Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Aprīlis 2013

 DZĪVESSTĀSTS

Piecdesmit gadi pilnas slodzes kalpošanā pie Ziemeļu polārā loka

Piecdesmit gadi pilnas slodzes kalpošanā pie Ziemeļu polārā loka

”Tev jau ir viegli būt pionierei! Abi tavi vecāki ir patiesībā un var tevi atbalstīt,” mēs teicām mūsu draudzenei, kas kalpoja pilnu slodzi. ”Bet, meitenes! Mums taču visām ir viens Tēvs,” viņa atbildēja. Viņas vārdos bija ietverta svarīga doma: mūsu debesu Tēvs gādā par saviem kalpiem un stiprina viņus. Mūsu dzīve to skaidri apliecina.

 MĒS uzaugām desmit bērnu ģimenē kādā fermā Somijā, Ziemeļpohjanmā reģionā. Mūsu bērnību ietekmēja Otrais pasaules karš. Kaut arī mēs dzīvojām vairākus simtus kilometru no frontes līnijas, kara šausmas mums nepagāja secen. Kad tika bombardētas netālās pilsētas Oulu un Kalajoki, mēs naksnīgajās debesīs redzējām sarkanu atblāzmu. Vecāki mums, bērniem, bija piekodinājuši, lai mēs, pamanot virs galvas kaujas lidmašīnas, uzreiz slēpjamies. Kad vecākais brālis Tauno mums pastāstīja, ka uz zemes būs paradīze, kur nebūs netaisnību, mūsu sirdis iesila.

Tauno Bībeles patiesību uzzināja 14 gadu vecumā no Bībeles pētnieku literatūras. Kad sākās Otrais pasaules karš, no Bībeles iegūto zināšanu dēļ sirdsapziņa viņam neļāva doties militārajā dienestā, tāpēc viņš tika ieslodzīts cietumā. Tur mūsu brālis pieredzēja nežēlīgu izturēšanos, bet tas tikai nostiprināja viņa apņēmību kalpot Jehovam. Pēc atbrīvošanas viņš nodevās kalpošanai ar vēl lielāku dedzību nekā iepriekš. Brāļa labās priekšzīmes iedvesmotas, mēs sākām apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, kas notika kaimiņu ciematā. Mēs arī apmeklējām kongresus, kaut arī mums nebija viegli iekrāt naudu ceļam. Mēs šuvām drēbes kaimiņiem, audzējām sīpolus un vācām mežā ogas. Tā kā fermā mums bija daudz darba, mēs parasti nevarējām apmeklēt kongresus abas kopā, tāpēc darījām to uz maiņām.

No kreisās: Mati (tēvs), Tauno, Saimi, Marija Emilija (māte), Veine (mazulis), Aili un Anniki 1935. gadā

Zināšanas, ko mēs ieguvām par Jehovu un viņa nodomiem, padziļināja mūsu mīlestību pret viņu, un mēs nolēmām atdot viņam savu dzīvi. Mēs kristījāmies 1947. gadā, kad vienai no mums (Anniki) bija 15 gadi, bet otrai (Aili) — 17. Mūsu māsa Saimi tika kristīta tajā pašā gadā. Mēs mācījām Bībeli vēl vienai mūsu māsai, Linneai, kas tolaik jau bija precējusies. Arī viņa un viņas ģimene kļuva par Jehovas lieciniekiem. Pēc kristīšanās mēs sev izvirzījām mērķi kļūt par pionierēm, un laiku pa laikam mēs kalpojām par brīvdienu pionierēm (palīgpionierēm).

