Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Aprīlis 2014

 Dzīvesstāsts

Iespējas, kādas man pavērās pilnas slodzes kalpošanā

Iespējas, kādas man pavērās pilnas slodzes kalpošanā

Atskatoties uz 65 gadiem, ko esmu pavadījis pilnas slodzes kalpošanā, es no visas sirds varu teikt, ka mana dzīve ir bijusi aizraujoša un piepildīta. Tas nenozīmē, ka man nav bijis jāpieredz arī nebaltas dienas. (Ps. 34:13; 94:19.) Tomēr kopumā mana dzīve ir bijusi tik bagāta un saturīga, cik vien var iedomāties.

1950. gada 7. septembrī es sāku kalpot Bruklinas Bētelē. Tolaik Bētelē strādāja 355 dažādu tautību brāļi un māsas vecumā no 19 līdz 80 gadiem, un daudzi no viņiem bija svaidītie kristieši.

KĀ ES SĀKU KALPOT JEHOVAM

Kristīšanās dienā, kad man bija 10 gadi

Kalpot mūsu ”laimīgajam Dievam” man iemācīja māte. (1. Tim. 1:11.) Viņa sāka kalpot Jehovam, kad es vēl biju pavisam mazs. 1939. gada 1. jūlijā desmit gadu vecumā es kristījos rajona kongresā, kas noritēja Nebraskas štata pilsētā Kolumbusā (ASV). Mēs, aptuveni simt cilvēku, bijām sapulcējušies īrētā ēkā un klausījāmies Džozefa Raterforda runas ”Fašisms vai brīvība” ierakstu. Runas vidū ārpusē sāka drūzmēties ļaužu pūlis. Šie cilvēki ielauzās iekšā, pārtrauca mūsu sapulci un piespieda mūs atstāt pilsētu. Pēc tam mēs devāmies uz kāda brāļa lauku mājām netālu no pilsētas, un atlikusī kongresa daļa notika tur. Kā jūs varat viegli iedomāties, kristīšanās datums man ir neizdzēšami iespiedies atmiņā.

Mana māte daudz pūlējās, lai uzaudzinātu mani patiesībā. Kaut gan mans tēvs bija labs cilvēks un gādīgs tēvs, viņu neinteresēja reliģija un mans garīgums. Garīgu stiprinājumu, kas man bija ārkārtīgi nepieciešams, es saņēmu no savas mātes un citiem Jehovas lieciniekiem, kas piederēja pie mūsu Omahas draudzes.

IZVĒLOS DZĪVES CEĻU

Kad nebija vairs atlicis daudz laika līdz vidusskolas beigšanai, man bija jāizlemj, pēc kā es dzīvē tiekšos. Katru vasaras brīvlaiku es kopā ar citiem sava vecuma jauniešiem kalpoju par brīvdienu pionieri (palīgpionieri).

Mūsu apkaimē veikt ceļojošo pārraugu pienākumus bija norīkoti divi jauni neprecēti brāļi, kas nesen bija pabeiguši mācības Gileādas skolas septītajā grupā, — Džons Čimiklis un Teodors Jaračs. Es biju ļoti pārsteigts, uzzinot, ka viņiem ir tikai nedaudz pāri 20 gadiem. Man toreiz bija 18 gadi un drīzumā bija jāpabeidz vidusskola. Joprojām atceros, kā Džons Čimiklis man vaicāja, ko es grasos savā dzīvē darīt tālāk. Kad biju dalījies savās domās, viņš mani mudināja: ”Uzsāc pilnas slodzes kalpošanu. Tu nekad nevari zināt, kādas iespējas tā var pavērt.” Šis padoms, kā arī abu  šo brāļu labā priekšzīme mani ļoti dziļi iespaidoja. Tāpēc 1948. gadā pēc vidusskolas absolvēšanas es kļuvu par pionieri.

KĀ ES NONĀCU BĒTELĒ

1950. gada jūlijā es kopā ar vecākiem devos uz starptautisko kongresu, kas notika Ņujorkā, Yankee stadionā. Kongresa laikā es apmeklēju sapulci, uz kuru bija aicināti tie, kas vēlas kalpot Bētelē, un uzrakstīju iesniegumu, kurā apliecināju, ka man ir šāda vēlēšanās.

