Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Marts 2013

Nekad neatmetiet cerības!

Nekad neatmetiet cerības!

Vai jūs esat starp tiem Jehovas lieciniekiem, kas jau daudzus gadus klusībā cer, ka jūsu dzīvesbiedrs jums pievienosies kalpošanā Jehovam?

Vai varbūt jums ir nācies izjust vilšanos, kad Bībeles skolnieks, uz ko jūs sākumā likāt lielas cerības, tomēr tā arī nenostājas patiesības pusē?

 Daži gadījumi no Lielbritānijas palīdz saprast, kāpēc nekad nevajag atmest cerības. Pievērsīsim uzmanību arī tam, ko jūs varētu darīt, lai, tēlaini runājot, ”ļautu savai maizei.. braukt pār plašo jūru” un palīdzētu tiem, kas vēl nav atsaukušies uz patiesību. (Sal. Māc. 11:1.)

CIK BŪTISKA IR NEATLAIDĪBA

Viens būtisks faktors ir neatlaidība. Jums cieši jāpieķeras patiesībai un Jehovam. (5. Moz. 10:20.) Tieši tā rīkojās Georgina. 1970. gadā viņa sāka mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, bet viņas vīrs Kirjakoss tāpēc bija ļoti neapmierināts. Viņš mēģināja panākt, lai sieva pārtrauktu Bībeles nodarbības, nelaida Jehovas lieciniekus savās mājās un atņēma sievai visas liecinieku publikācijas, ko vien atrada.

Kad Georgina sāka apmeklēt draudzes sapulces, Kirjakoss dusmojās vēl vairāk. Kādu dienu viņš aizgāja uz valstības zāli, lai uzsāktu strīdu. Tur kāda māsa, sapratusi, ka Kirjakoss labāk runā grieķiski nekā angliski, piezvanīja pazīstamam grieķu brālim no citas draudzes, un šis brālis ieradās palīdzēt. Kirjakosam iepatikās brāļa laipnā izturēšanās, un vairākus mēnešus viņi pat kopā mācījās Bībeli. Tomēr pēc tam Kirjakoss pārtrauca nodarbības.

Vēl trīs gadus Georginai bija jāpieredz pretestība. Kirjakoss paziņoja, ka tad, ja sieva kristīsies, viņš to pametīs. Savas kristīšanās dienā Georgina dedzīgi lūdza Jehovu, lai Kirjakoss no viņas neaizietu. Kad ieradās Jehovas liecinieki, lai aizvestu viņu uz kongresu, Kirjakoss teica: ”Brauciet jūs pa priekšu, un mēs savā mašīnā jums sekosim.” Viņš palika uz kongresa priekšpusdienas programmu un noskatījās, kā viņa sieva kristījās.

Gandrīz 40 gadus pēc pirmās tikšanās ar Jehovas lieciniekiem Georgina sagaidīja sava vīra kristīšanos

Pēc tam Kirjakosa pretestība mazinājās, un pamazām viņš veica nopietnas izmaiņas savā dzīvē. Gandrīz 40 gadus pēc pirmās tikšanās ar Jehovas lieciniekiem Georgina sagaidīja sava vīra kristīšanos! Kas palīdzēja Kirjakosam? Viņš saka: ”Man ļoti patika, cik apņēmīgi noskaņota bija Georgina.” Savukārt viņa sieva atzīst: ”Lai gan manam vīram tas nepatika, es pat nepieļāvu domu, ka varētu pārstāt pielūgt savu Dievu. Es visu laiku lūdzu Jehovu un ne uz brīdi nezaudēju cerības.”

