Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Jūnijs 2013

 DZĪVESSTĀSTS

Paklausība Jehovam man ir nesusi daudz svētību

Paklausība Jehovam man ir nesusi daudz svētību

”Kādu brīnišķīgu piemēru mums ir rādījis Noass!” teica tētis. ”Viņš klausīja Jehovu un mīlēja savu ģimeni, un viņi pārdzīvoja plūdus, jo visa ģimene patvērās šķirstā.”

TĀS ir vienas no manām pirmajām bērnības atmiņām par tēvu — pazemīgu, vienkāršu cilvēku, kas bija radis smagi strādāt. Viņam bija raksturīga izteikta taisnīguma izjūta, tāpēc 1953. gadā, kad viņš pirmo reizi dzirdēja Bībeles vēsti, tā viņu uzreiz piesaistīja. Kopš tā laika tēvs visu, ko bija uzzinājis pats, centās iemācīt arī mums, bērniem. Mātei, kas bija katoliete, sākumā bija grūti atteikties no pierastajām reliģiskajām paražām un rituāliem, tomēr ar laiku arī viņa pieņēma Bībeles patiesību.

Vecākiem nebija viegli mācīt mums Bībeli, jo mamma gandrīz nemaz nemācēja lasīt un rakstīt, savukārt tētis caurām dienām smagi strādāja laukā. Dažkārt viņš bija tik noguris, ka, mācot mums Bībeli, aizsnaudās, tomēr viņa pūliņi atmaksājās. Es biju vecākais bērns ģimenē, un ar laiku es nācu vecākiem talkā un sāku mācīt patiesību savai māsai un diviem brāļiem. Mēs ar māsu un brāļiem mēdzām pārrunāt, cik stipri Noass mīlēja savu ģimeni un cik rūpīgi viņš paklausīja Dievam, kā jau tēvs mums to bieži bija atgādinājis. Man tik ļoti patika šis Bībeles stāsts! Drīz vien mēs visi sākām apmeklēt draudzes sapulces, kas notika valstības zālē Rozeto delj Abruci — pilsētā pie Adrijas jūras Itālijā.

Man bija tikai 11 gadi, kad 1955. gadā mēs ar mammu mērojām ceļu pāri kalniem, lai Romā apmeklētu savu pirmo kongresu. Kopš tā laika šīs lielās sapulces man ir kļuvušas ārkārtīgi dārgas, un es tās uzskatu par neatņemamu kristīgās dzīves sastāvdaļu.

Nākamajā gadā es kristījos un pēc neilga laika uzsāku pionieres kalpošanu. 17 gadu vecumā es kļuvu par speciālo pionieri, un mani norīkoja uz Latīnu, pilsētu, kas atrodas uz dienvidiem no Romas, aptuveni 300 kilometru no manām dzimtajām mājām. Tā bija pavisam jauna pilsēta, tāpēc tur nevienu nesatrauca, ko par viņiem varētu domāt kaimiņi. Mēs abas ar savu pārinieci pionieru kalpošanā izplatījām ļoti daudz literatūras par Bībeles tēmām un bijām par to sajūsmā. Kaut gan man patika šeit kalpot, es ļoti ilgojos pēc mājām, jo biju taču vēl jauna meitene. Tomēr es vēlējos būt paklausīga un pildīt uzdevumu, ko biju saņēmusi.

Mūsu kāzu dienā

Vēlāk mani uzaicināja uz Milānu palīdzēt darbos, kas bija saistīti ar gatavošanos 1963. gada starptautiskajam  kongresam ”Mūžīgā labā vēsts”. Kongresā es sadarbojos ar daudziem brīvprātīgajiem, kuru vidū bija arī Paolo Pičoli, jauns brālis no Florences. Kongresa otrajā dienā viņš teica iedvesmojošu runu par to, cik daudz iespēju kalpošanā paveras neprecētiem kristiešiem. Atceros, kā toreiz nodomāju: ”Šis brālis noteikti nekad neprecēsies.” Tomēr mēs sākām sarakstīties, un pēc kāda laika kļuva skaidrs, ka mums ir ļoti daudz kopīga — mums bija līdzīgi mērķi, mēs abi mīlējām Jehovu un no visas sirds vēlējāmies būt viņam paklausīgi. 1965. gadā mēs apprecējāmies.

DISKUSIJAS AR MĀCĪTĀJIEM

Desmit gadus es biju vispārējā pioniere Florencē. Bija ļoti uzmundrinoši vērot, kā aug draudzes un kā jaunieši tiecas pēc garīga brieduma. Mums ar Paolo patika kopā ar šiem jauniešiem risināt garīgas sarunas un atpūsties, un Paolo atpūta parasti nozīmēja futbola spēli. Protams, man patika pavadīt laiku ar savu vīru divatā, taču es redzēju, ka mūsu draudzes jauniešiem un ģimenēm bija vajadzīgs mana vīra laiks un uzmanība.