Kaut gan tēvam nebija iebildumu, ka es esmu pionieris un dzīvoju mājās, viņš uzskatīja, ka man vismaz daļēji ir jāsedz izdevumi par dzīvesvietu un uzturu. Kādu dienu augusta sākumā es plānoju doties darba meklējumos, bet pirms iziešanas no mājām ielūkojos mūsu pastkastītē. Man no Bruklinas bija atsūtīta vēstule, ko bija parakstījis Neitans Nors. Tajā bija teikts: ”Mēs saņēmām tavu iesniegumu darbam Bētelē. Redzu, ka tu esi ar mieru palikt Bētelē tik ilgi, cik Kungs ļaus. Tāpēc es vēlos, lai tu 1950. gada 7. septembrī ierodies Bētelē Kolumbijahaitsā 124 (Bruklina, Ņujorka).”

Kad tēvs todien pārnāca mājās no darba, es viņam pastāstīju, ka esmu atradis darbu. Viņš teica: ”Ļoti labi! Kur tu strādāsi?” Es paskaidroju, ka strādāšu Bruklinas Bētelē, kur es saņemšu desmit dolārus mēnesī. Nevarētu teikt, ka tēvs bija sajūsmā, tomēr viņš sacīja, ka tad, ja esmu izlēmis tā rīkoties, man jācenšas darīt labāko, ko es varu. Dažus gadus vēlāk, kongresā, kas 1953. gadā notika Yankee stadionā, tēvs kristījās.

Kopā ar Alfrēdu Nusrallu, ar kuru es sadarbojos pionieru kalpošanā

Bētelē tika uzaicināts strādāt arī Alfrēds Nusralla, ar kuru es sadarbojos pionieru kalpošanā, un mēs turp aizbraucām kopā. Pēc kāda laika Alfrēds apprecējās un pēc Gileādas skolas pabeigšanas kopā ar sievu Džoannu kalpoja par misionāru Libānā. Vēlāk Alfrēdam uzticēja ceļojošā pārrauga pienākumus, un viņš ar sievu atgriezās ASV.

UZDEVUMI BĒTELĒ

Pirmais uzdevums, ko es saņēmu Bētelē, bija darbs grāmatsietuvē. Man palicis prātā, ka pirmā publikācija, kuras iesiešanā es piedalījos, bija grāmata Ko cilvēcei ir devusi reliģija?. Kad es biju nostrādājis grāmatsietuvē astoņus mēnešus, mani pārcēla uz kalpošanas nodaļu, kur es strādāju brāļa Tomasa Salivana vadībā. Man bija liels prieks ar viņu sadarboties un smelties gudrību no šī brāļa, kas bija uzkrājis lielu pieredzi, gadiem ilgi darbojoties Jehovas organizācijā.

Bija pagājuši gandrīz trīs gadi, kopš es strādāju kalpošanas nodaļā, un kādu dienu tipogrāfijas pārraugs Makss Larsons man sacīja, ka ar mani vēlas aprunāties brālis Neitans Nors. Es nodomāju, vai tikai es neesmu izdarījis kaut ko sliktu. Man par lielu atvieglojumu, izrādījās, ka N. Nors vēlējās noskaidrot, vai es tuvākajā laikā neplānoju atstāt Bēteli. Viņš meklēja darbinieku, kas kādu laiku varētu strādāt viņa birojā, un gribēja pārbaudīt, vai es esmu piemērots šim uzdevumam. Es atbildēju, ka negrasos doties prom no Bēteles. Tā sākās mana sadarbība ar N. Noru, un viņa birojā es nostrādāju veselus 20 gadus.

Es bieži esmu teicis, ka ne par kādu naudu es nevarētu nopirkt tās zināšanas, ko es guvu, sadarbojoties ar Tomasu Salivanu un Neitanu Noru, kā arī ar citiem Bēteles darbiniekiem — Miltonu Henšelu, Klausu Jensenu, Maksu Larsonu, Hugo Rīmeru un Grāntu Sūteru. *

 Šie brāļi, ar kuriem es kopā kalpoju Bētelē, bija labi organizēti un rūpīgi veica savus pienākumus, kas viņiem bija uzticēti Jehovas organizācijā. Brālis Nors nenogurdināmi ieguldīja savus spēkus tajā, lai valstības darbs vērstos plašumā pēc iespējas lielākā mērā. Tiem, kas strādāja brāļa Nora birojā, bija viegli ar viņu izrunāt visdažādākos jautājumus. Arī tad, ja viedokļi atšķīrās, mēs varējām atklāti izteikt savas domas un būt pārliecināti, ka viņš arī turpmāk mums uzticēsies.

