”Jūs.. nepiederat sev pašiem.” (1. KOR. 6:19.)

1. Ar ko lielākajai daļai cilvēku saistās vārds ”kalps”?

PAR ko jūs domājat, dzirdot vārdu ”kalps”? Daudziem prātā nāktu cilvēks, kas ieņem zemu stāvokli, kam nav lielas brīvības, kam smagi jāstrādā, bet kas nevar baudīt sava darba augļus. Tāpēc maz ir tādu, kas vēlētos būt kāda cita kalpi.

2., 3. a) Kāds ir Kristus kalpu stāvoklis? b) Kādi jautājumi par pārvaldnieku pienākumiem tiks apspriesti?

2 Jēzus norādīja, ka viņa mācekļi būs pazemīgi kalpi. Taču tas, ka patiesie kristieši ir kalpi, nenozīmē, ka viņus kāds pazemo vai apspiež. Gluži otrādi, viņu stāvoklis ir godājams, un viņi izjūt uzticības un cieņas pilnu attieksmi. Padomāsim, piemēram, par vārdiem, ko par kādu ”kalpu” neilgi pirms savas nāves sacīja Jēzus. Viņš minēja, ka uzdos veikt noteiktus pienākumus ”uzticamam un gudram kalpam”. (Mat. 24:45—47.)

3 Būtiski ir tas, ka paralēlajā stāstījumā šis kalps ir nosaukts par ”pārvaldnieku”. (Nolasīt Lūkas 12:42—44.) Lielākā daļa uzticīgo kristiešu mūsdienās nepieder pie šīs uzticamā pārvaldnieka grupas. Tomēr no Bībeles izriet, ka visi, kas kalpo Dievam, savā ziņā ir pārvaldnieki. Kādi pienākumi viņiem ir uzticēti? Kā pret tiem būtu jāizturas? Lai to noskaidrotu, pievērsīsim uzmanību, ko pārvaldnieki darīja senatnē.

KO DARĪJA PĀRVALDNIEKI

4., 5. Kādi senatnē bija pārvaldnieku pienākumi? Miniet piemērus.

4 Senatnē pārvaldnieks bieži bija kalps, uz ko kungs varēja paļauties un kam viņš uzticēja pārraudzīt savu saimniecību vai darījumu lietas. Parasti  pārvaldniekiem bija diezgan liela vara un noteikšana pār kunga mantām, naudu un citiem kalpiem. To var redzēt no Ēliēzera piemēra, kuram bija uzticēts rūpēties par Ābrahāma lielajiem īpašumiem. Iespējams, tas bija viņš, ko Ābrahāms sūtīja uz Mezopotāmiju izraudzīties sievu savam dēlam Īzākam. Tas bija ļoti svarīgs uzdevums, kam bija tālejoša ietekme. (1. Moz. 13:2; 15:2; 24:2—4.)

5 Ābrahāma mazmazdēls Jāzeps pieskatīja Potifara namu. (1. Moz. 39:1, 2, 4.) Vēlāk Jāzepam pašam bija savs pārvaldnieks, kas bija iecelts par viņa ”nama pārraugu”. Šis pārvaldnieks rūpējās par desmit Jāzepa brāļu viesmīlīgu uzņemšanu. Pēc Jāzepa rīkojuma viņš vadīja notikumus, kas bija saistīti ar ”nozagto” sudraba kausu. Kā var redzēt, pārvaldnieka stāvoklis nozīmēja lielu uzticību. (1. Moz. 43:19—25; 44:1—12.)

6. Kādi pārvaldnieku pienākumi ir kristiešu vecākajiem?

6 Daudzus gadsimtus vēlāk apustulis Pāvils rakstīja, ka kristīgiem pārraugiem jābūt ”Dieva ieceltiem pārvaldniekiem”. (Tit. 1:7.) Pārraugiem ir uzdots ”ganīt.. Dieva ganāmpulku”, un viņi dod norādījumus draudžu locekļiem un paši uzņemas vadību. (1. Pēt. 5:1, 2.) Protams, viņu pienākumi var atšķirties. Lielākā daļa pārraugu darbojas vienā draudzē, ceļojošie pārraugi kalpo vairākām draudzēm, savukārt filiāļu komiteju locekļi rūpējas par draudzēm veselās valstīs. Taču no visiem tiek gaidīts, ka viņi uzticīgi pildīs savus pienākumus, jo visiem ir ”jādod norēķins” Dievam. (Ebr. 13:17.)

