Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Septembris 2013

Lasītāju jautājumi

Lasītāju jautājumi

Kāpēc Jēzus sāka raudāt pirms tam, kad cēla augšā Lācaru, kā tas aprakstīts Jāņa 11:35?

Kad nomirst kāds cilvēks, ko mēs mīlam, ir gluži dabiski raudāt, jo mums viņa izmisīgi pietrūkst. Kaut gan Lācars Jēzum bija ļoti tuvs, viņa nāve nebija iemesls, kāpēc Jēzus raudāja. Jēzus ļāva vaļu asarām, jo viņš juta līdzi Lācara tuviniekiem, — to var secināt, pievēršot uzmanību minētā panta kontekstam. (Jāņa 11:36.)

Kad Jēzum pavēstīja, ka Lācars ir saslimis, viņš uzreiz nesteidzās pie Lācara, lai to dziedinātu. Jāņa evaņģēlijā teikts: ”Izdzirdējis par Lācara slimību, viņš [Jēzus] vēl divas dienas palika turpat, kur bija.” (Jāņa 11:6.) Kāpēc Jēzus vilcinājās? Jēzus paskaidroja iemeslu: ”Šī slimība nebeigsies ar nāvi, bet nesīs godu Dievam, lai tādā veidā tiktu pagodināts Dieva Dēls.” (Jāņa 11:4.) Tātad Jēzus gribēja, lai Lācara nāve ”nestu godu Dievam”. Kā tas bija iespējams? Jēzus grasījās veikt neparastu brīnumu — celt augšā savu draugu no mirušajiem.

Sarunā ar mācekļiem Jēzus nāvi salīdzināja ar miegu. Tāpēc viņš sacīja, ka ”dodas viņu [Lācaru] modināt”. (Jāņa 11:11.) Piecelt Lācaru no nāves Jēzum būtu apmēram tas pats, kas vecākiem pamodināt aizsnaudušos bērnu. Tātad nevarēja būt, ka Lācara nāve pati par sevi būtu dziļi sāpinājusi Jēzu.

Kas tādā gadījumā Jēzu aizkustināja līdz asarām? Atbildi sniedz konteksts. Kad Jēzus satika Lācara māsu Mariju un redzēja, ka viņa un citi cilvēki raud, ”viņam izlauzās smaga nopūta un viņš dziļi noskuma”. Jēzum bija tik sāpīgi noskatīties Marijas bēdās, ka viņam ”izlauzās smaga nopūta” un viņš ”sāka raudāt”. Redzēt, cik ļoti satriekti ir viņa draugi, Jēzum bija ārkārtīgi smagi. (Jāņa 11:33, 35.)

Šis notikums liecina, ka Jēzus spēj atjaunot cilvēkiem dzīvību un veselību, tāpēc mēs varam paļauties, ka jaunajā pasaulē viņš cels augšā mūsu tuviniekus. Tas arī palīdz saprast, ka Jēzus jūt līdzi tiem, kam nāve, ko esam mantojuši no Ādama, ir atņēmusi tuvus cilvēkus. Turklāt no šī Bībelē aprakstītā gadījuma mēs mācāmies, cik svarīgi ir parādīt līdzjūtību tiem, kas skumst par tuvinieka nāvi.

Jēzus zināja, ka pēc maza brīža viņš cels augšā Lācaru, tomēr viņš raudāja, jo ļoti mīlēja savus draugus un juta līdzi to ciešanām. Arī mūs līdzjūtība mudina ”raudāt ar tiem, kas raud”. (Rom. 12:15.) Šāda jūtu izpausme neliecina, ka cilvēkam trūkst ticības augšāmcelšanai. Tātad ir pilnīgi dabiski, ka Jēzus, juzdams līdzi bēdu māktajiem Lācara tuviniekiem, ļāva vaļu asarām, kaut gan zināja, ka tūlīt cels augšā Lācaru no mirušajiem, un šajā ziņā viņš ir atstājis labu paraugu arī mums.