Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Decembris 2013

Ko jūs esat gatavi upurēt valstības dēļ?

Ko jūs esat gatavi upurēt valstības dēļ?

”Dievs mīl priecīgu devēju.” (2. KOR. 9:7.)

1. Ko daudzi cilvēki ir gatavi upurēt, un kāpēc?

CILVĒKI labprāt ir gatavi kaut ko upurēt, ja runa ir par kaut ko tādu, kas viņiem ir svarīgs. Vecāki ziedo laiku, naudu un spēkus bērnu labā. Gados jauni sportisti, kas sapņo pārstāvēt savu valsti Olimpiskajās spēlēs, katru dienu vairākas stundas neatlaidīgi trenējas, kamēr viņu vienaudži pavada laiku izklaidējoties. Arī Jēzus bija gatavs uz upuriem, lai darītu to, ko uzskatīja par svarīgu. Viņš netiecās pēc greznības, un viņam nebija bērnu. Galveno uzmanību viņš pievērsa tam, lai darbotos Dieva valstības labā. (Mat. 4:17; Lūk. 9:58.) Jēzus sekotāji tāpat no daudz kā atteicās, lai atbalstītu Dieva valstību. Valstība bija pats svarīgākais viņu dzīvē, un viņi nevairījās no upuriem, lai pēc iespējas vairāk piedalītos ar to saistītajā darbā. (Mat. 4:18—22; 19:27.) Arī mums būtu jāpārdomā: kas īsti ir svarīgs manā dzīvē?

2. a) Kādi upuri noteikti jānes visiem patiesajiem kristiešiem? b) Kādus papildu upurus daudziem ir iespēja nest?

2 Ir tādi upuri, kas noteikti jānes visiem patiesajiem kristiešiem, jo bez tiem nav iespējams izveidot un saglabāt labas attiecības ar Jehovu. Pie šādiem upuriem pieder tas, ka veltām laiku un spēkus lūgšanām, Bībeles lasīšanai, Jehovas pielūgsmei ģimenes lokā, sapulču apmeklēšanai un sludināšanai. * (Joz. 1:8; Mat. 28:19, 20; Ebr. 10:24, 25.) Mūsu pūļu un Jehovas svētības iznākums ir tāds, ka sludināšana vēršas plašumā un daudzi cilvēki joprojām plūst pie ”tā Kunga nama kalna”. (Jes. 2:2.) Valstības dēļ daudzi nes upurus, lai kalpotu Bētelē, palīdzētu valstības zāļu un kongresu namu būvniecībā,  piedalītos kongresu organizēšanā vai sniegtu palīdzību pēc dabas katastrofām. Mums nav obligāti jāveic šāds papildu darbs, lai iegūtu dzīvību, taču tas ir vērtīgs ieguldījums valstības labā.

3. a) Kādu labumu mums dod tas, ka nesam upurus valstības dēļ? b) Kādi jautājumi mums būtu jāpārdomā?

3 Atbalstīt Dieva valstību vēl nekad nav bijis tik svarīgi kā tagad. Ir patīkami redzēt, ka daudzi labprāt nes upurus Jehovas dēļ. (Nolasīt Psalmu 54:8.) Šāds devīguma gars mums sagādā daudz prieka, kamēr mēs gaidām Dieva valstības nākšanu. (5. Moz. 16:15; Ap. d. 20:35.) Taču mums visiem rūpīgi jāpārbauda sevi. Vai mēs nevarētu nest vēl kādus upurus valstības dēļ? Kā mēs izmantojam savu laiku, naudu, spēkus un spējas? Kādi brīdinājumi mums jāņem vērā? Apskatīsim, ko mēs varam mācīties no Bībelē minētās kārtības, kā savulaik bija jānes labprātīgi upuri, jo tas vairos mūsu prieku.

UPURI SENAJĀ IZRAĒLĀ

4. Ko izraēliešiem deva tas, ka viņi nesa upurus?

4 Senajā Izraēlā upuri bija nepieciešami, lai saņemtu grēku piedošanu. Tie bija jānes, lai iegūtu Jehovas labvēlību. Daļa upuru bija jānes obligāti, bet citi bija labprātīgi. (3. Moz. 23:37, 38.) Par labprātīgām dāvanām varēja dot dedzināmos upurus. Izcils piemērs, kā tiek ziedoti upuri, bija vērojams Salamana laikā, kad tika iesvētīts templis. (2. Laiku 7:4—6.)

