Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Jūnijs 2014

Vai jūs raugāties uz cilvēcisko vājumu tāpat kā Jehova?

Vai jūs raugāties uz cilvēcisko vājumu tāpat kā Jehova?

”Tās ķermeņa daļas, kas šķiet vājākas, īstenībā ir ļoti nepieciešamas.” (1. KOR. 12:22.)

1., 2. Kāpēc Pāvils labi saprata, ko nozīmē justies vājam?

MĒS visi reizēm jūtamies vāji. Saslimšana ar gripu vai alerģijas aktivizēšanās mūs var novājināt tā, ka mums ir grūti tikt galā ar ikdienas darbiem. Bet ja nu vājums nepāriet pēc nedēļas vai divām un bezspēks turpinās mēnešiem ilgi? Vai mēs tādā situācijā nebūtu pateicīgi, ja citi pret mums izturētos ar iejūtību?

2 Apustulis Pāvils zināja, cik daudz spēka var atņemt dažādas problēmas, ar kurām jāsastopas ārpus draudzes un arī draudzē. Vairākkārt viņam bija sajūta, ka viņa spēka rezerves ir izsmeltas. (2. Kor. 1:8; 7:5.) Pārdomājot savu dzīvi un daudzās grūtības, ko viņš bija pieredzējis, būdams Dievam uzticīgs kristietis, Pāvils vaicāja: ”Ja kāds ir vājš, vai arī es neesmu vājš?” (2. Kor. 11:29.) Salīdzinādams kristiešu draudzes locekļus ar cilvēka ķermeņa daļām, Pāvils norādīja, ka tie, kas ”šķiet vājāki, īstenībā ir ļoti nepieciešami”. (1. Kor. 12:22.) Ko viņš vēlējās uzsvērt? Kāpēc mums jāraugās uz tiem, kas šķiet vāji, tāpat, kā to dara Jehova? Kā šāda attieksme nāk pa labu mums pašiem?

 KĀ JEHOVA RAUGĀS UZ CILVĒCISKO VĀJUMU

3. Kas varētu ietekmēt mūsu viedokli par tiem, kam draudzē ir vajadzīga palīdzība?

3 Mūsdienu pasaulē valda sāncensības gars un galvenā nozīme bieži tiek piešķirta spēkam un jaunībai. Daudzi pūlas panākt savu par katru cenu, nerēķinoties ar vājāko jūtām. Mēs, protams, neatbalstām šādu rīcību, taču neapzināti mums varētu veidoties negatīva attieksme pret tiem, kam regulāri ir vajadzīga palīdzība, arī draudzes locekļiem. Tādā gadījumā mums ir nepieciešams iegūt līdzsvarotāku viedokli — tādu, kāds ir Dievam.

4., 5. a) Kā 1. Korintiešiem 12:21—23 lasāmais piemērs palīdz saprast Jehovas viedokli par cilvēku vājumu? b) Ko mēs paši iegūstam, palīdzot vājajiem?

4 Priekšstatu par to, kā Jehova raugās uz cilvēku vājumu, var gūt no kāda uzskatāma piemēra, ko Pāvils izmantoja savā pirmajā vēstulē korintiešiem. Šīs vēstules 12. nodaļā Pāvils atgādināja, ka arī pašai nepievilcīgākajai un vājākajai ķermeņa daļai ir savs uzdevums. (Nolasīt 1. Korintiešiem 12:12, 18, 21—23.) Daži evolūcijas piekritēji to ir apstrīdējuši. Tomēr anatomijas jomā izdarītie atklājumi liek secināt, ka ķermeņa daļas, kas kādreiz tika uzskatītas par nevajadzīgām, patiesībā pilda svarīgas funkcijas. * Piemēram, daži ir pauduši domu, ka pilnīgi lieks esot kājas mazais pirkstiņš, taču tagad tiek atzīts, ka tam ir nozīme ķermeņa līdzsvara saglabāšanā.

5 Pāvila izmantotais piemērs ļauj saprast, ka visi kristiešu draudzes locekļi ir vajadzīgi. Pretēji Sātanam, kurš grauj cilvēku pašcieņu, Jehova visus savus kalpus, arī tos, kas šķiet vājāki, uzskata par ”ļoti nepieciešamiem”. (Īj. 4:18, 19.) Šī doma mums var palīdzēt pozitīvi raudzīties uz savu vietu draudzē un Dieva organizācijā kopumā. Varbūt jūs atceraties reizi, kad sniedzāt roku padzīvojušam cilvēkam, kam bija vajadzīga palīdzība. Droši vien jums bija jāpielāgojas viņa gaitai, taču jūs izdarījāt kaut ko noderīgu un tas jums noteikti sniedza gandarījumu. Atsaucoties uz citu vajadzībām, mēs izjūtam prieku, ka varam par viņiem rūpēties, augam pacietībā un mīlestībā un tuvojamies briedumam. (Efes. 4:15, 16.) Mūsu mīlošais Tēvs zina, ka draudzei, kurā augstu tiek vērtēti visi tās locekļi, lai cik ierobežoti būtu viņu spēki, ir raksturīga līdzsvarotība un mīlestība.

