Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Oktobris 2014

Jehovas tauta ir labprātīga Taivānā

Jehovas tauta ir labprātīga Taivānā

VĒL pirms pieciem gadiem Čhunkons un viņa sieva Džūlija, kuriem tagad ir aptuveni 35 gadi, kalpoja par pionieriem Austrālijas pilsētā Sidnejā. Čhunkons stāsta: ”Mēs strādājām pusslodzes darbu un dzīvojām bez liekām raizēm. Mūsu dzīvesvietā bija patīkams klimats, un cilvēki likās draudzīgi un bezrūpīgi. Jauki bija tas, ka mūsu radi un draugi dzīvoja turpat netālu.” Tomēr kaut kas viņiem nedeva mieru. Viņi apzinājās, ka apstākļi viņiem ļauj darīt vairāk kalpošanā Jehovam, taču nebija īsti gatavi pārmaiņām.

2009. gadā kongresā Čhunkons un Džūlija dzirdēja runu, kas viņus pamudināja uz nopietnām pārdomām. Uzrunādams tos, kas varētu kalpošanā darīt kaut ko vairāk, orators teica: ”Padomāsim par kādu salīdzinājumu. Autovadītājs var pagriezt savu automašīnu pa labi vai pa kreisi tikai tad, ja mašīna ir kustībā. Līdzīgi Jēzus mūs var vadīt mūsu centienos paplašināt savu kalpošanu tikai tad, ja mēs ”kustamies” — ja mēs jau kaut ko darām, lai sasniegtu savu mērķi.” * Čhunkonam un Džūlijai bija sajūta, ka orators vēršas tieši pie viņiem. Tajā pašā kongresā tika intervēti divi misionāri — laulāts pāris, kas kalpo Taivānā. Viņi stāstīja, kādu prieku viņi gūst kalpošanā, un uzsvēra, cik ļoti Taivānā ir nepieciešami sludinātāji. Un atkal Čhunkonam un Džūlijai likās, ka šie vārdi ir domāti tieši viņiem.

”Pēc kongresa mēs lūdzām Jehovu, lai viņš mums dotu drosmi pārcelties uz Taivānu,” atceras Džūlija, ”taču mūs māca bažas. Sajūta bija tāda, it kā mums būtu pirmo reizi jālec ūdenī baseina dziļajā galā.” Bībeles pants, kas viņus iedvesmoja uz šo ”lēcienu”, bija Salamana Mācītāja grāmatas 11. nodaļas 4. pants, kurā teikts: ”Kas nepārtraukti novēro vēju, tas netiek pie  sēšanas, un kas vienmēr raugās uz padebešiem, tas netiek pie ražas ievākšanas.” Čhunkons saka: ”Mēs nolēmām, ka pietiks ”novērot” un ”raudzīties” un ir laiks ”sēšanai” un ”ražas ievākšanai”.” Viņi dedzīgi lūdza Dievu, lasīja misionāru dzīvesstāstus, apmainījās neskaitāmām e-pasta vēstulēm ar tiem, kas jau bija pārcēlušies uz Taivānu, pārdeva savas automašīnas un mēbeles un jau pēc trīs mēnešiem ieradās Taivānā.

VIŅAI IEPATIKĀS SLUDINĀT

Šobrīd tajās Taivānas vietās, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, kalpo vairāk nekā 100 brāļu un māsu no citām zemēm. Viņi ir atbraukuši no ASV, Austrālijas, Dienvidkorejas, Francijas, Japānas, Kanādas, Lielbritānijas un Spānijas, un viņu vecums ir no 21 līdz 73 gadiem. Vairāk nekā 50 no viņiem ir neprecētas māsas. Kas šiem dedzīgajiem brāļiem un māsām palīdz kalpot svešā zemē?

Lora

Lora, neprecēta māsa no Kanādas, ir pioniere Taivānas rietumdaļā. Bet vēl pirms desmit gadiem viņai nemaz īsti nepatika sludināt. Lora stāsta: ”Es sludināju pārāk maz, lai man tas iepatiktos.” Tad draugi no Kanādas viņu uzaicināja kopīgi aizbraukt uz Meksiku un mēnesi tur sludināt. ”Tā bija pirmā reize, kad es sludināju ilgāku laiku, un, man par pārsteigumu, tas bija lieliski!” atceras Lora.

Pēc šī jaukā gadījuma Lora sāka apsvērt iespēju pārcelties uz kādu svešvalodas draudzi Kanādā. Viņa iestājās ķīniešu valodas kursos, pievienojās ķīniešu valodas grupai un izvirzīja mērķi pārcelties uz Taivānu. 2008. gada septembrī viņa to arī izdarīja. ”Pagāja apmēram gads, līdz es iejutos jaunajā vidē,” atzīst Lora, ”bet tagad man vairs nemaz negribas braukt atpakaļ uz Kanādu.” Ko viņa domā par sludināšanu? ”Tā man sagādā prieku,” viņa saka. ”Nekas nevar sniegt lielāku gandarījumu kā tas, ka redzu, kā Bībeles skolnieki iepazīst Jehovu un maina savu dzīvi. Kalpojot  Taivānā, es šādu prieku esmu izjutusi daudzkārt.”

