Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Novembris 2013

Kalpošana Dievam ir viņa zāles!

Kalpošana Dievam ir viņa zāles!

Kad divus pionierus, kas sludināja Kenijā, ieaicināja kādā mājā, viņi bija pārsteigti, ieraugot gultā guļam ārkārtīgi neliela auguma vīrieti ar īsām rokām. Brāļi viņam pastāstīja par Dieva solījumu, ka ”klibais lēkās kā briedis”, un, to dzirdot, vīrieša seja atplauka smaidā. (Jes. 35:6.)

Pionieri uzzināja, ka šim vīrietim, kuru sauc Onesms, ir nepilnīgā osteoģenēze — smaga kaulu trausluma forma. Viņa kauli bija tik trausli, ka pietika ar niecīgāko slodzi, lai tie salūztu. Tā kā nepastāv efektīvas metodes, kā ārstēt šo slimību, Onesms domāja, ka sāpes un ratiņkrēsls ir viss, kas viņu dzīvē gaida.

Onesms piekrita mācīties Bībeli, tomēr viņa māte nevēlējās, ka dēls apmeklē kristiešu sapulces, jo baidījās, ka tas radīs jaunas traumas un sāpes. Lai Onesms varētu dzirdēt sapulču programmu, brāļi to ierakstīja un deva viņam klausīties. Kad bija pagājuši pieci mēneši, kopš Onesms studēja Bībeli, viņš izlēma, ka vēlas apmeklēt sapulces, kaut gan apzinājās ar veselību saistītos riskus.

Vai kristiešu sapulču apmeklēšana Onesmam tiešām vairoja sāpes? Notika pilnīgi pretējais. ”Sapulču laikā man bija sajūta, ka manas hroniskās sāpes pierimst,” atceras Onesms. Kā viņš uzskatīja, pašsajūta uzlabojās tāpēc, ka viņam dzīvē bija radusies cerība uz labāku nākotni. Māte ievēroja, ka dēla noskaņojums ir ievērojami mainījies, un tas viņu tik ļoti iepriecināja, ka arī viņa piekrita mācīties Bībeli. ”Kalpošana Dievam ir mana dēla zāles,” viņa mēdza teikt.

Pēc neilga laika Onesms kļuva par nekristītu sludinātāju. Vēl pēc kāda laika viņš kristījās, un tagad viņš ir draudzes kalpotājs. Kaut gan Onesms nespēj staigāt un var darboties tikai ar vienu roku, viņš vēlējās pēc iespējas daudz spēku ieguldīt kalpošanā. Onesms no visas sirds gribēja būt palīgpionieris, tomēr vilcinājās rakstīt iesniegumu, jo apzinājās, ka šo uzdevumu varētu paveikt tikai ar citu sludinātāju palīdzību, kuri stumtu viņa ratiņkrēslu. Kad Onesms pastāstīja par savām bažām ticības biedriem, tie apsolīja, ka atbalstīs viņu. Brāļi izpildīja solījumu, un ar viņu atbalstu Onesms spēja kalpot par palīgpionieri.

Onesms vēlējās kļūt par vispārējo pionieri, taču viņu atkal māca raizes. Tad kādu dienu viņš izlasīja dienas pantu, kas viņam sniedza nepieciešamo stiprinājumu. Tas bija 34. psalma 9. pants, kurā izskan mudinājums: ”Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs.” Pārdomājis šo pantu, Onesms izlēma uzsākt pioniera kalpošanu. Tagad viņš sludina četras dienas nedēļā, un viņam ir vairāki Bībeles skolnieki, kas garīgi aug. 2010. gadā viņš apmeklēja pionieru kalpošanas skolu. Onesms bija neizsakāmi priecīgs, ka viens no brāļiem, kas viņam pirmoreiz sludināja, bija arī pasniedzējs šajā skolā.

Tagad Onesmam drīz būs 40 gadi. Viņa vecāki jau ir miruši, bet brāļi un māsas no viņa draudzes gādā par viņa vajadzībām. Onesms ir ļoti pateicīgs par visām svētībām, ko viņš izjūt jau šajā laikā, un ļoti gaida to brīdi, kad ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jes. 33:24.)