UZSĀKAM PILNAS SLODZES KALPOŠANU

No kreisās: Ēva Kallio, Saimi Matila-Sirjele, Aili, Anniki un Sāra Noponena 1949. gadā

1955. gadā mēs pārcēlāmies tālāk uz ziemeļiem, uz Kemi pilsētu. Kaut arī mēs abas strādājām pilnu darba dienu, mēs joprojām vēlējāmies kļūt par pionierēm, bet baidījāmies, ka nespēsim sevi uzturēt. Mēs domājām, ka vispirms mums ir jāveido iekrājumi. Tieši šajā laikā mums izraisījās raksta ievadā pieminētā saruna ar māsu, kas kalpoja par pionieri. Viņa mums palīdzēja saprast, ka pilnas slodzes kalpošana Jehovam nav atkarīga vienīgi no mūsu pašu līdzekļiem un ģimenes atbalsta. Vissvarīgākais ir paļauties uz debesu Tēvu.

Ceļā uz kongresu Kuopio 1952. gadā. No kreisās: Anniki, Aili un Ēva Kallio

Ap to laiku mēs bijām sakrājušas pietiekami daudz naudas, lai varētu iztikt divus mēnešus. Tā nu 1957. gada maijā mēs, pārvarot nedrošību, pieteicāmies divus mēnešus kalpot par pionierēm Lapzemē, Pello, kas atrodas aiz polārā loka. Kad  šie divi mēneši bija pagājuši, mūsu ietaupījumi bija neskarti, tāpēc mēs pieteicāmies kalpot par pionierēm vēl divus mēnešus. Arī pēc tiem mums bija atlikusi visa ietaupītā nauda, un tas mūs pārliecināja, ka Jehova gādās par mums. Tagad ir pagājuši vairāk nekā 50 gadi, kopš mēs uzsākām pilnas slodzes kalpošanu, bet toreiz atliktā nauda joprojām nav iztērēta. Atskatoties pagātnē, mēs jūtamies tā, it kā Jehova būtu saņēmis mūs pie rokas un teicis: ”Nebīsties, Es tev palīdzu!” (Jes. 41:13.)

Tagad ir pagājuši vairāk nekā 50 gadi, kopš mēs uzsākām pilnas slodzes kalpošanu, bet toreiz atliktā nauda joprojām nav iztērēta

Kaisu Reiko un Aili sludināšanā

1958. gadā rajona pārraugs pajautāja, vai mēs nevēlētos kalpot par speciālajām pionierēm Sodankilē, kas atrodas Lapzemē. Tolaik tajā apvidū bija tikai viena Jehovas lieciniece. Bībeles patiesību viņa bija uzzinājusi visai interesantā veidā. Viņas dēls kopā ar klasi bija devies ekskursijā uz Helsinkiem. Kad bērnu grupa staigāja pa pilsētu, kāda padzīvojusi māsa viņam iedeva žurnālu Sargtornis, jo viņš gāja pēdējais, un lūdza, lai viņš nodod žurnālu mammai. Zēns tā arī izdarīja, un viņa māte, lasot žurnālu, uzreiz saprata, ka ir atradusi patiesību.

Mēs īrējām istabu virs kādas kokzāģētavas. Savā istabā mēs noturējām sapulces. Iesākumā vienīgās sapulču apmeklētājas bijām mēs abas un vietējā māsa ar meitu. Sapulcēs mēs kopīgi lasījām studēšanai paredzēto materiālu. Vēlāk kokzāģētavā sāka strādāt kāds vīrietis, kam Jehovas liecinieki bija mācījuši Bībeli. Viņš kopā ar savu ģimeni pievienojās mūsu grupai, un ar laiku gan viņš, gan viņa sieva kristījās. Tagad sapulces vadīja šis brālis. Turklāt sapulces sāka apmeklēt vēl daži kokzāģētavas strādnieki, kas pieņēma Bībeles patiesību. Pāris gadu vēlāk mūsu grupa bija tiktāl izaugusi, ka tika izveidota draudze.