VALODAS BARJERAS PĀRVARĒŠANA

Braiens un Mišela

Kad Braiens un Mišela, kuriem ir aptuveni 35 gadi, pirms astoņiem gadiem pārcēlās no ASV uz Taivānu, sākumā viņiem likās, ka sludināšanā viņi tikpat kā neko nespēj darīt. Bet tad kāds pieredzējis misionārs viņiem teica: ”Pat ja jūs tikai iedosiet kādam bukletu, paturiet prātā, ka tā, visticamāk, būs pirmā reize, kad šis cilvēks kaut ko uzzina par Jehovu. Jau ar to vien jūs dodat svarīgu ieguldījumu sludināšanā!” Šie vārdi ļoti stiprināja Braienu un Mišelu. Kāds cits brālis viņiem sacīja: ”Lai izvairītos no vilšanās sajūtas, negaidiet, ka jūsu ķīniešu valodas prasme augs ar katru dienu — labāk mēriet to posmos no viena kongresa līdz nākamajam.” Viņu valodas zināšanas tiešām kļuva arvien labākas, un tagad viņiem ir daudz vieglāk kalpot par pionieriem.

Kas jūs var pamudināt sākt mācīties svešvalodu? Ja iespējams, aizbrauciet uz valsti, kurā jūs gribētu kalpot. Apmeklējiet tur sapulces, pavadiet laiku ar vietējiem brāļiem un māsām un dodieties kopā ar viņiem sludināt. Braiens atzīmē: ”Redzot, cik daudz cilvēku atsaucas uz vēsti par valstību un cik sirsnīgi ir brāļi un māsas, jūs gūsiet iedrošinājumu kalpot svešā zemē.”

KĀ NODROŠINĀT IZTIKU

Kristins un Mišela

Vairāki sludinātāji, kas ir pārcēlušies un Taivānu un kalpo par pionieriem, uztur sevi, mācot angļu valodu. Kristins un Mišela sāka tirgoties ar zivīm. Kristins paskaidro: ”Man tas bija kaut kas jauns, bet, darot šo darbu, es varu atļauties šeit dzīvot.” Ar laiku Kristins atrada vairākus pastāvīgus klientus. Strādājot pusslodzi, viņš var uzturēt sevi un sievu, turklāt viņiem pietiek laika svarīgākajam darbam — viņi ir pionieri un zvejo cilvēkus.

”IZBAUDI CEĻOJUMU”

Viljams un Dženifera no ASV ieradās Taivānā pirms septiņiem gadiem. Viljams saka: ”Mācīties svešvalodu, kalpot par pionieriem, rūpēties par draudzes vajadzībām un kārtot naudas lietas — tas viss dažreiz izsmeļ spēkus.” Kas viņiem palīdz tikt galā ar daudzajiem pienākumiem un nezaudēt prieku? Viņi izvirza saprātīgus mērķus. Piemēram, apgūstot ķīniešu valodu, viņi negaidīja no sevis pārāk daudz, tāpēc viņi nenolaida rokas, kad progress bija lēns.

Viljams un Dženifera

Viljams atceras kāda ceļojošā pārrauga vārdus: ”Ceļā uz mērķi izbaudi ceļojumu.” Citiem vārdiem, tiecoties sasniegt kādu garīgu mērķi, ir jāizbauda katrs solis ceļā uz to. Viljams un viņa sieva ir pārliecināti, ka šis padoms viņiem palīdzēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem, uzklausīt vietējo draudzes vecāko ieteikumus un vajadzības gadījumā mainīt to, kā viņi bija pieraduši kaut ko darīt, lai kalpošana nepazīstamā zemē būtu sekmīga. ”Tāpat viņa vārdi mums atgādināja, ka dažkārt var atvēlēt kādu laiku tam, lai pievērstu uzmanību šejienes dabas skaistumam,” saka Viljams.

