Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Marts 2014

Kā saglabāt pašaizliedzību?

Kā saglabāt pašaizliedzību?

”Ja kāds grib nākt man līdzi, lai viņš atsakās no sevis.” (MAT. 16:24.)

1. Kādu pašaizliedzības paraugu mums ir atstājis Jēzus?

BŪDAMS uz zemes, Jēzus mums atstāja nevainojamu pašaizliedzības paraugu. Viņš bija gatavs upurēt savas vēlmes un ērtības, lai pildītu Dieva gribu. (Jāņa 5:30.) Līdz pat savai nāvei pie moku staba Jēzus palika uzticīgs Dievam, tā apliecinot, ka viņa pašaizliedzībai nav robežu. (Filip. 2:8.)

2. Kā izpaužas pašaizliedzība, un kāpēc mums jābūt pašaizliedzīgiem?

2 Arī mums, Jēzus sekotājiem, ir jābūt pašaizliedzīgiem. Ko nozīmē būt pašaizliedzīgam? Īsi sakot, tas nozīmē, ka cilvēks ir gatavs upurēt savas intereses, lai palīdzētu citiem. Pašaizliedzība ir īpašība, kas ir pilnīgā pretstatā savtīgumam. (Nolasīt Mateja 16:24.) Nesavtīgs gars mūs rosina pirmām kārtām domāt par citu jūtām un vēlmēm, nevis par savējām. (Filip. 2:3, 4.) Jēzus mācīja, ka nesavtība ir mūsu kalpošanas pamatā. Kāpēc tā var teikt? Kristīga mīlestība — viena no īpašībām, kas mudina būt nesavtīgiem, — ir patieso Jēzus mācekļu pazīšanas zīme. (Jāņa 13:34, 35.) Padomājiet, kādas svētības mēs pieredzam tāpēc, ka piederam pie pasaules mēroga brāļu saimes, kurā spilgti izpaužas pašaizliedzība!

3. Kas var apslāpēt mūsu pašaizliedzību?

3 Taču, lai paustu pašaizliedzību, mums visiem ir jācīnās ar iedzimto noslieci uz savtīgumu. Atcerēsimies, kā savtīgums kļuva redzams Ādama un Ievas rīcībā. Ievu virzīja egoistiska vēlme līdzināties Dievam. Savukārt Ādams būtībā rīkojās  savtīgi, cenzdamies izpatikt savai sievai vairāk nekā Dievam. (1. Moz. 3:5, 6.) Panācis, ka Ādams un Ieva novēršas no patiesās pielūgsmes, Sātans centās mudināt cilvēkus uz savtīgumu arī turpmāk. Viņš mēģināja to darīt pat tad, kad kārdināja Jēzu. (Mat. 4:1—9.) Mūsdienās Sātanam ir izdevies panākt, ka lielākā daļa cilvēku visdažādākajās situācijās rīkojas savtīgi. Ir būtiski ņemt vērā šo faktu, jo pasaulē valdošais savtīguma gars var skart arī mūs. (Efes. 2:2.)

4. a) Vai mēs šobrīd varam atbrīvoties no savtīgām nosliecēm? Paskaidrojiet. b) Kādus jautājumus mēs aplūkosim?

4 Savtīgumu var salīdzināt ar rūsu, kas veidojas uz dzelzs priekšmetiem. Apkārtējās vides ietekmē dzelzs var sākt rūsēt. Īpaši bīstami ir atstāt rūsu bez ievērības un ļaut tai attīstīties tik tālu, ka dzelzs virsmā sākas strukturālas izmaiņas. Kaut gan pagaidām mēs nevaram atbrīvoties no nepilnības un savtīgām nosliecēm, mums ir jābūt modriem, lai neļautu tām vaļu, un pastāvīgi ar tām jācīnās. (1. Kor. 9:26, 27.) Kā lai sevī konstatē pazīmes, kas liecina par savtīgumu? Un kā vēl lielākā mērā attīstīt pašaizliedzības garu?

BĪBELE ĻAUJ SASKATĪT SAVTĪGAS NOSLIECES

5. a) Kādā ziņā Bībele līdzinās spogulim? (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) No kā mums jāvairās, ja vēlamies ar Bībeles palīdzību pārbaudīt, vai mūsu dzīvē neizpaužas savtīgas noslieces?

