Diemžēl izraēlieši nepalika uzticīgi savam Dievam — Jehovam. Viņi pieļāva, ka viņus ietekmē tautas, kas pielūdza koka un akmens dievekļus. Astotajā gadsimtā p.m.ē. pravietis Hozeja salīdzināja Izraēlu ar nevērtīgu vīna koku un rakstīja: ”Jo vairāk viņam bija augļu, jo vairāk viņam bija sacelts ziedokļu svešiem dieviem.. Viņu sirds ir jau sašķelta; tagad viņus drīzi skars viņu grēku sods.” (Hoz. 10:1, 2.) Pusotru gadsimtu vēlāk Jeremija pierakstīja vārdus, ko Jehova teica savai neuzticīgajai tautai: ”Es tevi dēstīju kā labu auglīgu zaru, īstu vīna koku. Ak kā tu esi pārvērties par svešu meža vīna koka atvasi! [..] Kur tad ir tavi dievi, ko tu sev pats darināji? Lai tie ceļas, ja tie var tev palīdzēt vajadzības brīdī! [..] ..mana tauta ir Mani aizmirsusi!” (Jer. 2:21, 28, 32.)

18., 19. a) Kā Jehova paredzēja, ka viņš izveidos jaunu tautu savam vārdam? b) Par ko runāts nākamajā rakstā?

18 Izraēlieši nenesa labus augļus, ko viņi būtu varējuši darīt, pareizi pielūdzot Jehovu un uzticīgi liecinot par viņu. Taču izraēlieši pielūdza elkus — viņu augļi bija sapuvuši. Tāpēc Jēzus sava laika liekulīgajiem jūdu vadītājiem sacīja: ”Dieva valstību jums atņems un dos tautai, kas nes tās augļus.” (Mat. 21:43.) Tikai tie, ar kuriem tika slēgta ”jaunā derība” jeb līgums, ko Jehova paredzēja ar sava pravieša Jeremijas starpniecību, varēja piederēt pie šīs jaunās tautas — garīgā Izraēla. Par garīgajiem izraēliešiem, kas tiks iekļauti jaunajā līgumā, Jehova pravietiski bija sacījis: ”Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta.” (Jer. 31:31—33.)

19 Pirmajā gadsimtā, kad miesīgais Izraēls bija kļuvis neuzticīgs, Jehova, kā jau bija minēts, padarīja par savu tautu garīgo Izraēlu. Bet kas mūsdienās ir viņa tauta uz zemes? Kā godprātīgi cilvēki var noteikt, kas ir patiesie Dieva kalpi? Par to runāts nākamajā rakstā.