7. Kāpēc var teikt, ka visi kristieši savā ziņā ir pārvaldnieki?

7 Bet ko var teikt par daudzajiem uzticīgajiem kristiešiem, kas nav pārraugi? Rakstīdams vēstuli visiem kristiešiem, apustulis Pēteris pauda šādu domu: ”Kādā mērā ikviens no jums ir saņēmis dāvanu, tādā mērā ar to arī kalpojiet cits citam. Dievs jums augstsirdīgi ir dāvājis savu labestību, kas izpaužas dažādos veidos, — esiet krietni tās pārvaldnieki.” (1. Pēt. 1:1; 4:10.) Dievs savā labestībā mums visiem augstsirdīgi ir piešķīris dažādas dāvanas, vērtīgas īpašības, spējas un talantus, ko mēs varam likt lietā ticības biedru labā. Līdz ar to visi, kas kalpo Dievam, ir pārvaldnieki, un pārvaldnieka pienākumi ir saistīti ar godu, uzticību un atbildību.

MĒS PIEDERAM DIEVAM

8. Kāds ir viens svarīgs princips, kas mums jāatceras?

8 Tagad pievērsīsim uzmanību trim principiem, kas mums kā pārvaldniekiem jāņem vērā. Pirmais no tiem ir šāds: mēs visi piederam Dievam un esam atbildīgi viņa priekšā. Pāvils rakstīja: ”Jūs.. nepiederat sev pašiem, jo esat nopirkti par dārgu maksu” — par Kristus upura asinīm. (1. Kor. 6:19, 20.) Tā kā mēs piederam Jehovam, mums ir pienākums ievērot viņa likumus, kuri nav apgrūtinoši. (Rom. 14:8; 1. Jāņa 5:3.) Mēs kļūstam arī par Kristus kalpiem. Tāpat kā pārvaldniekiem senatnē, mums ir piešķirta ievērojama brīvība — bet šai brīvībai ir robežas. Mums jāpilda savi pienākumi tā, kā norādīts. Lai kādus uzdevumus mēs būtu saņēmuši kalpošanā, mēs tik un tā esam Dieva un Kristus kalpi.

9. Kā Jēzus paskaidroja, kādas ir attiecības starp kungu un kalpu?

9 Jēzus mums palīdz saprast attiecības starp kungu un kalpu. Reiz viņš saviem mācekļiem stāstīja par kalpu, kas  pārnāk mājās pēc tam, kad augu dienu ir strādājis. Vai kungs viņam saka: ”Nāc tūlīt šurp un atlaidies pie galda.”? Nē, viņš saka: ”Pagatavo man kaut ko vakariņām, apsien priekšautu un apkalpo mani, kamēr es paēdīšu un padzeršu, un pēc tam tu pats varēsi ēst un dzert.” Ko Jēzus ar šī piemēra palīdzību gribēja teikt? Viņš paskaidroja: ”Tā arī jūs, kad būsiet paveikuši visu, kas jums uzdots, sakiet: ”Mēs esam nederīgi kalpi. Mēs esam izdarījuši to, kas bija mūsu pienākums.”” (Lūk. 17:7—10.)

10. Kas liecina, ka Jehova augstu vērtē mūsu pūles kalpošanā?

10 Protams, Jehova augstu vērtē mūsu pūles kalpošanā. Bībelē ir lasāms apliecinājums: ”Dievs nav netaisnīgs un neaizmirst jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdam.” (Ebr. 6:10.) Jehova nekad neizvirza nesaprātīgas prasības. Turklāt tas, ko viņš prasa, mums nāk par labu un nav par apgrūtinājumu. Tomēr, kā izriet no Jēzus stāstītā piemēra, kalps neizdabā sev un nedomā pirmām kārtām par sevi. Secinājums ir šāds: dodot solījumu kalpot Dievam, mēs apliecinām, ka viņa griba ir galvenais mūsu dzīvē. Vai jūs tam piekrītat?

KO JEHOVA NO MUMS PRASA

11., 12. Kāda raksturīga iezīme pārvaldniekiem ir nepieciešama, un no kā mums jāvairās?