5 Gluži tāpat kā mēs izmantojam spoguli, lai pārbaudītu, kā mēs izskatāmies, mēs varam izmantot Bībeli, lai pārbaudītu, kas ir mūsu sirdī, un labotu jebkādus trūkumus, ko pamanām. (Nolasīt Jēkaba 1:22—25.) Tomēr spogulis mums palīdzēs uzlabot ārējo izskatu tikai tad, ja to lietosim pareizi. Piemēram, tad, ja mēs tikai uzmetīsim aci savam atspulgam, mēs varam nepamanīt savā ārienē nelielas, bet būtiskas vainas. Turklāt var gadīties, ka mēs palūkojamies spogulī no tāda leņķa, kas ļauj saskatīt nevis mūsu, bet kāda cita cilvēka atspulgu. Kaut ko līdzīgu var teikt par Bībeli: lai Bībele mums palīdzētu pamanīt tādus trūkumus kā savtīgums, mums ir jādara kaut kas vairāk nekā tikai laiku pa laikam tā jāpalasa un jāuzmanās, lai mēs to neizmantotu ar mērķi saskatīt citu cilvēku trūkumus.

6. Kā mēs varam ”neatkāpties” no pilnīgā likuma?

6 Var gadīties, ka arī tad, ja mēs lasām Dieva Rakstus regulāri, pat katru dienu, mēs tomēr nepamanām savtīguma iedīgļus savā personībā. Kā tas ir iespējams? Jēkaba minētajā piemērā par spoguli problēma nebija tajā, ka cilvēks nebūtu rūpīgi ielūkojies spogulī. Kad Jēkabs rakstīja, ka šis cilvēks ”paskatījās uz sevi”, viņš lietoja grieķu valodas vārdu, kas norāda uz iedziļināšanos un rūpīgām pārdomām. Kādu kļūdu bija pieļāvis cilvēks, par ko Jēkabs runāja? Jēkabs tālāk rakstīja, ka viņš ”aiziet un tūlīt pat aizmirst, kā viņš izskatās”. Viņš aiziet un neko nedara, lai labotu to, ko ir ieraudzījis spogulī. Turpretī tas cilvēks, kas gūst panākumus cīņā ar savām vājībām, ne tikai ”uzmanīgi ielūkojas pilnīgajā ..likumā”, bet arī ”neatkāpjas no tā”. Viņš neaizmirst pilnīgo Dieva vārdu likumu — viņš neatlaidīgi pūlas likt lietā Bībeles mācības. Arī Jēzus norādīja, cik svarīgi ir rīkoties saskaņā ar uzzināto: ”Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiešām esat mani mācekļi.” (Jāņa 8:31.)

7. Kā ar Bībeles palīdzību mēs varam pārbaudīt, vai mūsos nav parādījušās savtīgas noslieces?

7 Tātad, lai neatstātu bez ievērības savtīgas noslieces, mums pirmām kārtām ir rūpīgi jālasa Dieva Raksti. Tas mums palīdzēs saprast, kādās jomās mums kaut kas ir jālabo. Taču ar to vien nepietiek — mums ir nopietni jāiedziļinās Bībelē un  tā jāstudē. Kad mūsu prātā kāds Bībeles stāsts ir iegūlis ļoti skaidri, iztēlosimies sevi Bībeles personāžu vietā, uzdodot sev jautājumus: kā es rīkotos šajā situācijā? Vai es tiešām būtu rīkojies pareizi? Vissvarīgākais ir tas, lai pēc tam, kad esam pārdomājuši izlasīto, mēs censtos atbilstoši rīkoties. (Mat. 7:24, 25.) Padomāsim, kā tas, ko mēs no Bībeles uzzinām par ķēniņu Saulu un apustuli Pēteri, mums palīdz saglabāt pašaizliedzību.

