Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Novembris 2013

 NO MŪSU ARHĪVA

”Es biju kā bruņrupucis bruņās”

”Es biju kā bruņrupucis bruņās”

1929. gada augustā un septembrī Amerikas Savienotajās Valstīs deviņu dienu garumā viesuļa ātrumā noritēja sludināšanas kampaņa, kuras laikā vairāk nekā 10 tūkstoši sludinātāju dedzīgi sludināja visā valstī. Viņi izplatīja ceturtdaļmiljonu grāmatu un bukletu. Aptuveni tūkstotis no šiem valstības sludinātājiem bija kolportieri. Cik gan strauji bija pieaudzis viņu skaits! Kā bija atzīmēts izdevumā Bulletin * (Biļetens), bija gandrīz neticami, ka laika posmā no 1927. līdz 1929. gadam pionieru skaits bija trīskāršojies.

Vēlāk 1929. gadā iestājās finanšu krīze. ”Melnajā otrdienā” — 1929. gada 29. oktobrī — Ņujorkas fondu biržā akciju cena kritās tik dramatiski, ka tas satricināja pasaules ekonomisko sistēmu un izraisīja ”lielo depresiju”. Tūkstošiem banku bankrotēja. Izputēja lauku saimniecības, daudzas lielas rūpnīcas tika slēgtas. Miljoniem cilvēku palika bez darba. 1933. gadā Savienotajās Valstīs milzīgam skaitam cilvēku — līdz pat 1000 cilvēkiem dienā — bankas atsavināja māju.

Kā pilnas slodzes sludinātājiem izdevās pārdzīvot krīzi? Viens no risinājumiem bija ”mājas uz riteņiem”. Par šādām mājām jeb treileriem nebija jāmaksā ne īre, ne nodokļi, tāpēc daudzi, kas dzīvoja šādās mājās, spēja iztikt ar minimāliem līdzekļiem un nodoties pionieru kalpošanai. * Savukārt kongresu laikā ”mājas uz riteņiem” tika izmantotas kā bezmaksas ”viesnīcu” istabas. 1934. gadā Biļetenā bija publicēti detalizēti norādījumi, kā uzbūvēt nelielu, bet ērtu, nosiltinātu mājiņu, kurā būtu ierīkota ūdensapgādes sistēma, plītiņa ēdiena gatavošanai un saliekamā gulta.

Atjautīgie sludinātāji visā pasaulē ķērās pie darba un sāka būvēt ”mājas uz riteņiem”. ”Noasam nebija nekādas pieredzes kuģu būvniecībā, savukārt man nebija nekādas pieredzes treilera būvēšanā,” atceras Viktors Blekvels. Tomēr viņš tika galā ar šo uzdevumu.

Māja uz riteņiem, kuru ar laivu paredzēts transportēt pāri kādai upei Indijā musonu sezonas laikā

Arī Everijam un Lavenijai Bristoviem bija māja uz riteņiem. Everijs izteicās: ”Es biju kā bruņrupucis bruņās — māja man vienmēr bija līdzi.” Kalpošanā Bristovi sadarbojās ar pionieriem Hārviju un Annu Konroviem, kuru mobilās mājas sienas bija noklātas ar ruberoīdu. Katru reizi, kad māja tika pārvietota uz citu vietu, zemē allaž nobira daži ruberoīda gabaliņi. ”Tādu treileri neviens nekad vēl nebija redzējis un nav redzējis arī pēc tam,” atceras Everijs. Tomēr, viņa vārdiem runājot, Konrovi, kuriem bija divi dēli, bija ”laimīgākā ģimene, kāda ir redzēta”. Hārvijs Konrovs rakstīja: ”Mums nekad nekā netrūka, un, kalpojot Jehovam, mēs jutāmies pilnīgi droši, jo Jehova ar mīlestību gādāja par mums.” Visi četri Konrovi vēlāk mācījās Gileādas skolā un pēc tam kalpoja par misionāriem Peru.