Es vēl aizvien ar lielu prieku atceros daudzos cilvēkus, kuriem tolaik mācījām Bībeli. Viena no mūsu Bībeles skolniecēm, Adriana, divām ģimenēm pastāstīja, ko bija uzzinājusi no Bībeles. Šie ļaudis noorganizēja mums tikšanos ar kādu priesteri, kuras laikā bija paredzēts, ka mēs pārrunāsim tādas baznīcas mācības kā trīsvienība un dvēseles nemirstība. Galu galā uz sapulci ieradās trīs prelāti. Viņu skaidrojumi bija sarežģīti un pretrunīgi, un mūsu Bībeles skolnieki uzreiz redzēja, ka šo garīdznieku teiktais nesaskan ar skaidrajām Bībeles mācībām. Šī sapulce vairākiem klātesošajiem kļuva par pavērsiena punktu — laika gaitā 15 cilvēki no abām minētajām ģimenēm kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Tagad, protams, mēs sludināšanā izmantojam citas metodes. Bet tolaik diskusijas ar mācītājiem notika visai bieži, un Paolo šajā ziņā kļuva par ekspertu. Atceros, ka reiz viņam bija jāuzstājas ļaužu grupas priekšā. Neviens no šiem cilvēkiem nebija Jehovas liecinieks, un, kā drīz vien kļuva redzams, mūsu pretinieki ar dažiem iepriekš bija sarunājuši, ka viņi centīsies samulsināt Paolo ar āķīgiem jautājumiem. Tomēr viss izvērtās pilnīgi otrādi. Kāds pavaicāja, vai tas ir pareizi, ka baznīca iejaucas politikā, kā tas ir noticis daudzu gadsimtu gaitā. Mācītāji nezināja, ko atbildēt. Pēkšņi nodzisa gaisma, un sapulce ar to arī beidzās. Pēc vairākiem gadiem mēs uzzinājām, ka mācītāji gaismas izdzišanu bija ieplānojuši gadījumam, ja diskusija ievirzītos nevēlamā gultnē.

JAUNI UZDEVUMI

Kad bija pagājuši 10 gadi, kopš mēs apprecējāmies, Paolo saņēma piedāvājumu kļūt par rajona pārraugu. Manam vīram bija labs darbs, tāpēc lēmumu  pieņemt nebija viegli. Pēc tam, kad mēs bijām rūpīgi apsvēruši šo jautājumu un vērsušies pie Jehovas lūgšanās pēc vadības, mēs piekritām pildīt jauno uzdevumu. Mums patika pavadīt laiku ar ģimenēm, kas mūs uzņēma savās mājās. Vakaros mēs bieži visi kopā studējām Bībeli, un pēc tam Paolo palīdzēja bērniem pildīt skolā uzdotos mājas darbus. It īpaši viņam patika dot padomus matemātikas uzdevumu risināšanā. Paolo bija aizrautīgs lasītājs, un viņš labprāt ar lielu entuziasmu stāstīja citiem dažādus interesantus faktus, par kuriem bija lasījis. Pirmdienās mēs parasti sludinājām pilsētās, kurās nedzīvoja Jehovas liecinieki, un aicinājām cilvēkus vakarā noklausīties uz Bībeli balstītu runu.

Mums patika pavadīt laiku ar jauniešiem, un Paolo atpūta parasti nozīmēja futbola spēli

Pagāja tikai divi gadi, kopš Paolo bija kļuvis par rajona pārraugu, kad mūs uzaicināja kalpot Bētelē Romā. Paolo sāka strādāt juridiskajā nodaļā, bet es — žurnālu abonēšanas nodaļā. Nebija viegli pielāgoties šīm pārmaiņām, tomēr mēs bijām apņēmušies paklausīgi pildīt mums uzticētos pienākumus. Bija ļoti aizraujoši vērot, kā pamazām tiek paplašināta filiāle un kā Itālijā skaitliski pieaug brāļu saime. Tas bija arī laiks, kad Itālijā Jehovas liecinieki tika oficiāli reģistrēti. Darbs Bētelē mums tiešām sagādāja lielu prieku.

Paolo patika viņa darbs Bētelē

Kalpodami Bētelē, mēs pieredzējām, kā sabiedrības uzmanības centrā nonāca mūsu uz Bībeli balstītā nostāja asins pārliešanas jautājumā. Astoņdesmito gadu sākumā tiesā tika izskatīta kāda lieta, kas sabiedrībā radīja vētrainas emocijas. Kāds laulāts pāris tika nepatiesi apsūdzēts savas meitas nāvē, jo nebija ļāvis pārliet viņai asinis, kaut gan patiesībā nāves cēlonis bija kāda iedzimta asins slimība, kas ir izplatīta Vidusjūras reģionā. Brāļi un māsas no Bēteles daudz strādāja, lai palīdzētu advokātiem, kas tiesā pārstāvēja šos vecākus. Tika izdots īpašs buklets un Atmostieties! speciālizlaidums, lai cilvēki uzzinātu patiesos faktus par šo situāciju un varētu pareizi saprast, kas Dieva Rakstos ir teikts par asinīm. Tajos mēnešos Paolo bieži strādāja līdz pat 16 stundām diennaktī. Es darīju visu, kas bija manos spēkos, lai atbalstītu vīru šajā svarīgajā darbā.