Megana, neprecēta pioniere no ASV, tāpat kā Viljams un Dženifera, ”izbauda ceļojumu” uz savu mērķi — labāk runāt ķīniešu valodā. Katru nedēļas nogali viņa kopā ar citiem sludina aizraujošā teritorijā — Gaosjunas ostā, kas ir lielākā Taivānas osta. Megana sludina uz kuģiem un dalās labajā vēstī ar zvejniekiem no Bangladešas, Filipīnām, Indijas, Indonēzijas, Taizemes un Vanuatu. Viņa stāsta: ”Zvejnieki uzturas ostā pavisam neilgu laiku, tāpēc mēs uzreiz piedāvājam viņiem  mācīties Bībeli. Bieži vien es vadu nodarbības četriem vai pieciem cilvēkiem vienlaicīgi.” Un kā viņai veicas ar ķīniešu valodas apguvi? Megana saka: ”Es gribētu, lai viss ietu raitāk, bet cenšos neaizmirst vārdus, ko man reiz teica kāds brālis: ”Dari, ko vari, Jehova paveiks pārējo.””

Megana

DROŠA, VIENKĀRŠA UN AIZRAUJOŠA DZĪVE

Ketija no Lielbritānijas gribēja noskaidrot, uz kurieni būtu droši pārcelties neprecētai māsai, un tad izvēlēties vietu, kur viņa varētu kalpot. Viņa pastāstīja Jehovam par savām raizēm un uzrakstīja vēstules vairākām filiālēm, lai uzzinātu, kādas briesmas var draudēt neprecētām māsām. Pēc tam viņa rūpīgi apdomāja atbildes uz šīm vēstulēm un secināja, ka piemērota vieta viņai būtu Taivāna.

2004. gadā, kad Ketijai bija 31 gads, viņa pārcēlās uz Taivānu, kur viņas dzīve ir ļoti vienkārša. Ketija stāsta: ”Es jautāju brāļiem un māsām, kur vislabāk lēti iegādāties augļus un dārzeņus. Sekojot viņu ieteikumiem, es spēju ilgāk iztikt no saviem ietaupījumiem.” Kā viņai izdodas dzīvot pieticīgi? Ketija paskaidro: ”Es bieži lūdzu Jehovu, lai viņš man palīdz būt apmierinātai ar vienkāršu ēdienu un apģērbu. Es redzu, ka Jehova atbild uz manām lūgšanām, mācot man, kas man patiešām ir vajadzīgs, un palīdzot neļauties sarūgtinājumam par to, ko es gribētu, bet kā man nav. Vienkāršs dzīvesveids man sagādā prieku, jo tas man ļauj pievērst galveno uzmanību garīgiem jautājumiem.”

Ketija

Taču Ketijas dzīve ir ne tikai vienkārša, bet arī aizraujoša. Viņa saka: ”Es sludinu vietā, kur daudzi cilvēki uzklausa labo vēsti. Par to man ir milzīgs prieks!” Kad viņa ieradās Taivānā, pilsētā, kur viņa sāka kalpot par pionieri, bija tikai divas ķīniešu draudzes, bet tagad tur ir septiņas draudzes. Ketija stāsta: ”Ir aizraujoši savām acīm redzēt tik strauju sludinātāju skaita pieaugumu un piedalīties pļaujā!”

”BIJU VAJADZĪGS PAT ES!”

Kā šobrīd klājas ievadā minētajiem Čhunkonam un Džūlijai? Sākumā Čhunkonam likās, ka savu ierobežoto ķīniešu valodas zināšanu dēļ viņš nav īpaši noderīgs draudzei. Taču vietējiem brāļiem bija cits viedoklis. ”Kad mūsu draudze tika sadalīta divās, mani iecēla par draudzes kalpotāju un uzticēja daudzus jaunus pienākumus,” atceras Čhunkons. ”Tajā brīdī es tiešām sajutu, ka kalpoju tur, kur ir liela vajadzība. Tā bija tik liela,” viņš ar smaidu piebilst, ”ka biju vajadzīgs pat es!” Tagad viņš ir draudzes vecākais. Džūlija saka: ”Mūsu dzīve ir tik piepildīta, gandarījuma pilna un laimīga kā nekad agrāk. Mēs šurp atbraucām, lai palīdzētu citiem, bet šeit pieredzētais ir tik aizraujošs, ka mēs esam īstie ieguvēji. Mēs esam ļoti pateicīgi Jehovam, ka varam šeit kalpot!”

Daudzās zemēs joprojām trūkst strādnieku garīgajā pļaujā. Vai tu drīzumā pabeigsi skolu un domā, ko darīt dzīvē? Vai tu esi neprecēts un vēlies aktīvāk darboties Jehovas organizācijā? Vai tu vēlies sarūpēt savai ģimenei bagātu garīgo mantojumu? Vai tu jau esi pensijā un vari dalīties savā vērtīgajā pieredzē ar citiem? Vari būt drošs: ja tu izlemsi kalpot kādā zemē, kur ir liela vajadzība pēc sludinātajiem, tevi gaida daudzas svētības.

^ 3. rk. Sk. grāmatu ”Plaši liecināsim par Dieva valstību”, 16. nodaļu, 5., 6. rindkopu.