6. Kā Pāvils reizēm izmantoja vārdus ”vājš” un ”stiprs”?

6 Rakstīdams vēstuli korintiešiem, Pāvils izmantoja tādus vārdus kā ”vājš” un ”bezspēks”, lai aprakstītu neticīgo cilvēku attieksmi pret pirmā gadsimta kristiešiem, kā arī savas jūtas. (1. Kor. 1:26, 27; 2:3.) Pāvils runāja arī par tiem, kas ir ”stipri”, taču viņa nolūks nebija likt kādam kristietim justies pārākam par citiem. (Rom. 15:1.) Pāvila doma bija tāda, ka kristiešiem, kam ir lielāka pieredze, jāizturas ar pacietību pret tiem, kas vēl nav iesakņojušies patiesībā.

VAI MUMS IR JĀMAINA SAVS VIEDOKLIS?

7. Kas mūs varētu atturēt no palīdzēšanas tiem, kam klājas grūti?

7 Kad palīdzam tiem, kam neklājas viegli, mēs ne tikai līdzināmies Jehovam, bet arī iemantojam viņa labvēlību.  (Ps. 41:2; Efes. 5:1.) Taču jāatzīst, ka reizēm mums var traucēt negatīvs viedoklis par šiem cilvēkiem. Var arī gadīties, ka nezinām, ko sacīt, un, juzdamies neērti, norobežojamies no tiem, kas pieredz grūtības. Lūk, ko saka Sintija *, kāda kristiete, kuras vīrs viņu pameta: ”Ja brāļi no tevis izvairās vai nesniedz atbalstu, kādu varētu sagaidīt no tuviem draugiem, tas ir sāpīgi. Kad pieredzam pārbaudījumus, ir svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki.” Arī Dāvids, kas dzīvoja senatnē, zināja, kādas ir sajūtas, kad citi no tevis izvairās. (Ps. 31:13.)

8. Kas mums palīdzēs būt iejūtīgākiem?

8 Mēs droši vien būsim iejūtīgāki, ja paturēsim prātā, ka daudziem mūsu brāļiem un māsām spēkus laupa nelabvēlīgi apstākļi — vāja veselība, dzīve kopā ar neticīgiem radiniekiem vai nomāktība. Arī mēs paši kādu dienu varam nonākt līdzīgā situācijā. Pirms ieiešanas Apsolītajā zemē izraēliešiem, kas Ēģiptē bija cietuši trūkumu un nespēku, tika atgādināts ”neapcietināt savu sirdi” pret saviem brāļiem, kam klājas grūti. Jehova gribēja, lai viņi būtu gatavi palīdzēt trūcīgajiem. (5. Moz. 15:7, 11; 3. Moz. 25:35—38.)

9. Par ko mums pirmām kārtām jādomā, palīdzot tiem, kas pieredz grūtības? Paskaidrojiet ar piemēru.

9 Mums jāvairās no nosliecies tiesāt un no aizdomīguma un jācenšas garīgi stiprināt tos, kas pieredz grūtības. (Īj. 33:6, 7; Mat. 7:1.) To var paskaidrot ar piemēru: ja slimnīcā tiek nogādāts motobraucējs, kas cietis avārijā, mediķi nevis mēģinās noskaidrot, vai viņš ir izraisījis nelaimes gadījumu, bet tūlīt sniegs nepieciešamo palīdzību. Tieši tāpat, ja ticības biedrs ir zaudējis spēkus personīgu problēmu dēļ, mums pirmām kārtām būtu jādomā, kā viņu garīgi stiprināt. (Nolasīt 1. Tesalonikiešiem 5:14.)

10. Kāpēc starp tiem, kas šķiet vājāki, daudzi īstenībā ir ”bagātnieki ticībā”?

10 Ja atvēlēsim laiku, lai pārdomātu, kādā situācijā atrodas mūsu brāļi, mēs droši vien ieraudzīsim viņu šķietamo vājumu pavisam citā gaismā. Piemēram, ir māsas, kas jau gadiem ilgi pieredz ģimenes locekļu pretestību. Varbūt viņas izskatās trauslas un ārēji ne ar ko neizceļas, bet vai gan viņu dzīve neliecina par stipru ticību un iekšēju spēku? Kad redzam māti, kas viena audzina savus bērnus un vienmēr kopā ar tiem ir sapulcēs, vai mūsos nerada apbrīnu viņas ticība un apņēmība? Un ko var teikt par pusaudžiem, kas neatkāpjas no patiesības, par spīti sliktai ietekmei skolā? Pazemība mūs mudinās atzīt, ka šie brāļi un māsas, ko kāds varbūt uzskata par vājākiem, ir tādi paši ”bagātnieki ticībā” kā tie, kuru dzīvē apstākļi ir labvēlīgāki. (Jēk. 2:5.)