Arī Džusto un Vinčenca Bataino kalpoja par pionieriem. Kad šis pāris uzzināja, ka ģimenē ir gaidāms pieaugums, viņi pārveidoja savu ”Ford A” automobili par māju, kas salīdzinājumā ar teltīm, kurās viņi bija dzīvojuši iepriekš, ”izskatījās pēc smalkas viesnīcas”. Viņi turpināja sirdij dārgo pionieru kalpošanu arī pēc  meitas nākšanas pasaulē — sludināja itāļiem, kas dzīvoja ASV.

Sludinātājiem nebija grūti atrast atsaucīgus cilvēkus, taču trūcīgajiem ļaudīm, kas bija palikuši bez darba, parasti nebija naudas, ko ziedot par bībelisko literatūru. Tāpēc viņi piedāvāja visdažādākās lietas, kuras bija gatavi iemainīt pret literatūru. Divas pionieres sastādīja sarakstu, kurā bija uzskaitītas 64 lietas, ko bija ziedojuši ieinteresētie cilvēki. Tas atgādināja ”lauku veikala inventarizācijas sarakstu”.

Freds Andersons reiz sastapa kādu zemnieku, kas vēlējās iegādāties vairākas mūsu grāmatas un piedāvāja par tām brilles, kas bija piederējušas viņa mātei. Nākamajā fermā brālis Andersons sastapa vīrieti, kas interesējās par mūsu literatūru, taču šis fermeris sacīja, ka viņam nav briļļu, lai to izlasītu. Izrādījās, ka ar kaimiņa ziedotajām brillēm vīrietis var gluži labi lasīt, un viņš labprāt ziedoja gan par grāmatām, gan brillēm.

Herberts Ebots savā automašīnā līdzi vadāja vistām paredzētu sprostu. Kad šis brālis bija iemainījis literatūru pret trim, četrām vistām, viņš devās uz tirgu, pārdeva tās un par iegūto naudu varēja piepildīt automašīnas tvertni ar degvielu. ”Vai bija tādi brīži, kad mums vairs nebija ne centa pie dvēseles? Protams, ka tā gadījās,” viņš rakstīja. ”Bet mēs nepieļāvām, ka tas mūs apturētu. Ja mums bija degviela, mēs turpinājām ceļu, ticot un cerot, ka Jehova palīdzēs.”

Paļāvība uz Jehovu un stingra apņēmība šiem kristiešiem palīdzēja izturēt grūtos laikus. Reiz spēcīga negaisa laikā Maksvels un Emija Lūisi paspēja izskriet laukā no sava treilera īsu brīdi pirms tam, kad to divās daļās sadragāja krītošs koks. ”Šādi notikumi nekļuva par nepārvaramiem šķēršļiem — tie bija tikai un vienīgi nepatīkami atgadījumi,” rakstīja Maksvels. ”Mums nekad nenāca prātā padoties. Bija ļoti daudz darba, un mēs bijām apņēmušies to paveikt.” Maksvels un Emija nebija iebiedējami, un ar draugu atbalstu viņi atjaunoja savu māju uz riteņiem.

Arī mūsdienās, kad ir iestājušies grūti laiki, vairākiem miljoniem Jehovas kalpu ir raksturīgs tāds pats pašaizliedzīgs un dedzīgs gars. Tāpat kā agrīnie pionieri, arī mēs esam apņēmušies neatlaidīgi sludināt līdz tam brīdim, kad Jehova pavēstīs, ka darbs ir galā.

^ 3. rk. Tagad Valstības Kalpošana.

^ 5. rk. Tolaik lielākā daļa pionieru nestrādāja laicīgu darbu. Viņi iegādājās bībelisku literatūru par zemāku cenu un savas pieticīgās dzīves izdevumus sedza ar līdzekļiem, ko cilvēki ziedoja par viņu izplatīto literatūru.