NEATKĀRTOSIM ĶĒNIŅA SAULA KĻŪDAS

8. Kāds bija Sauls savas valdīšanas sākumā, un kā tas izpaudās viņa rīcībā?

8 Kļūdas, ko pieļāva izraēliešu ķēniņš Sauls, uzskatāmi parāda, kā savtīgums var apslāpēt pašaizliedzību. Kad Sauls kļuva par ķēniņu, viņš bija pieticīgs un pazemīgs. (1. Sam. 9:21.) Sauls nemēģināja sodīt izraēliešus, kas negribēja viņu atzīt par ķēniņu, kaut gan viņš šādu rīcību būtu varējis pamatot ar vēlmi iestāties par varu, ko viņam bija piešķīris Dievs. (1. Sam. 10:27.) Ķēniņš Sauls sekoja Dieva gara vadībai, vedot izraēliešus cīņā pret amoniešiem. Pēc uzvaras šajā kaujā Sauls pazemīgi atzina, ka panākumus cīņā ir devis Jehova. (1. Sam. 11:6, 11—13.)

9. Kā sāka izpausties Saula savtīgums?

9 Tomēr vēlāk Sauls pieļāva, ka viņa sirdī, gluži kā rūsa, attīstās savtīgas vēlmes un lepnums. Reiz, kad Sauls sakāva amalekiešus, atklājās, ka paša vēlmes viņam ir svarīgākas par paklausību Jehovam. Sauls alkatīgi piesavinājās kaujā gūto laupījumu, nevis to iznīcināja, kā bija pavēlējis Dievs. Turklāt viņš savā augstprātībā uzcēla sev pieminekli. (1. Sam. 15:3, 9, 12.) Kad pravietis Samuēls viņam pavēstīja, ka Jehova ir neapmierināts ar viņu, Sauls centās sevi attaisnot, izceļot to, ko viņš bija darījis atbilstoši Dieva norādījumiem, un vainojot savos pārkāpumos citus. (1. Sam. 15:16—21.) Lepnuma dēļ Sauls vairāk raizējās, ko par viņu domās cilvēki, nevis Dievs. (1. Sam. 15:30.) Kā Bībeles stāsts par Saulu mums var noderēt kā spogulis, kas palīdz saglabāt pašaizliedzību?

10., 11. a) Ko, pārdomājot Saula dzīvi, mēs mācāmies par nesavtību? b) Kā mums jārīkojas, lai nepieļautu tās pašas kļūdas, kādas pieļāva Sauls?

10 Pirmkārt, gadījums ar Saulu parāda, ka mēs nedrīkstam kļūt pašapmierināti, uzskatot, ka tad, ja agrāk esam bijuši nesavtīgi, tādi katrā ziņā arī paliksim. (1. Tim. 4:10.) Neaizmirsīsim, ka Sauls sākumā bija nesavtīgs un Dievs bija pret viņu labvēlīgs, taču Sauls nemēģināja atbrīvoties no savtīgām nosliecēm, kas ar laiku sāka izpausties arvien vairāk. Saula nepaklausības dēļ Jehova viņu galu galā atmeta.

11 Otrkārt, mums jāuzmanās, lai mēs nekoncentrētos tikai uz tām savas dzīves jomām, kurās mums veicas labi, ignorējot tās, kurās mums kaut kas ir jāmaina. Tas būtu tā, it kā mēs lūkotos spogulī un priecātos par savām jaunajām drēbēm, bet nemaz neievērotu, ka mūsu seja ir notraipīta. Kaut gan mēs, visticamāk, neesam tik pašapmierināti, kāds kļuva Sauls, mums ir no sirds jāpūlas, lai neļautu sevī veidoties jebkādām nosliecēm, kas mūs pamudinātu rīkoties līdzīgi Saulam. Tad, ja mēs saņemam padomu, neattaisnosimies, nemēģināsim radīt iespaidu, ka problēma nemaz nav tik liela, un nevainosim savās kļūdās citus. Daudz gudrāk ir pieņemt padomu, nevis līdzināties Saulam. (Nolasīt Psalmu 141:5.)