5. Kā Jehova parūpējās par cilvēkiem, kuru līdzekļi bija ierobežoti?

5 Jehova savā mīlestībā ņēma vērā, ka ne visi var dot vienlīdz daudz, un prasīja no katra tikai tik, cik tas spēja dot. Jehovas bauslībā bija noteikts, ka ir jāizlej dzīvnieku asinis, jo šie upuri bija caur viņa Dēlu Jēzu ”gaidāmo labo lietu ēna”. (Ebr. 10:1—4.) Tomēr Jehova nebija nepiekāpīgs, runājot par šī likuma ievērošanu. Piemēram, ja cilvēks nevarēja atļauties ziedot sīklopu vai liellopu, Dievs pieņēma par upuri ūbeles. Līdz ar to pat trūcīgie ļaudis varēja ar prieku nest upurus Jehovam. (3. Moz. 1:3, 10, 14; 5:7.) Kaut arī tika upurēti dažādi dzīvnieki, bija divas prasības, kas attiecās uz ikvienu, kurš nesa labprātīgus upurus.

6. Kas tika prasīts no katra cilvēka, kas nesa labprātīgus upurus, un cik svarīgi bija ievērot šīs prasības?

 6 Pirmkārt, cilvēkam bija jānes labākais, kas viņam bija. Jehova pavēstīja tautai, ka visiem upuriem jābūt bez vainas, pretējā gadījumā tie ”nebūs patīkami”. (3. Moz. 22:18—20.) Ja dzīvniekam bija kāda vaina, tas netika uzskatīts par Jehovam pieņemamu upuri. Otrkārt, upurētājam bija jābūt tīram un neaptraipītam. Ja cilvēks bija aptraipījies, viņam vispirms bija jānes grēku upuris vai vainas izpirkšanas upuris, lai atgūtu labu stāvokli Jehovas priekšā, un tikai pēc tam viņš drīkstēja ziedot labprātīgu upuri. (3. Moz. 5:5, 6, 15.) Tas bija nopietns jautājums. Jehova bija noteicis, ka tad, ja kāds, būdams aptraipīts, ēda no pateicības upura (pie šiem upuriem piederēja arī labprātīgie upuri), viņš bija jāizdeldē no Dieva tautas. (3. Moz. 7:20, 21.) Turpretī tad, ja upurētājam bija labs stāvoklis Jehovas priekšā un upuris bija bez vainas, viņš varēja justies apmierināts un priecīgs. (Nolasīt 1. Laiku 29:9.)

UPURI MŪSDIENĀS

7., 8. a) Kā jūtas daudzi, kas kaut ko upurē valstības dēļ? b) Ko mēs varam piedāvāt Jehovam?

7 Arī mūsdienās daudzi ir gatavi pūlēties, kalpojot Jehovam, un Jehova par to priecājas. Darboties brāļu labā ir ļoti patīkami. Kāds brālis, kas piedalās valstības zāļu būvniecībā un palīdz tiem, kuri ir cietuši dabas katastrofās, atzīmē, ka ir grūti aprakstīt gandarījumu, ko viņam sniedz šī kalpošana. Viņš saka: ”Redzot, cik laimīgi un pateicīgi ir brāļi un māsas, kad viņi stāv savā jaunajā valstības zālē vai kad viņi ir saņēmuši palīdzību pēc dabas katastrofas, es saprotu, ka ieguldītais darbs un pūles bija tā vērti.”

Daudzi upuri bija brīvprātīgi, tāpat kā labprātīgie upuri, ko mēs nesam tagad (Sk. 7.—13. rindkopu)

8 Jehovas organizācija mūsu laikos vienmēr ir meklējusi iespējas atbalstīt Jehovas darbu. 1904. gadā brālis Č. Rasels rakstīja: ”Katra pienākums ir uzskatīt, ka viņš ir Kunga iecelts sava laika, ietekmes, naudas u.tml. pārvaldnieks, un katra pienākums ir darīt visu, lai izlietotu šos talantus pēc iespējas labāk, Kungam par godu.” Kaut arī mēs saņemam daudz svētību, upurēt Jehovam nozīmē no kaut kā atteikties.  (2. Sam. 24:21—24.) Vai mēs varētu labāk izmantot to, kas ir mūsu rīcībā?