SKARBIE APSTĀKĻI

Sludināšanu apgrūtināja lielie attālumi. Vasarā, lai nokļūtu pie cilvēkiem, kam vēlējāmies sludināt, mēs gājām kājām, braucām ar velosipēdu un pat ar laivu. Velosipēdi mums bija īpaši noderīgi. Mēs ar tiem braucām uz kongresiem un arī devāmies pie mūsu vecākiem, kas dzīvoja pāris simtu kilometru attālumā. Ziemā mēs agri no rīta sēdāmies autobusā un braucām uz kādu ciemu, kur pēc tam sludinājām pa mājām. Kad bijām pabeigušas sludināt vienā ciematā, mēs gājām uz nākamo. Sniegs bija dziļš, un ceļi ne vienmēr bija notīrīti. Mēs bieži gājām pa sliedēm, ko sniegā bija atstājušas zirgu vilktas kamanas. Grūtāk bija tad, ja ceļš bija  aizputināts, savukārt agrā pavasarī sniegs bija tik čaugans un slapjš, ka staigāšana pa to bija visai nogurdinoša.

Kopā dodamies kalpošanā aukstā ziemas dienā

Mēs iemācījāmies silti ģērbties, jo bieži bija spēcīgs sals un stipri sniga. Kājās mēs vilkām vilnas zeķes un vēl kādus divus vai trīs pārus plānāku zeķu un pa virsu apāvām garus zābakus. Tomēr mūsu apavi bieži bija pilni ar sniegu. Pienākot pie kādas mājas kāpnēm, mēs novilkām zābakus un izpurinājām no tiem sniegu. Mūsu garo ziemas mēteļu apakšmala parasti bija slapja no sniega, un, temperatūrai pazeminoties, tā sasala ragā. Kādas mājas saimniece mums teica: ”Jādomā, jums ir īsta ticība, ja jau jūs no laba prāta staigājat apkārt tādā laikā.” Līdz viņas mājai mēs bijām gājušas kādus 11 kilometrus.

Lielo attālumu dēļ mēs bieži palikām pa nakti pie vietējiem iedzīvotājiem. Vakaram tuvojoties, mēs sākām apjautāties par naktsmājām. Mājas bija ļoti vienkāršas, bet cilvēki bija draudzīgi un viesmīlīgi, un viņi mums piedāvāja ne tikai naktsmītni, bet arī kaut ko ēdamu. Dažkārt mums gultas vietā bija uz grīdas noklāta ziemeļbrieža, aļņa vai pat lāča āda. Reizēm mēs varējām baudīt smalkākus apstākļus. Piemēram, kāda kundze, kas dzīvoja lielā mājā, mūs uzveda augšstāvā, kur viesiem paredzētā istabā mūs gaidīja skaista gulta ar tīriem un baltiem, mežģīnēm rotātiem palagiem. Daudzkārt mēs ar cilvēkiem runājām par Bībeli līdz vēlam vakaram. Kādā mājā saimnieku pāris gulēja vienā istabas pusē, bet mēs abas — otrā. Tajā reizē mūsu saruna par Dieva Rakstiem turpinājās ne tikai līdz nakts tumsai, bet līdz pat agram rītam. Vīrs un sieva mums uzdeva vienu jautājumu pēc otra.

SEKMĪGA KALPOŠANA

Lapzeme ir neauglīgs, bet skaists apvidus, kas katrā gadalaikā priecē acis ar savu neatkārtojamo skaistumu. Tomēr cilvēki, kas vēlējās mācīties par Jehovu, mūsu acīs bija pats skaistākais. Starp godprātīgiem cilvēkiem, kam mēs sludinājām, bija mežstrādnieki, kas bija ieradušies Lapzemē uz meža darbiem. Reizēm mājā, kurā mēs, divas neliela auguma māsas, iegājām, bija vairāki desmiti vīriešu. Šie spēcīgie vīri labprāt uzklausīja Bībeles vēsti un ar prieku pieņēma literatūru.