12. Kā pašaizliedzība kristietim var palīdzēt tad, ja viņš ir izdarījis nopietnu grēku?

12 Bet ko darīt tad, ja ir izdarīts nopietns grēks? Sauls gribēja saglabāt labu reputāciju, un tas viņu atturēja no rīcības, kas ļautu atgūt Dieva labvēlību. Pašaizliedzība kristietim palīdzēs rīkoties citādi — viņš pārvarēs kaunu un meklēs  palīdzību. (Sal. Pam. 28:13; Jēk. 5:14—16.) Tā rīkojās kāds brālis, kas kopš 12 gadu vecuma vairāk nekā desmit gadus slepeni bija skatījies pornogrāfiju. Viņš stāsta: ”Bija ļoti grūti atzīties sievai un draudzes vecākajiem tajā, ko biju darījis. Bet tagad, kad esmu to izstāstījis, es jūtos tā, it kā no maniem pleciem būtu novēlies milzīgs slogs. Kad kļuva zināms, ka es vairs neesmu draudzes kalpotājs, daži no maniem draugiem uzskatīja, ka esmu viņus pievīlis. Tomēr es zinu, ka tagad Jehova ir daudz apmierinātāks ar manu kalpošanu nekā tajā laikā, kad es skatījos pornogrāfiju, un viņa viedoklim ir vislielākā nozīme.”

PĒTERIS UZVEICA SAVTĪGUMU

13., 14. Kā izpaudās Pētera savtīgums?

13 Jau tad, kad apustulis Pēteris bija kopā ar Jēzu, viņa rīcībā izpaudās pašaizliedzība. (Lūk. 5:3—11.) Tomēr arī Pēterim bija jācīnās ar savtīgām nosliecēm. Piemēram, Pēteris bija sašutis, kad apustuļi Jēkabs un Jānis mēģināja panākt, lai viņiem tiktu piešķirts pagodinošs stāvoklis, proti, lai viņi Dieva valstībā sēdētu līdzās Jēzum. Iespējams, Pēteris uzskatīja, ka viena no šīm vietām pienākas viņam, jo Jēzus iepriekš bija pateicis, ka Pēterim tiks uzticēts kāds īpašs uzdevums. (Mat. 16:18, 19.) Jebkurā gadījumā Jēzus gan Jēkabam un Jānim, gan Pēterim un pārējiem apustuļiem norādīja, ka viņiem ir jācīnās ar savtīgu vēlmi uzkundzēties saviem brāļiem. (Marka 10:35—45.)

14 Arī pēc tam, kad Jēzus bija mēģinājis labot Pētera domāšanu, Pēterim vēl aizvien bija jāmaina viedoklis par sevi. Kad Jēzus apustuļiem pateica, ka tie uz kādu laiku novērsīsies no viņa, Pēteris apgalvoja, ka viņš vienīgais paliks uzticīgs Jēzum, tā paaugstinot sevi pār citiem. (Mat. 26:31—33.) Kā izrādījās, Pētera pašpaļāvībai nebija pamata, jo jau tajā pašā vakarā kļuva redzams, ka viņam trūkst pašaizliedzības. Gribēdams pasargāt pats sevi, Pēteris trīs reizes atteicās no Jēzus. (Mat. 26:69—75.)

15. Kāpēc var teikt, ka kopumā Pēteris mums ir atstājis ļoti labu priekšzīmi?

15 Kaut gan Pēterim bija jāizcīna šādas iekšējas cīņas un dažkārt jācieš tajās neveiksme, kopumā savas dzīves gaitās  viņš mums ir atstājis brīnišķīgu paraugu. Cītīgi pūloties un pieņemot Dieva svētā gara palīdzību, Pēterim izdevās pārvarēt egoistiskās noslieces un attīstīt pašsavaldību un nesavtīgu mīlestību. (Gal. 5:22, 23.) Viņš izturēja sarežģītākus pārbaudījumus nekā tos, kuros iepriekš viņš bija rīkojies nepareizi. Kad apustulis Pāvils publiski izteica Pēterim stingru aizrādījumu, Pēteris to pazemīgi pieņēma. (Gal. 2:11—14.) Pēc šī notikuma Pēteris nepaturēja sevī nepatiku pret Pāvilu un neuzskatīja, ka Pāvils ir sagrāvis viņa reputāciju. Pēteris turpināja izturēties pret Pāvilu ar mīlestību. (2. Pēt. 3:15.) Pārdomājot Pētera priekšzīmi, mēs varam mācīties, kā attīstīt pašaizliedzīgu garu.