Bēteles darbinieki Austrālijā

9. Kādu principu, kas saistīts ar laika izmantošanu, var atrast Jēzus norādījumos, kas lasāmi Lūkas 10:2—4?

9 Mūsu laiks. Ir jāiegulda ne mazums laika un pūļu, lai tulkotu un iespiestu mūsu literatūru, būvētu sapulču namus, rīkotu kongresus, palīdzētu dabas katastrofās cietušajiem un veiktu daudzus citus nepieciešamus darbus. Stundu skaits dienā ir ierobežots. Taču Jēzus minēja kādu principu, kas mums var palīdzēt. Sūtīdams savus mācekļus sludināt, viņš tiem ieteica ”ceļā nevienu nesveicināt”. (Lūk. 10:2—4.) Kāpēc Jēzus deva šādu norādījumu? Kāds Bībeles speciālists rakstīja: ”Austrumnieku vidū sasveicināšanās nebija tikai viegla palocīšanās vai sarokošanās, kā tas ir pieņemts mums, — viņi mēdza vairākkārt apskauties un klanīties un pat nomesties zemē. Tas viss prasīja daudz laika.” Jēzus nemudināja savus sekotājus būt nelaipniem. Viņš tikai palīdzēja tiem saprast, ka viņu rīcībā ir ierobežots laiks un ka tas jāizmanto pēc iespējas labāk, lai paveiktu svarīgāko. (Efes. 5:16.) Vai mēs varētu likt lietā šo principu, lai mums būtu vairāk laika piedalīties valstības darbā?

Valstības sludinātāji kādā valstības zālē Kenijā (Āfrika)

10., 11. a) Kādi ir daži veidi, kā tiek izmantoti ziedojumi pasaules mēroga darbam? b) Kā mums var palīdzēt princips, kas minēts 1. Korintiešiem 16:1, 2?

10 Mūsu nauda. Valstības darba veikšanai ir nepieciešami ievērojami līdzekļi. Katru gadu tiek tērēti desmitiem miljonu dolāru, lai segtu izdevumus, kas rodas ceļojošajiem pārraugiem, speciālajiem pionieriem un misionāriem. Kopš 1999. gada ir uzbūvētas 24500 valstības zāles valstīs ar ierobežotiem resursiem, tomēr vēl joprojām ir vajadzīgas gandrīz 6400 valstības zāles. Ik mēnesi 100 miljonos eksemplāru tiek iespiesti žurnāli Sargtornis un Atmostieties!. Tas viss tiek darīts, izmantojot jūsu brīvprātīgos ziedojumus.

11 Apustulis Pāvils minēja principu, kas jāņem vērā, domājot par ziedojumiem. (Nolasīt 1. Korintiešiem 16:1, 2.) Dieva iedvesmots, viņš aicināja brāļus Korintā nevis gaidīt līdz nedēļas beigām un tad skatīties, kas ir palicis pāri, bet gan atlikt līdzekļus jau nedēļas sākumā atbilstoši viņu iespējām. Tāpat kā pirmajā gadsimtā, brāļi un māsas mūsdienās jau laikus visu plāno, lai varētu dāsni ziedot atbilstoši saviem apstākļiem. (Lūk. 21:1—4; Ap. d. 4:32—35.) Jehovam ir dārgs šāds devīguma gars.

Brālis no reģionālās būvniecības komitejas Tuksedo (Ņujorkas štats, ASV)

12., 13. Kas dažus attur no savu spēku un spēju izmantošanas, un kā Jehova viņiem var palīdzēt?

12 Mūsu spēki un spējas. Jehova atbalsta mūsu centienus izmantot savus spēkus un spējas valstības labā. Viņš sola mums palīdzēt, kad esam noguruši. (Jes. 40:29—31.) Vai mums ir sajūta, ka mums trūkst vajadzīgo spēju? Vai mēs spriežam, ka citi ir prasmīgāki nekā mēs? Mums jāatceras, ka Jehova var vairot spējas, kas cilvēkam piemīt no dabas, kā viņš to izdarīja ar Becaleēlu un Oholiābu. (2. Moz. 31:1—6; sk. attēlu raksta sākumā.)

13 Jehova mūs rosina darīt, ko spējam, un nepieļaut, ka kaut kas mūs no tā atturētu. (Sal. Pam. 3:27.) Kad tika atjaunots templis, Jehova ebrejiem Jeruzālemē lika pārdomāt, kāds ir viņu ieguldījums šajā darbā. (Hag. 1:2—5.) Viņu uzmanība bija novērsta, un viņi  bija sākuši tiekties pēc kaut kā cita. Mums jāpārdomā, vai to, ko mēs uzskatām par svarīgāko, par tādu uzskata arī Jehova. Vai mēs varētu ”palūkoties, kā [mums] līdz šim ir klājies [mūsu] ceļos,” un palielināt savu ieguldījumu valstības darbā šajās pēdējās dienās?