11 Otrais princips ir šāds: būdami pārvaldnieki, mēs visi ievērojam vienas un tās pašas uzvedības normas. Tiesa, ir pienākumi, kas kristiešu draudzē tiek uzticēti tikai nedaudziem. Tomēr lielākā daļa pienākumu ir kopīgi visiem. Piemēram, mums, Kristus mācekļiem un Jehovas lieciniekiem, ir pavēlēts mīlēt citam citu. Jēzus teica, ka mīlestība ir patieso kristiešu pazīšanas zīme. (Jāņa 13:35.) Bet mīlestība neaprobežojas ar brāļu saimi — mēs mīlam arī tos, kas nav mūsu ticības biedri. Tā būtu jācenšas rīkoties mums visiem.

12 No mums tiek prasīts arī tas, lai mūsu rīcība būtu priekšzīmīga. Ir jāvairās no tādiem paradumiem un tāda dzīvesveida, kas Dieva Rakstos nosodīts. Pāvils rakstīja: ”Ne netiklie, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne vīrieši, kas ļauj sevi izmantot pretdabiskiem sakariem, ne vīrieši, kas guļ ar vīriešiem, ne zagļi, ne alkatīgie, ne dzērāji, ne paļātāji, ne izspiedēji neiemantos Dieva valstību.” (1. Kor. 6:9, 10.) Protams, lai atbilstu Dieva taisnīgajām normām, ir nepieciešama piepūle. Taču pūlēties ir vērts, jo tā mēs daudz ko iegūstam, piemēram, mūsu dzīvesveids sekmē labu veselību, mums ir labas attiecības ar citiem un mēs varam izjust Dieva labvēlību. (Nolasīt Jesajas 48:17, 18.)

13., 14. Kāds pienākums ir visiem kristiešiem, un kādai jābūt mūsu attieksmei pret to?

13 Atcerēsimies arī to, ka pārvaldniekam bija jāstrādā. Arī mums ir uzdots savs darbs. Mums ir dāvāts kaut kas ļoti dārgs — patiesības zināšanas. Dievs vēlas, lai mēs dalītos šajās zināšanās ar citiem. (Mat. 28:19, 20.) Pāvils rakstīja: ”Lai mūs uzskata par Kristus kalpotājiem un dievišķo noslēpumu pārvaldniekiem!” (1. Kor. 4:1.) Pāvils saprata, ka pārvaldniekiem ar atbildības sajūtu jāizturas pret ”dievišķajiem noslēpumiem” un uzticīgi jādara tie zināmi citiem, pakļaujoties Kunga, Jēzus Kristus, vadībai. (1. Kor. 9:16.)

14 Stāstīt patiesību citiem mūs rosina mīlestība. Protams, kristiešu apstākļi atšķiras. Ne visi kalpošanā var paveikt vienlīdz daudz, un Jehova to saprot. Svarīgi ir darīt visu, kas ir mūsu spēkos,  jo tā mēs apliecinām nesavtīgu mīlestību pret Dievu un saviem tuvākajiem.

Uzticīgi pildīsim to, kas mums uzticēts

CIK SVARĪGI IR BŪT UZTICAMIEM

15.—17. a) Kāpēc ir svarīgi, lai pārvaldnieks būtu uzticams? b) Kā Jēzus paskaidroja, kādas ir neuzticības sekas?

15 Trešais princips, kas cieši saistīts ar diviem iepriekšējiem, ir šāds: mums jābūt uzticamiem. Pārvaldnieks var būt apveltīts ar daudzām labām īpašībām un būt ļoti spējīgs, bet no tā visa nav nekāda labuma, ja viņš ir bezatbildīgs un kungs nevar uz viņu paļauties. Sekmīgi savus pienākumus var pildīt tikai tāds pārvaldnieks, kas ir uzticams. Kā atceramies, Pāvils rakstīja: ”No pārvaldniekiem prasa, lai tie būtu uzticami.” (1. Kor. 4:2.)

16 Ja esam uzticami, mēs tiksim atalgoti — par to nav nekādu šaubu. Savukārt tad, ja neesam uzticami, iznākums būs bēdīgs. Šo principu var redzēt Jēzus līdzībā par talentiem. Kalpi, kas bija uzticami un ”lika.. lietā” kunga naudu, saņēma uzslavu un tika bagātīgi atalgoti. Turpretī kalps, kas ar kunga uzticēto mantu bija rīkojies bezatbildīgi, tika atzīts par ”nelietīgu”, ”slinku” un ”nekam nederīgu”. Viņam iedotais talents tika atņemts, un viņš tika izmests ārā. (Nolasīt Mateja 25:14—18, 23, 26, 28—30.)