Mēs pieredzējām daudz iedvesmojošu gadījumu. Kādu dienu pulkstenis autoostā steidzās par piecām minūtēm, un mēs nokavējām autobusu. Mēs nolēmām braukt ar citu autobusu un doties uz ciematu, kur vēl nekad nebijām sludinājušas. Pirmajā mājā, pie kuras mēs pienācām, mēs satikām jaunu sievieti, kas teica: ”Sveikas, meitenes, es jau jūs gaidīju!” Izrādījās, ka mēs bijām mācījušas Bībeli viņas māsai. Jaunā sieviete bija lūgusi, lai māsa sarunā, ka mēs atnākam pie viņas tieši tajā dienā. Tomēr mēs šo ziņu nebijām saņēmušas. Iesākās Bībeles nodarbības ar viņu un arī ar viņas radiniekiem, kas dzīvoja kaimiņos. Drīz vien mēs viņus uzaicinājām mācīties Bībeli visiem kopā, un tā nu  mēs vadījām nodarbību divpadsmit cilvēku lielai grupai. Kopš tā laika daudzi šīs ģimenes locekļi ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem.

1965. gadā mēs tikām norīkotas uz mūsu pašreizējo draudzi Kūsamo, kas atrodas tuvu pie Ziemeļu polārā loka. Tajā laikā šajā draudzē bija pavisam nedaudz sludinātāju. Sākotnēji mums jaunajā teritorijā nebija viegli sludināt. Cilvēki bija ļoti reliģiozi, un viņiem bija aizspriedumi pret mums. Tomēr daudzi cienīja Bībeli, un tas bija labs pamats sarunām. Mazpamazām mēs centāmies iepazīt šejienes iedzīvotājus, un pēc kādiem diviem gadiem uzsākt Bībeles nodarbības vairs nebija tik grūti.

JOPROJĀM AKTĪVAS KALPOŠANĀ

Ar dažiem ticības biedriem, kam savulaik esam mācījušas Bībeli

Kaut gan mums vairs nav tik daudz spēka, lai mēs varētu sludināt no rīta līdz vakaram, mēs piedalāmies kalpošanā gandrīz katru dienu. Sludināt labo vēsti cilvēkiem mūsu plašajā teritorijā kļuva vieglāk, kad Aili, mūsu brāļadēla pamudināta, sāka mācīties vadīt automašīnu un 1987. gadā 56 gadu vecumā ieguva autovadītājas apliecību. Mums ļoti palīdzēja arī tas, ka tika uzbūvēta jauna valstības zāle un mums atļāva apmesties dzīvoklī, kas atrodas vienā ēkā ar to.

Mēs esam ļoti priecīgas, ka esam varējušas vērot Jehovas tautas skaitlisko pieaugumu. Kad mēs uzsākām pilnas slodzes kalpošanu Somijas ziemeļos, te bija tika daži sludinātāji, kas dzīvoja izkaisīti plašā apvidū. Tagad te ir vairākas draudzes, kas veido vienu rajonu. Kongresu laikā bieži gadās, ka kāds stādās mums priekšā un jautā, vai mēs viņu atceramies. Nereti izrādās, ka mēs viņa mājās esam vadījušas Bībeles nodarbības, kad viņš vēl bija bērns. Sēklas, kas iesētas pirms vairākiem gadiem vai pat gadu desmitiem, nes augļus! (1. Kor. 3:6.)

Sludināšana mums sagādā prieku pat lietainās dienās

2008. gadā apritēja 50 gadi, kopš bijām uzsākušas speciālo pionieru kalpošanu. Mēs esam pateicīgas Jehovam, ka spējam viena otru uzmundrināt, lai nezaudētu izturību šajā vērtīgajā darbā. Mūsu dzīve ir bijusi vienkārša, bet mums nekad nekā nav trūcis. (Ps. 23:1.) Cik lieka bija mūsu sākotnējā svārstīšanās! Visu šo gadu laikā Jehova mūs ir stiprinājis, saskaņā ar savu solījumu, kas lasāms Jesajas 41:10: ”Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!”