Reiz N. Nors man stāstīja, cik svarīgi ir rūpīgi veikt šķietami mazsvarīgus uzdevumus. Lai to uzsvērtu, viņš dalījās ar mani atmiņās par laiku, kad viņš bija tipogrāfijas pārraugs. Toreiz viņam dažkārt zvanīja Dž. Raterfords un teica: ”Brāli Nor, kad tu atnāksi no tipogrāfijas uz pusdienām, atnes un noliec uz mana rakstāmgalda dažas dzēšamās gumijas.” Brālis Nors sacīja, ka viņš uzreiz gāja uz noliktavu, paņēma dzēšamās gumijas un ielika tās kabatā. Pusdienlaikā viņš aiznesa tās uz Dž. Raterforda kabinetu. Tas bija neliels, taču vērtīgs pakalpojums brālim Raterfordam. Pastāstījis par šo notikumu, N. Nors man teica: ”Man uz rakstāmgalda ir vajadzīgi uzasināti zīmuļi. Lūdzu, parūpējies, lai katru rītu tie stāvētu uz mana galda.” Daudzu gadu garumā es gādāju, lai viņam uz galda vienmēr būtu uzasināti zīmuļi.

Brālis Nors bieži atgādināja, cik būtiski ir uzmanīgi klausīties, kad mums lūdz izpildīt noteiktu darbu. Reiz viņš man sīki paskaidroja, kā paveikt kādu uzdevumu, taču es neuzklausīju viņu pietiekami rūpīgi. Iznākums bija tāds, ka es nostādīju brāli Noru ļoti neērtā situācijā. Es jutos briesmīgi, tāpēc uzrakstīju īsu vēstuli, kurā apliecināju dziļu nožēlu par savu rīcību un darīju zināmu, ka, manuprāt, būtu labāk, ja mani norīkotu strādāt citur. Tajā pašā dienā brālis Nors pienāca pie manis un teica: ”Robert, es izlasīju tavu vēstuli. Jā, tu pieļāvi kļūdu. Mēs ar tevi izrunājāmies par šo jautājumu, un es esmu pārliecināts, ka turpmāk tu būsi vērīgāks. Bet tagad ķersimies abi pie darba.” Es biju ļoti pateicīgs par viņa laipnību.

PAVĒRSIENS MANĀ DZĪVĒ

Bija pagājuši jau astoņi gadi, kopš es kalpoju Bētelē, un man nebija nodoma to atstāt, taču tad notika kāds pavērsiens. Ap to laiku, kad 1958. gadā Yankee un Polo Grounds stadionā notika starptautiskais kongress, es satiku Lorēnu Bruksu, ar kuru es biju iepazinies 1955. gadā, kad viņa kalpoja par pionieri Kanādas pilsētā Monreālā. Mani piesaistīja viņas dedzība pilnas slodzes kalpošanā un gatavība doties uz jebkuru vietu, kur Jehovas organizācija viņu nosūta. Lorēnai bija mērķis mācīties Gileādas skolā, un 1956. gadā, kad viņai bija 22 gadi, viņu uzaicināja mācīties šīs skolas 27. grupā. Pēc skolas absolvēšanas viņu norīkoja par misionāri Brazīlijā. Kādu laiku pēc mūsu atkalredzēšanās 1958. gadā es bildināju Lorēnu, un viņa piekrita kļūt par manu sievu. Mēs plānojām nākamajā gadā apprecēties un cerējām, ka abi varēsim būt misionāri.

 Kad es pastāstīju par savu nodomu brālim Noram, viņš man ieteica pagaidīt trīs gadus, tad apprecēties un turpināt darbu Bruklinas Bētelē. Tajā laikā Bētelē pēc apprecēšanās varēja palikt tikai tādā gadījumā, ja viens no dzīvesbiedriem bija nostrādājis Bētelē vismaz desmit gadus, bet otrs — vismaz trīs. Lorēna bija ar mieru divus gadus kalpot Brazīlijas Bētelē, tad vienu gadu Bruklinas Bētelē, un tikai pēc tam mēs varējām apprecēties.