UPURI, KAS ATBILST MŪSU SPĒJĀM

14., 15. a) Kā mūs var uzmundrināt trūcīgu brāļu piemērs? b) Kā mums būtu jācenšas rīkoties?

14 Daudzi cilvēki dzīvo vietās, kur dažādas grūtības un nabadzība ir ikdiena. Mūsu organizācija cenšas ”segt” šādās zemēs dzīvojošu brāļu trūkumu. (2. Kor. 8:14.) Tomēr pat brāļi, kuru līdzekļi ir ierobežoti, augstu vērtē iespēju kaut ko ziedot. Jehovam ir patīkami redzēt, ka trūcīgi cilvēki ir priecīgi devēji. (2. Kor. 9:7.)

15 Kādā ļoti nabadzīgā Āfrikas zemē daži brāļi iezīmē nelielu sava dārza daļu un līdzekļus, ko viņi iegūst, pārdodot ražu no šī zemes gabala, izmanto valstības darba atbalstīšanai. Tajā pašā valstī tika ieplānots uzbūvēt valstības zāli, kas bija ļoti nepieciešama. Vietējie brāļi un māsas vēlējās palīdzēt celtniecībā, taču tā bija paredzēta tieši stādīšanas un dēstīšanas laikā. Taču brāļu vēlme piedalīties būvniecībā bija tik liela, ka pa dienu viņi strādāja valstības zāles būvlaukumā, bet vakarā devās apstrādāt savus laukus. Cik pašaizliedzīga rīcība! Tā liek atcerēties pirmā gadsimta brāļus Maķedonijā. Viņi dzīvoja ”dziļā nabadzībā”, tomēr lūgtin lūdzās, lai viņiem ļauj rūpēties par vajadzībām, kādas toreiz bija. (2. Kor. 8:1—4.) Centīsimies arī mēs dot ”samērā ar tā Kunga, [mūsu] Dieva, svētību, ko Viņš.. piešķīris”. (Nolasīt 5. Mozus 16:17.)

16. Kā mēs varam panākt, lai mūsu upuri būtu pieņemami Jehovam?

16 Tomēr ir kaut kas tāds, kas mums jāpatur prātā. Tāpat kā senajiem izraēliešiem, mums jārūpējas, lai mūsu labprātīgie upuri būtu Dievam pieņemami. Mums jāsaglabā līdzsvarota attieksme un jāpilda savi svarīgākie pienākumi, kas saistīti ar ģimeni un Jehovas pielūgsmi. Izmantojot savu laiku un līdzekļus citu labā, mēs nedrīkstam atstāt novārtā savas ģimenes materiālās vai garīgās vajadzības. Pretējā gadījumā mēs būtībā dotu to, kā mums nav. (Nolasīt 2. Korintiešiem 8:12.) Turklāt mums jārūpējas arī par savu garīgumu. (1. Kor. 9:26, 27.) Toties tad, ja mēs dzīvojam pēc Bībeles principiem, mēs varam nešaubīties, ka mūsu upuri sagādās patiesu prieku un gandarījumu mums pašiem un būs ”apsveicami” no Jehovas viedokļa.

MŪSU UPURI IR ĻOTI VĒRTĪGI

17., 18. Kāda ir mūsu attieksme pret tiem, kas kaut ko upurē valstības dēļ, un kas mums visiem būtu jāpārdomā?

17 Daudzi brāļi un māsas ”tiek izlieti kā lejamie upuri”, jo iegulda lielas pūles ar valstību saistītajā darbā. (Filip. 2:17.) Mēs esam ārkārtīgi pateicīgi tiem, kam piemīt tik devīgs gars. Uzslava par devīgumu un pašaizliedzību pienākas ne tikai brāļiem, kas īsteno vadību valstības darbā, bet arī viņu sievām un bērniem.

18 Lai atbalstītu Dieva valstību, ir vajadzīgs čakls darbs. Pārdomāsim lūgšanās, kā mēs varētu tajā piedalīties pēc iespējas lielākā mērā. Mēs varam būt pārliecināti, ka mūs gaida liels ieguvums jau tagad, bet vēl lielāks tas būs ”nākamajā laikmetā”. (Marka 10:28—30.)

^ 2. rk. Sk. rakstu ”Nesīsim Jehovam upurus ar visu sirdi un dvēseli” Sargtorņa 2012. gada 15. janvāra numurā, 21.—25. lpp.