Kā Pēteris reaģēja, kad saņēma aizrādījumu? Vai mēs rīkotos tāpat? (Sk. 15. rindkopu)

16. Kā mēs varam paust pašaizliedzību sarežģītās situācijās?

16 Padomāsim, kā mēs rīkojamies, nonākot nepatīkamā situācijā. Kad Pēteris un citi apustuļi sludināšanas dēļ tika apcietināti un nopērti, viņi priecājās, ”ka ir atzīti par cienīgiem ciest negodu [Jēzus] vārda dēļ”. (Ap. d. 5:40, 41.) Arī mēs, saskaroties ar vajāšanām, varam uzskatīt to par iespēju līdzināties Pēterim un sekot Jēzus pašaizliedzības paraugam. (Nolasīt 1. Pētera 2:20, 21.) Ja kristietim piemīt šāds gars, viņam ir arī vieglāk pieņemt pārmācību no draudzes vecākajiem, kad tas ir nepieciešams. Sekosim Pētera priekšzīmei — pieņemsim padomus, nevis apvainosimies. (Sal. Māc. 7:9.)

17., 18. a) Kas mums jāpārdomā, ja runa ir par garīgiem mērķiem? b) Kā mums jārīkojas, ja kaut kādā mērā konstatējam savā sirdī savtīgumu?

17 Pārdomas par Pētera dzīvi mums arī palīdz saprast, ar kādiem motīviem mums jātiecas pēc garīgiem mērķiem. Mēs varam censties tos sasniegt, nesavtīgu nolūku vadīti. Taču mums jāuzmanās, lai mūsu virzītājspēks nebūtu alkas pēc ievērības. Tāpēc padomāsim: vai es vēlos uzlabot vai paplašināt savu kalpošanu ar vistīrākajiem motīviem, vai arī mani virza alkas pēc atzinības vai varas, kā tas acīmredzot notika toreiz, kad Jēkabs un Jānis gribēja izlūgties no Jēzus pagodinošu stāvokli?

18 Ja jūs esat konstatējuši sirdī savtīgas vēlmes, lūdziet, lai Jehova jums palīdz mainīt domas un izjūtas, un pēc tam no sirds centieties darīt visu, lai sagādātu godu Dievam, nevis sev. (Ps. 86:11.) Tāpat ir noderīgi tiekties pēc tādiem mērķiem, kuru sasniegšanu citi var arī nepamanīt. Piemēram, jūs varat censties lielākā mērā attīstīt kādu gara augli, kuru jums ir grūti izkopt. Savukārt tad, ja jums ir paradums cītīgi sagatavot runas un uzdevumus sapulcēm, bet jūs nelabprāt piedalāties valstības zāles tīrīšanā, labs mērķis būs rīkoties saskaņā ar padomu, kas lasāms Romiešiem 12:16. (Nolasīt.)

19. Kā mums jārīkojas, lai nepilnības, ko esam ieraudzījuši Dieva vārdu spogulī, mūs nenomāktu?

19 Kad mēs vērīgi aplūkojam sevi Dieva vārdu spogulī un saskatām nepilnības, varbūt pat savtīgumu, mēs varam kļūt nomākti. Ja tā notiek, atcerēsimies cilvēku, kurš Jēkaba minētajā piemērā rīkojās pareizi. Jēkaba vēstulē nav teikts, cik ātri šim cilvēkam izdevās atrisināt problēmas, kuras viņš konstatēja, un nav paskaidrots, vai šis cilvēks novērsa itin visas kļūmes. Jēkabs uzsvēra, ka šis vīrs neatkāpās no pilnīgā likuma. (Jēk. 1:25.) Viņš paturēja prātā, ko bija ieraudzījis spogulī, un neatlaidīgi centās labot to, kas nepieciešams. Raudzīsimies uz sevi pozitīvi un uz savām nepilnībām — līdzsvaroti. (Nolasīt Salamana Mācītāja 7:20.) Turpināsim iedziļināties pilnīgajā likumā un no sirds pūlēsimies saglabāt pašaizliedzību. Jehova noteikti mums palīdzēs, tāpat kā viņš ir palīdzējis jau ļoti daudziem brāļiem un māsām, kas, par spīti nepilnībām, ir iemantojuši viņa labvēlību un svētības.