Pirmos divus gadus pēc saderināšanās mēs sazinājāmies vienīgi ar vēstulēm. Sazvanīties bija pārāk dārgi, un elektroniskā pasta tolaik nebija. 1961. gada 16. septembrī mēs apprecējāmies, un mēs uzskatījām par lielu godu, ka brālis Nors teica kāzu runu. Jāatzīst, ka pāris gadi, kas bija jāgaida līdz kāzām, likās ļoti gari. Taču tagad, ar prieku un gandarījumu atskatoties uz vairāk nekā 50 laulībā pavadītajiem gadiem, mēs varam apliecināt, ka gaidīt bija vērts.

Mūsu kāzu dienā. No kreisās: Neitans Nors, Patrīcija Bruksa (Lorēnas māsa), Lorēna un es, Kērtiss Džonsons, Feja un Rojs Voleni (mani vecāki)

UZDEVUMI KALPOŠANĀ

1964. gadā es saņēmu uzdevumu kalpot par zonas pārraugu un apmeklēt ticības biedrus citās zemēs. Tolaik sievas šajos ceļojumos nedevās līdzi vīriem, taču 1977. gadā šī kārtība tika mainīta, un kopš tā laika sievas brauca vīriem līdzi. Tajā gadā mēs ar Lorēnu kopā ar Grāntu un Edīti Sūteriem apmeklējām filiāles Vācijā, Austrijā, Grieķijā, Kiprā, Turcijā un Izraēlā. Veicot zonas pārrauga pienākumus, kopumā es esmu bijis aptuveni 70 valstīs.

1980. gadā, kārtējā ceļojuma laikā, kad mēs apciemojām brāļus Brazīlijā, mēs viesojāmies arī Belenā, pilsētā, kura atrodas netālu no ekvatora un kurā Lorēna agrāk bija kalpojusi par misionāri. Mēs apmeklējām ticības biedrus arī Manausā. Šajā pilsētā es uzstājos ar runu stadionā, kur daudzo klātesošo vidū mēs ievērojām pulciņu ticības biedru, kuru uzvedība atšķīrās no pārējo brazīliešu ierastā izturēšanās veida — satiekoties sievietes neskūpstīja cita citu uz vaiga un vīrieši nesarokojās. Kāpēc viņi bija tik atturīgi?

Izrādījās, ka tie ir mūsu ticības biedri no leprozorija, kas bija ierīkots dziļi Amazones džungļos. Lai neinficētu citus, viņi vairījās no tieša kontakta ar pārējiem klātesošajiem. Viņu klātbūtne mūs ļoti aizkustināja, un mēs nekad neaizmirsīsim, kāds prieks staroja viņu sejās. Cik gan patiesi ir Jesajas grāmatā lasāmie vārdi: ”Mani kalpi gavilēs savā sirdspriekā!” (Jes. 65:14.)

SATURĪGA, GANDARĪJUMA PILNA DZĪVE

Mēs ar Lorēnu bieži pārdomājam, kā mums ir klājies, vairāk nekā 60 gadus kalpojot Jehovam. Mēs esam ļoti pateicīgi par svētībām, ko esam pieredzējuši, ļaujot Jehovam mūs vadīt ar savas organizācijas starpniecību. Kaut gan es vairs nespēju veikt ceļojošā pārrauga darbu, es vēl aizvien tieku galā ar saviem pienākumiem, strādājot par Vadošās padomes koordinatoru komitejas un kalpošanas komitejas palīgu. Es ļoti augstu vērtēju iespēju dot savu artavu, lai šādi atbalstītu brāļu saimi visā pasaulē. Mēs esam aizkustināti, redzot, cik daudz jaunu brāļu un māsu uzņemas pilnas slodzes kalpošanu ar tādu pašu attieksmi, kāda bija Jesajam, kurš teica: ”Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jes. 6:8.) Šo kristiešu dzīve apstiprina, cik patiesi ir vārdi, kurus man pirms daudziem gadiem sacīja rajona pārraugs: ”Uzsāc pilnas slodzes kalpošanu. Tu nekad nevari zināt, kādas iespējas tā var pavērt.”

^ 20. rk. Gandrīz visu šo brāļu dzīvesstāsti angļu valodā ir publicēti žurnālā Sargtornis. Sk. šādus žurnāla numurus: 1965. gada 15. augusts (Tomass Salivans), 1969. gada 15. oktobris (Klauss Jensens), 1989. gada 1. septembris (Makss Larsons), 1964. gada 15. septembris (Hugo Rīmers) un 1983. gada 1. septembris (Grānts Sūters).