Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Maijs 2013

 DZĪVESSTĀSTS

Kas mūsu dzīvei ir piešķīris īstu jēgu?

Kas mūsu dzīvei ir piešķīris īstu jēgu?

KAD 1958. gadā piedzima mans dēls Gerijs, es uzreiz sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Tomēr tikai pēc desmit mēnešiem ārsti noteica Gerijam diagnozi, un bija vajadzīgi veseli pieci gadi, līdz šo diagnozi apstiprināja Londonas speciālisti. Cik gan es biju satriekta, redzot, ka manai meitai Luīzei, kas piedzima deviņus gadus pēc Gerija nākšanas pasaulē, ir līdzīgi simptomi kā dēlam, tikai daudz smagākā formā!

”Abiem jūsu bērniem ir LMBB * sindroms, un jums būs jāmācās ar to sadzīvot,” ārsti man saudzīgi paskaidroja. Tolaik par šo reto ģenētisko kaiti bija zināms visai maz. Šai slimībai raksturīgas iezīmes ir redzes traucējumi, kas ar laiku izraisa aklumu, aptaukošanās, liekie pirksti, kavēta attīstība, kustību koordinācijas traucējumi, diabēts, osteoartrīts un nieru anomālijas. Bija skaidrs, ka nodrošināt bērniem nepieciešamo aprūpi būs ļoti sarežģīti. Saskaņā ar nesena pētījuma datiem, Lielbritānijā 1 no 125 tūkstošiem iedzīvotāju slimo ar šo kaiti, taču, domājams, daudz lielākam skaitam cilvēku šis sindroms izpaužas vieglā formā.

JEHOVA KĻŪST PAR MŪSU PATVĒRUMU

Neilgi pēc tam, kad es biju apprecējusies, man izvērsās saruna ar kādu Jehovas liecinieci, un es uzreiz sapratu, ka tā ir patiesība. Taču manu vīru Bībeles vēsts nemaz neinteresēja. Vīra darba dēļ mēs pastāvīgi pārbraucām no vienas vietas uz otru, tāpēc man neizdevās apmeklēt sapulces. Tomēr es cītīgi lasīju Bībeli un lūdzu Jehovu. Cik gan mierinoši bija lasīt, ka Jehova ir ”patvērums tam, kas apspiests, tversme bēdu laikā”, un ka viņš ”nepamet tos,” kas viņu meklē! (Ps. 9:10, 11.)

Gerijam bija nopietni redzes traucējumi, tāpēc sešu gadu vecumā mēs viņu aizsūtījām uz internātskolu Anglijas dienvidos, kur tika nodrošināta īpaša apmācība. Dēls man regulāri zvanīja un stāstīja par visu, kas viņu uztrauca, un es telefonsarunās viņam palīdzēju saprast galvenās Bībeles mācības un principus. Pāris gadus pēc Luīzes dzimšanas man pašai tika diagnosticēta multiplā skleroze un fibromialģija. Sešpadsmit gadu vecumā Gerijs atgriezās mājās. Diemžēl viņa redze turpināja pasliktināties, un 1975. gadā viņš tika oficiāli atzīts par aklu. 1977. gadā vīrs mani ar bērniem pameta.

Drīz vien pēc Gerija pārrašanās mājās mēs sākām aktīvi darboties draudzē, kur mēs izjutām mīlestības pilnu gādību, un 1974. gadā es kristījos. Es esmu neizsakāmi pateicīga kādam draudzes vecākajam, kas ļoti atbalstīja Geriju pusaudža gados, kad ar organismu notiek straujas pārmaiņas. Vairāki brāļi un māsas man palīdzēja tikt galā ar mājas darbiem, un galu galā vietējais sociālās aprūpes dienests piecus mūsu ticības biedrus oficiāli norīkoja par manu bērnu kopējiem. Tā gan bija milzīga svētība!

Gerija garīgā izaugsme turpinājās, un 1982. gadā viņš kristījās. Tā kā Gerijs ļoti vēlējās būt palīgpionieris, arī es nolēmu uzņemties šo kalpošanu — vairākus gadus es kopā ar dēlu kalpoju par palīgpionieri. Mans dēls bija ārkārtīgi priecīgs, kad pēc kāda laika mūsu rajona pārraugs viņam pavaicāja: ”Kāpēc gan tev nepamēģināt kalpot par vispārējo pionieri, Gerij?” Šāds pamudinājums bija tieši tas, kas Gerijam bija vajadzīgs, un 1990. gadā viņš kļuva par pionieri.

Gerijam tika veiktas divas gūžas endoprotezēšanas operācijas: 1999. gadā un 2008. gadā. Lai arī Gerija veselības problēmas bija nopietnas, Luīzei klājās daudz smagāk. Viņa piedzima pilnīgi akla,  un, kad es ieraudzīju, ka vienai viņas kājai ir seši pirksti, es uzreiz sapratu, ka arī manai meitai ir LMBB sindroms. Pārbaudēs, kas vēlāk tika veiktas, atklājās, ka viņai ir bojāti daudzi iekšējie orgāni. Gadu gaitā Luīzei bija jāizcieš daudzas operācijas, kuru vidū bija piecas nieru operācijas. Tāpat kā Gerijam, Luīzei konstatēja arī diabētu.