ATKAL PĀRMAIŅAS

Mēs bijām nodzīvojuši laulībā jau 20 gadus, kad atkal mūsu dzīvē notika negaidīts pavērsiens. Man bija 41 gads, bet Paolo — 49 gadi, kad es viņam pateicu, ka esmu stāvoklī. Vēlāk vīra dienasgrāmatā es izlasīju šādus vārdus: ”Lūgšana: ja tā ir patiesība, palīdzi mums turpināt pilnas slodzes kalpošanu, palīdzi neatslābt garīgi un būt labiem vecākiem, kas rāda labu priekšzīmi! Pats galvenais: palīdzi man īstenot dzīvē vismaz vienu procentu no visiem tiem padomiem, ko vairāk nekā 30 gadu laikā esmu izteicis no skatuves!” Spriežot pēc tālākās notikumu gaitas, Jehova ir atbildējis uz vīra lūgšanu un arī uz manējām.

 Līdz ar mūsu meitas Ilarijas dzimšanu mūsu dzīve krasi izmainījās. Godīgi runājot, bija brīži, kad mums nolaidās rokas, gluži kā teikts Salamana Pamācībās: Palaidies tik posta dienā — cauri būs tavs spēks!” (Sal. Pam. 24:10, LB-2012.) Tomēr mēs atbalstījām viens otru, turot prātā, cik liela nozīme ir savstarpējam uzmundrinājumam.

Ilarija labprāt stāsta, cik viņa ir priecīga, ka piedzima ģimenē, kurā abi vecāki ir Jehovas liecinieki, kas bija aizņemti pilnas slodzes kalpošanā. Viņa uzauga pilnīgi normālā ģimenē un nekad nejutās atstāta novārtā. Pa dienu es pavadīju laiku ar meitu. Vakarā, kad Paolo pārnāca mājās, parasti viņam vēl bija jāstrādā mājās, taču viņš veltīja laiku Ilarijai — spēlējās ar viņu un palīdzēja sagatavot mājas darbus. Paolo tā rīkojās, kaut gan zināja, ka viņam pēc tam būs jāstrādā līdz diviem vai trijiem naktī. Ilarija mēdza teikt: ”Tētis ir mans labākais draugs.”

Kā jau jūs varat iedomāties, lai palīdzētu meitai palikt uz kristīgā dzīves ceļa, mums bija jābūt konsekventiem un reizēm arī stingriem. Atceros reizi, kad, spēlējoties ar kādu draudzeni, Ilarija nodarīja viņai pāri. Mēs uz Bībeles pamata meitai paskaidrojām, ka viņa nedrīkst tā rīkoties, un likām atvainoties draudzenei mūsu klātbūtnē.

Ilarija atzīst, ka augstu vērtē labo priekšzīmi, ko mēs, vecāki, viņai rādījām ar savu dziļo mīlestību pret kalpošanu. Tagad, kad Ilarija ir pieaugusi, precēta sieviete, viņa labāk saprot, cik svarīgi ir klausīt Jehovam un sekot viņa vadībai.

PAKLAUSĪGA ARĪ SMAGOS BRĪŽOS

2008. gadā Paolo uzzināja, ka viņam ir vēzis. Sākumā likās, ka Paolo uzveiks slimību, un viņš mani ļoti uzmundrināja. Mēs centāmies atrast labāko medicīnisko palīdzību, kāda bija pieejama, un kopā ar Ilariju vērsāmies garās lūgšanās pie Jehovas, lūdzot, lai viņš mums palīdz stāties pretī grūtībām. Tomēr man nācās noraudzīties, kā mans vīrs, kas reiz bija stiprs un enerģisks cilvēks, kļūst arvien vārgāks un vārgāks. Viņa nāve 2010. gadā bija briesmīgs trieciens. Mierinājumu man sniedz pārdomas par visu, ko mēs esam paveikuši 45 gados, kurus pavadījām kopā. Mēs bijām devuši Jehovam pašu labāko, kas mums bija. Es zinu, ka Jehova to nekad neaizmirsīs. Tagad es ar nepacietību gaidu, kad, piepildoties Jēzus vārdiem no Jāņa evaņģēlija 5. nodaļas 28. un 29. panta, Paolo celsies augšā.

”Dziļi sirdī es joprojām esmu tā mazā meitene, kurai tik ļoti patika stāsts par Noasu. Mana apņēmība nav mainījusies”

Dziļi sirdī es joprojām esmu tā mazā meitene, kurai tik ļoti patika stāsts par Noasu. Mana apņēmība nav mainījusies: es vēlos paklausīt Jehovam visā, lai arī ko viņš no manis prasītu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka jebkādi šķēršļi, upuri un zaudējumi ir nenozīmīgi salīdzinājumā ar brīnišķīgajām svētībām, ko mums sagādā mūsu mīlošais Dievs. Esmu to pieredzējusi savā dzīvē un varu to droši apliecināt — paklausība Dievam vienmēr atalgojas.