SASKAŅOSIM SAVU VIEDOKLI AR JEHOVAS VIEDOKLI

11., 12. a) Kas mums palīdz labot savu viedokli par cilvēku vājībām? b) Ko var mācīties no tā, kā Jehova izturējās pret Āronu?

11 Saskaņot savu viedokli par cilvēku vājībām ar Jehovas viedokli mums palīdz pārdomas par to, kā viņš ir izturējies pret dažiem saviem kalpiem. (Nolasīt Psalmu 130:3.) Piemēram, kāda būtu jūsu attieksme pret Ārona nepārliecinošajiem aizbildinājumiem, ja jūs būtu kopā ar Mozu tajā reizē, kad Ārons bija darinājis zelta teļa tēlu? (2. Moz. 32:21—24.) Un ko jūs domātu par Ārona rīcību, kad viņš savas māsas Mirjamas ietekmē kritizēja Mozu par svešzemnieces apprecēšanu? (4. Moz. 12:1, 2.) Kā jūs reaģētu, kad Ārons un Mozus  nepagodināja Jehovu, kurš brīnumainā veidā sagādāja ūdeni pie Meribas? (4. Moz. 20:10—13.)

12 Visās šajās situācijās Jehova būtu varējis tūlīt sodīt Āronu. Taču viņš redzēja, ka Ārons nav slikts cilvēks un ka viņa vaina nav pārlieku smaga. Pēc visa spriežot, Ārons pieļāva, ka apstākļi un apkārtējo cilvēku ietekme viņu novirzīja no tā, kas ir pareizs. Kad viņam tika norādīts uz pieļautajām kļūdām, viņš bija gatavs tās atzīt un pakļāvās Jehovas spriedumiem. (2. Moz. 32:26; 4. Moz. 12:11; 20:23—27.) Jehovam svarīgākais bija Ārona ticība un grēku nožēla. Simtiem gadu vēlāk Ārons un viņa pēcnācēji joprojām tika pieminēti kā cilvēki, kas bijās Jehovu. (Ps. 115:10—12; 135:19, 20.)

13. Kā mēs varam mainīt savu attieksmi pret tiem, kas šķiet vāji?

13 Lai mūsu domāšana būtu saskaņā ar Jehovas viedokli, mums jāpārdomā sava attieksme pret tiem, kas šķiet vāji. (1. Sam. 16:7.) Kā mēs reaģējam, ja kāds pusaudzis nav bijis apdomīgs izklaides izvēlē vai ir rīkojies bezatbildīgi? Labāk būtu nevis raudzīties uz viņu pārmērīgi kritiski, bet padomāt, kā mēs varētu viņam palīdzēt tuvoties briedumam. Ja meklēsim iespējas palīdzēt tiem, kam tas ir vajadzīgs, mēs kļūsim saprotošāki pret viņiem un augsim mīlestībā.

14., 15. a) Kāda bija Jehovas attieksme pret to, ka Elija uz kādu laiku zaudēja drosmi? b) Ko mēs varam mācīties no Elijas pieredzētā?

14 Raudzīties uz citiem plašāk mums palīdzēs arī tas, ja pārdomāsim, kā Jehova izturējās pret dažiem saviem kalpiem, kas jutās nomākti. Viens no šādiem Dieva kalpiem bija Elija. Lai gan Elija bezbailīgi bija izaicinājis 450 Baala praviešus, viņš devās bēgļu gaitās, kad uzzināja, ka ķēniņiene Izebele grasās  viņu nogalināt. Elija nogāja aptuveni 150 kilometru līdz Bēršebai un pēc tam devās tālu tuksnesī. Garā ceļa un saules svelmes nogurdināts, pravietis apsēdās zem kāda krūma un ”savā dvēselē vēlējās mirt”. (1. Ķēn. 18:19; 19:1—4.)