Zinot, kādi sarežģījumi var rasties, kad ir vajadzīga operācija, Luīze jau laikus izrunājas ar ķirurgiem, anesteziologiem un citiem slimnīcas veselības aprūpes darbiniekiem, lai paskaidrotu, kāpēc viņa nepiekrīt asins pārliešanai un kāda bezasins terapija viņai ir pieņemama un kāda ne. Tā viņa nodibina labu kontaktu ar medicīnas personālu, kas vēlāk ārstēšanas laikā ļoti labi par viņu rūpējas.

JĒGPILNA DZĪVE

Mūsu mājās kūsā liela rosība — visas pūles ir veltītas tam, lai atbalstītu Jehovas pielūgsmi. Kad vēl nebija pieejamas modernās tehnoloģijas, es pavadīju daudzas stundas, lasot priekšā Gerijam un Luīzei. Tagad kompaktdiski, DVD un audioieraksti, kas ievietoti mūsu mājaslapā www.jw.org, mums visiem dod iespēju izpētīt attiecīgajā nedēļā paredzēto Bībeles studēšanas materiālu katram atsevišķi, un mēs varam labi sagatavoties sapulcēm, lai varētu tajās sniegt pārdomātus komentārus.

Mēs ļoti augstu novērtējam šīs brīnišķīgās mācības — patiesību, kas ir atklāta Jehovas iedvesmotajos Rakstos!

Dažkārt Gerijs iegaumē komentārus, ko viņš vēlas teikt sapulcē, un tad, ja Gerijam ir uzticēta runa teokrātiskajā kalpošanas skolā, viņš spēj brīvi izteikties saviem vārdiem. 1995. gadā Gerijs kļuva par draudzes kalpotāju. Viņš allaž aktīvi darbojas valstības zālē — vienmēr laipni sagaida draudzes locekļus, kad tie nāk uz sapulci, un palīdz regulēt skaņu aparatūru.

Ticības biedri dodas sludināt kopā ar Geriju, un visbiežāk viņi stumj ratiņkrēslu, kas dēlam ir vajadzīgs artrīta dēļ. Kāds brālis Gerijam palīdzēja mācīt Bībeli ieinteresētam vīrietim. Dēlam arī izdevās garīgi stiprināt kādu māsu, kas bija neaktīva jau 25 gadus. Gan Gerija Bībeles skolnieks, gan šī māsa tagad apmeklē sapulces.

Kad Luīzei bija deviņi gadi, vecmāmiņa viņai iemācīja adīt, savukārt es un viena no kopējām iemācījām viņai izšūt. Tā kā Luīzei ļoti patīk rokdarbi, viņa ada krāsainas sedziņas gan pašiem mazākajiem no mūsu draudzes, gan tiem, kas ir jau gados. Luīze arī izgatavo un dāvina citiem kartītes, uz kurām uzlīmē nelielas novelkamās bildītes. Tie, kas šīs kartītes saņem, glabā tās kā lielu dārgumu. Pusaudzes gados Luīze apguva aklo rakstīšanas metodi, un tagad ar īpaša ”runājošā datora” palīdzību viņa regulāri sazinās ar draugiem pa elektronisko pastu. Luīze kristījās, kad viņai bija 17 gadi. Laiku pa laikam, kad tiek organizētas īpašas sludināšanas kampaņas, mēs kopā ar Luīzi kalpojam par palīgpionierēm. Tāpat kā Gerijs, Luīze iegaumē Bībeles pantus, lai citu priekšā varētu apliecināt savu ticību tam, ka Dievs īstenos savu solījumu, proti, izveidos pasauli, kurā ”aklo acis atvērsies” un kurā ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu””. (Jes. 33:24; 35:5.)

Mēs ļoti augstu novērtējam šīs brīnišķīgās mācības — patiesību, kas ir atklāta Jehovas iedvesmotajos Rakstos! Tāpat mēs no visas sirds esam pateicīgi draudzes locekļiem, jo daudz kas no tā, ko mēs paveicam, nebūtu iespējams bez viņu mīlestības pilnā atbalsta. Un jo īpaši mēs esam pateicīgi Dievam Jehovam, jo ar viņa palīdzību mūsu dzīve ir ieguvusi īstu jēgu.

^ 5. rk. Lorensa-Mūna-Bardē-Bīdla sindroms ir nosaukts četru ārstu vārdā, kuri atklāja šo recesīvo ģenētisko kaiti. Bērns to var mantot, ja abi vecāki ir recesīvā gēna nēsātāji. Mūsdienās šo slimību parasti dēvē par Bardē-Bīdla sindromu. Šo slimību nevar izārstēt.