Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Marts 2013

Būsim gatavi saņemt mierinājumu un mierināt citus

Būsim gatavi saņemt mierinājumu un mierināt citus

Tā kā mēs esam nepilnīgi cilvēki, mēs visi mēdzam slimot, un daži ir saslimuši ļoti nopietni. Kas mums var palīdzēt, ja tā ir gadījies ar mums?

Ļoti vērtīgs ir mierinājums, ko saņemam no ģimenes locekļiem, draugiem un ticības biedriem.

Drauga laipnie, mīlestības pilnie vārdi var būt kā dziedinošs balzams, kas remdē sāpes un atspirdzina. (Sal. Pam. 16:24; 18:24; 25:11.) Taču patiesie kristieši nedomā tikai par to, kā saņemt mierinājumu. Viņi tiecas ”ar to mierinājumu, ko paši saņem no Dieva, ..mierināt citus jebkādās bēdās”. (2. Kor. 1:4; Lūk. 6:31.) Tieši tā notika ar Antonio, kas kalpoja par apgabala pārraugu Meksikā.

Kad Antonio tika diagnosticēta limfoma, kas ir asins vēža veids, viņš jutās satriekts. Tomēr viņš nolēma tikt galā ar negatīvajām emocijām. Šai nolūkā viņš centās iegaumēt dziesmas no mūsu dziesmu grāmatas, dziedāt tās pie sevis un pārdomāt to vārdus. Mierinājumu viņam sniedza arī lūgšanas, ko viņš teica balsī, un Bībeles lasīšana.

Atskatoties uz to laiku, Antonio atzīst, ka viens no lielākajiem spēka avotiem viņam bija ticības biedru atbalsts. Viņš stāsta: ”Kad mēs ar sievu jutāmies nomākti, mēs lūdzām kādam mūsu radiniekam, kas ir draudzes vecākais, atnākt pie mums un lūgt kopā ar mums. Tas mums deva spēku un mieru. Ar tuvinieku un garīgo brāļu palīdzību samērā īsā laikā mums izdevās pārvarēt negatīvās emocijas.” Antonio bija ļoti pateicīgs saviem mīlošajiem un gādīgajiem draugiem.

Bēdu laikos mums var palīdzēt arī apsolītais svētais gars. Apustulis Pēteris norādīja, ka svētais gars ir Dieva ”dāvana”. (Ap. d. 2:38.) Par to pārliecinājās visi, kas tika svaidīti ar garu 33. gada Vasarsvētkos. Bet tā ir dāvana, kas ir pieejama mums visiem. Svētā gara krājumi ir neizsīkstoši, un mēs varam to lūgt Dievam neierobežotā daudzumā. (Jes. 40:28—31.)

PIEVĒRSĪSIM UZMANĪBU TIEM, KAS CIEŠ

Apustulis Pāvils pārcieta daudz grūtību un dažkārt saskārās pat ar nāves briesmām. (2. Kor. 1:8—10.) Tomēr Pāvils nedrebēja bailēs par savu dzīvību. Viņu mierināja apziņa, ka ar viņu ir Dievs. Viņš rakstīja: ”Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, līdzjūtības Tēvs un visa mierinājuma Dievs, kas mūs mierina visās mūsu bēdās.” (2. Kor. 1:3, 4.) Pāvils neieslīga sevis žēlošanā. Pārciestajos pārbaudījumos viņš mācījās būt līdzcietīgs, tāpēc viņš prata mierināt citus, kad radās tāda vajadzība.

Pēc atveseļošanās Antonio atsāka ceļojošā pārrauga darbu. Arī agrāk viņš regulāri interesējās par to, kā klājas ticības biedriem, bet tagad viņi ar sievu sevišķi centās apmeklēt un uzmundrināt tos, kas ir slimi. Reiz, apciemojot kādu smagi slimu kristieti, Antonio uzzināja, ka šis brālis nevēlas apmeklēt sapulces. ”Vaina nebija tajā, ka viņš nemīlētu Jehovu vai brāļus,” paskaidro Antonio, ”vienkārši slimība bija ietekmējusi viņa emocijas tādā mērā, ka viņš jutās nevienam nevajadzīgs.”

Lai uzmundrinātu šo brāli, Antonio nesen viņu palūdza pateikt lūgšanu kādā kopīgā pasākumā. Lai gan brālis nejutās tam piemērots, viņš tomēr piekrita. ”Tā bija tik brīnišķīga lūgšana, un pēc tam viņš bija gluži cits cilvēks. Viņš atkal jutās vajadzīgs,” saka Antonio.

Lielākā vai mazākā mērā mums visiem jāpieredz kaut kādas ciešanas. Bet, kā norādīja Pāvils, tās mūs var sagatavot, lai vajadzības gadījumā mēs spētu mierināt citus. Tāpēc būsim īpaši uzmanīgi pret tiem kristiešiem, kam klājas grūti, un līdzināsimies mūsu Dievam Jehovam, mierinot citus.