Jehova rīkojās iejūtīgi un sūtīja eņģeli iedrošināt Eliju (Sk. 14., 15. rindkopu)

15 Kāda bija Jehovas attieksme, kad viņš raudzījās no debesīm un redzēja, cik izmisis ir viņa uzticamais pravietis? Vai viņš atstūma savu kalpu, kas uz kādu laiku bija kļuvis nomākts un zaudējis drosmi? Nē, Jehova rīkojās iejūtīgi un sūtīja pie Elijas eņģeli, kurš divas reizes skubināja Eliju ēst, jo tam vēl bija ”garš ceļš priekšā”. (Nolasīt 1. Ķēniņu 19:5—8.) Tātad, pirms Jehova deva kādus norādījumus, viņš uzklausīja pravieti un sniedza tam praktisku palīdzību.

16., 17. Kā mēs varam sekot piemēram, ko Jehova rādīja, rūpēdamies par Eliju?

16 Kā mēs varam līdzināties savam gādīgajam Dievam? Mums nebūtu jāsteidzas dot citiem padomus. (Sal. Pam. 18:13.) Sākumā būtu jāpadomā, kā apliecināt iejūtību tiem, kas personisko apstākļu dēļ varbūt uzskata sevi par ”mazāk godājamiem”. (1. Kor. 12:23.) Pēc tam mēs skaidrāk redzēsim, kādas ir viņu patiesās vajadzības, un spēsim palīdzēt.

17 Par to pārliecinājās iepriekš minētā Sintija, kuras vīrs pameta viņu vienu ar divām meitām. Kā šajā situācijā rīkojās daži viņas ticības biedri? Sintija stāsta: ”Kad mēs viņiem pa telefonu pateicām, kas ir noticis, viņi jau pēc 45 minūtēm bija pie mums mājās. Viņi nevarēja valdīt asaras, un pirmās divas vai trīs dienas viņi palika kopā ar mums. Redzot, ka mēs pienācīgi neēdam un netiekam galā ar emocijām, šie draudzes locekļi uz kādu laiku uzaicināja mūs apmesties pie viņiem.” Šie notikumi atsauc atmiņā Jēkaba vārdus: ”Ja brālim vai māsai nav, ko vilkt mugurā, un viņiem trūkst dienišķās maizes, bet kāds no jums viņiem teiktu: ”Ejiet ar mieru, sildieties un labi paēdiet!”, taču nedotu miesai nepieciešamo, ko tas palīdz? Tā arī ticība, ja tai nav darbu, pati par sevi ir nedzīva.” (Jēk. 2:15—17.) Pateicoties brāļu un māsu palīdzībai, kas tika sniegta īstajā laikā, Sintija un viņas meitas atguva spēkus un jau pusgadu vēlāk kalpoja par palīgpionierēm. (2. Kor. 12:10.)

LABUMS, KO GŪST DAUDZI

18., 19. a) Kā mēs varam palīdzēt tiem, kas pašreiz ir vāji? b) Kas gūst labumu, ja palīdzam vājajiem?

18 Iespējams, jūs no savas pieredzes zināt, ka ir jāpaiet laikam, lai atlabtu no smagas slimības. Arī kristietim, kura spēki ir izsīkuši personisku grūtību vai ļoti sarežģītu apstākļu dēļ, droši vien ir vajadzīgs laiks, lai atgūtu garīgu spēku. Protams, šim cilvēkam pašam jāstiprina sava ticība — jāiedziļinās Bībelē, jāveltī laiks lūgšanām un jāiesaistās cita veida kristīgā darbībā. Bet vai mēs būsim pacietīgi, līdz viņš atgūsies? Un vai mēs apliecināsim viņam mīlestību, kamēr viņš to darīs? Vai mēs darīsim visu iespējamo, lai tie, kas pašreiz ir vāji, justos novērtēti un izjustu kristīgo mīlestību? (2. Kor. 8:8.)

19 Nekad neaizmirsīsim, ka, sniedzot atbalstu brāļiem, mēs izjūtam prieku, kādu var dot tikai nesavtīga dalīšanās ar citiem. Tā mēs arī attīstām prasmi būt iejūtīgiem un mācāmies pacietību. Līdz ar to ieguvēji esam ne tikai mēs paši — sirsnība un mīlestība vairojas visā draudzē. Pats galvenais, šādi mēs līdzināmies Jehovam, kurš augstu vērtē ikvienu cilvēku. Mums tiešām ir nopietni iemesli atsaukties uz aicinājumu: ”Jums jāpalīdz vājajiem.” (Ap. d. 20:35.)

^ 4. rk. Savā darbā Cilvēka izcelšanās Čārlzs Darvins vairākus cilvēka orgānus aprakstīja kā tādus, no kuriem nav nekāda labuma. Kāds viņa uzskatu piekritējs apgalvoja, ka cilvēkam esot desmitiem ”rudimentāru orgānu”, piemēram, apendikss un aizkrūtes dziedzeris.

^ 7. rk. Vārds ir mainīts.