KRISTĪGO ĪPAŠĪBU NOZĪME

Vēl viens faktors, kas var palīdzēt dzīvesbiedram, ir tas, ka cenšamies attīstīt kristīgas īpašības. Apustulis Pēteris mudināja precētas kristietes: ”Pakļaujieties vīriem, lai tie, kas neklausa vārdam, jūsu rīcības dēļ bez vārdiem tiktu pārliecināti ticēt.” (1. Pēt. 3:1.) Kristīna sekoja šim padomam, bet pagāja daudzi gadi, līdz viņas vīrs tika pārliecināts ticēt. Kristīna kļuva par Jehovas liecinieci vairāk nekā pirms 20 gadiem, bet tolaik viņas vīrs Džons neizjuta nekādu vajadzību domāt par Dievu. Džons nevēlējās saistīties ar reliģiju, taču viņš pamanīja, cik daudz Kristīnai nozīmēja viņas jaunā ticība. ”Es redzēju, ka tā viņu dara laimīgu,” Džons stāsta. ”Viņā parādījās rakstura stingrība, un uz viņu vienmēr varēja paļauties. Man tas palīdzēja daudzās grūtās situācijās.”

Kristīna nekad nemēģināja uzspiest savu reliģiju vīram, kurš atzīst: ”Jau pašā sākumā Kristīna saprata, ka mani ir labāk likt mierā, un viņa pacietīgi ļāva man kaut ko mācīties tādā tempā un tādā veidā, kā es pats to gribēju.” Kad Kristīna ievēroja žurnālos Sargtornis un Atmostieties! rakstus par tēmām, kas varēja interesēt Džonu, piemēram, par zinātni vai dabu, viņa pievērsa šiem rakstiem vīra uzmanību un teica: ”Man šķiet, šo tev būs interesanti izlasīt.”

Ar laiku Džons aizgāja pensijā un nodevās dārza darbiem. Nu viņam bija vairāk laika apsvērt nopietnus jautājumus par dzīvi, un viņš sāka domāt: ”Vai mēs esam radušies tikai nejaušību virknes dēļ, vai arī mēs esam radīti ar noteiktu nolūku?” Kādu dienu brālis, ar ko Džons sarunājās, pavaicāja: ”Kā būtu ar Bībeles studēšanu?” Tā kā Džons bija sācis ticēt Dievam, viņš piekrita šim piedāvājumam.

Cik labi, ka Kristīna nebija atmetusi cerības! Pēc tam, kad viņa 20 gadus bija lūgusi, lai Džons pieņemtu patiesību, viņas vīrs kristījās. Tagad viņi abi kopā dedzīgi kalpo Jehovam. Džons saka: ”Īpaši es varu izcelt divas lietas, kas mani pārliecināja ticēt: liecinieku laipnību un draudzīgumu. Turklāt tiem, kuru dzīvesbiedrs ir Jehovas liecinieks, ir uzticīgs, uzticams un pašaizliedzīgs laulātais draugs.” Kristīna lika lietā to, ko bija lasījusi 1. Pētera vēstules 3. nodaļas 1. pantā, un šis padoms viņai noderēja.

 SĒKLAS NES AUGĻUS PĒC DAUDZIEM GADIEM

Bet kā mums būtu jāraugās uz Bībeles skolniekiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ zaudē savu sākotnējo interesi? ”No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz pat vakaram,” rakstīja ķēniņš Salamans, ”jo tu nezini, kas izdosies, vai šis, vai tas, bet varbūt, ka izdodas arī abi vienlīdz labi.” (Sal. Māc. 11:6.) Reizēm patiesības sēklas izdīgst tikai pēc daudziem gadiem. Pat pēc tik ilga laika cilvēks var saprast, cik svarīgi ir tuvoties Dievam. (Jēk. 4:8.) Kādu dienu jūs var gaidīt patīkams pārsteigums!

Lūk, kas notika ar Alisi, kura no Indijas pārcēlās uz Angliju. 1974. gadā viņa sāka mācīties Bībeli. Viņa runāja hindi valodā, bet vēlējās uzlabot savu angļu valodas prasmi. Bībeles nodarbības turpinājās vairākus gadus, un Alise apmeklēja dažas angļu valodas draudzes sapulces. Viņa apzinājās, ka tas, ko viņa mācās, ir patiesība, tomēr neizturējās pret to nopietni. Turklāt viņa par ļoti svarīgu uzskatīja naudas pelnīšanu un labprāt apmeklēja dažādus izklaides pasākumus. Galu galā Alise pārtrauca nodarbības.

Nepilnus 30 gadus vēlāk Stella, kas kādreiz mācīja Alisei Bībeli, saņēma no viņas vēstuli. Tajā bija teikts: ”Tev noteikti būs prieks par to, ka tava Bībeles skolniece no 1974. gada nesen kristījās apgabala kongresā. Tev bija ļoti liela nozīme manā dzīvē. Tu manī iesēji patiesības sēklas, un, kaut arī es toreiz vēl nebija gatava kalpot Dievam, es paturēju šīs sēklas savā prātā un sirdī.”

Alises vēstulē, ko saņēma Stella, bija teikts: ”Tev noteikti būs prieks par to, ka tava Bībeles skolniece no 1974. gada nesen kristījās apgabala kongresā”

Kas bija noticis? Alise stāsta, ka pēc vīra nāves 1997. gadā viņu pārņēma dziļa nomāktība. Viņa lūdza Dievu, un nebija pagājušas pat desmit minūtes, kad pie viņas durvīm piezvanīja divas pandžabu valodā runājošas Jehovas liecinieces un iedeva viņai bukletu Kāda cerība pastāv mīļajiem aizgājējiem?. Alise nosprieda, ka tā ir atbilde uz viņas lūgšanu, un nolēma uzmeklēt Jehovas lieciniekus. Bet kā viņa varēja tos sameklēt? Viņa atrada vecus pierakstus, kurā bija pandžabu draudzes adrese, ko viņai kādreiz bija iedevusi Stella. Alise aizgāja uz valstības zāli, un tur viņu sirsnīgi uzņēma pandžabu valodā runājošie brāļi un māsas. ”Šī sirsnīguma sajūta mani nepameta un atviegloja manu nomāktību,” saka Alise.

Viņa sāka apmeklēt sapulces regulāri un atsāka Bībeles nodarbības, kā arī iemācījās tekoši runāt un lasīt pandžabu valodā. 2003. gadā viņa kristījās. Viņas vēstule Stellai beidzās ar vārdiem: ”Liels paldies par to, ka tu pirms 29 gadiem iesēji manī šīs sēklas un parādīji man labu priekšzīmi, kurai sekot.”

”Liels paldies par to, ka tu pirms 29 gadiem iesēji manī šīs sēklas un parādīji man labu priekšzīmi, kurai sekot.” (Alise)

Ko var mācīties no šiem gadījumiem? Iespējams, var paiet ilgāks laiks, nekā mēs esam gaidījuši, bet, ja cilvēks ir garīgā ziņā izsalcis, godīgs un pazemīgs, Jehova ļaus patiesībai augt viņa sirdī. Atcerēsimies, ko teica Jēzus, stāstīdams vienu no savām līdzībām: ”Sēklas uzdīgst un izaug, bet [sējējs] nezina, kā. Zeme pati no sevis nes ražu: vispirms stiebru, tad vārpu un beigās nobriedušus graudus vārpā.” (Marka 4:27, 28.) Augšana ir pakāpeniska un notiek ”pati no sevis”. Valstības sludinātājs īstenībā nezina, kā norit izaugsme. Tāpēc turpināsim bagātīgi sēt — mēs vēl varam bagātīgi pļaut!

Neaizmirsīsim arī to, cik liela nozīme ir lūgšanām. Georgina un Kristīna nepārstāja lūgt Jehovu. Ja būsim ”neatlaidīgi lūgšanās” un neatmetīsim cerības, tad ”pēc daudzām pagājušām dienām” mēs varam atdabūt savu ”maizi”, ko esam sūtījuši ”pār plašo jūru”. (Rom. 12:12; Sal. Māc. 11:1.)