17 Citā reizē Jēzus norādīja, kādas ir neuzticības sekas. Viņš sacīja: ”Kādam bagātam cilvēkam bija pārvaldnieks, kas tika apsūdzēts viņa mantas izšķērdēšanā. Viņš to atsauca un teica: ”Ko es par tevi dzirdu? Sniedz norēķinu par to, kā esi pildījis pārvaldnieka pienākumus, jo tu vairs nevadīsi saimniecību!”” (Lūk. 16:1, 2.) Tā kā pārvaldnieks bija izšķērdējis kunga īpašumu, kungs viņu  atlaida. Mums no tā būtu jāmācās, ka mēs nedrīkstam būt neuzticami, pildot to, kas no mums tiek prasīts.

VAI IR SAPRĀTĪGI SALĪDZINĀT SEVI AR CITIEM?

18. Kāpēc nebūtu pareizi salīdzināt sevi ar citiem?

18 Mums visiem būtu jāpadomā: ”Kāda ir mana attieksme pret pārvaldnieka pienākumiem?” Problēmas var rasties, ja salīdzinām sevi ar citiem. Bībelē ir lasāms padoms: ”Katrs lai pārbauda pats savu rīcību, tad viņam būs pamats priecāties pašam par sevi, nesalīdzinot sevi ar citiem.” (Gal. 6:4.) Mums nevis jāsalīdzina savs veikums ar citu paveikto, bet jādomā par to, ko mēs paši spējam darīt. Ja tā rīkosimies, mēs nekļūsim iedomīgi un pasargāsim sevi arī no nomāktības. Izvērtējot savas iespējas, mums jāpatur prātā, ka apstākļi mainās. Sliktas veselības, vecuma vai dažādu pienākumu dēļ mēs, iespējams, vairs netiekam galā ar visu, kas mums bija pa spēkam agrāk. Bet varbūt ir gluži otrādi un mūsu spēkos ir paveikt vairāk. Ja tā ir, būtu vērts pacensties un paplašināt savu darbību.

19. Kāpēc mums nebūtu jākļūst nomāktiem, ja nesaņemam kādu uzdevumu?

19 Vēl viens faktors, kas jāņem vērā, ir pienākumi, kādi mums ir un kādus mēs vēlētos iegūt. Piemēram, varbūt kāds brālis ilgojas kļūt par draudzes vecāko vai uzstāties ar runām kongresos. Ir slavējami, ja brālis dara visu iespējamo, lai būtu piemērots šādu pienākumu pildīšanai, bet viņam nebūtu jākļūst nomāktam, ja tie viņam netiek uzticēti tad, kad viņš uz to ir cerējis. Mēs ne vienmēr saprotam iemeslus, kāpēc dažus uzdevumus saņemam daudz vēlāk, nekā gaidīts. Arī Mozus, pēc visa spriežot, domāja, ka jau ir gatavs izvest izraēliešus no Ēģiptes, tomēr viņam bija jāgaida 40 gadi, līdz viņš varēja to izdarīt. Pa šo laiku viņam bija iespēja attīstīt īpašības, kas bija vajadzīgas, lai vadītu stūrgalvīgu un dumpīgu tautu. (Ap. d. 7:22—25, 30—34.)

20. Ko mēs varam mācīties no Jonatāna?

20 Dažreiz kāds pienākums mums tā arī netiek uzticēts vispār. Tā notika ar Jonatānu. Viņš bija Saula dēls un līdz ar to varēja cerēt, ka kļūs par visas Izraēlas ķēniņu. Taču Dievs par ķēniņu izraudzījās Dāvidu, kurš bija daudz jaunāks par Jonatānu. Kā Jonatāns to uztvēra? Viņš pieņēma šo faktu un atbalstīja Dāvidu, pat riskēdams ar dzīvību. Jonatāns Dāvidam teica: ”Tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrs pēc tevis.” (1. Sam. 23:17.) Kā redzams, Jonatāns nekļuva neapmierināts un, atšķirībā no sava tēva, nesāka Dāvidu apskaust. Arī mums jāsargās no skaudības, ko varētu izraisīt citiem uzticētie uzdevumi, un jāpievērš galvenā uzmanība saviem pienākumiem. Mēs varam nešaubīties, ka jaunajā pasaulē Jehova parūpēsies, lai tiktu apmierinātas visas viņa kalpu vēlēšanās, kas nav pretrunā ar viņa gribu.

21. Kādai jābūt mūsu attieksmei pret pārvaldnieka pienākumiem?

21 Mēs esam pārvaldnieki, uz kuriem Dievs paļaujas, un tas nozīmē, ka mēs neesam apspiesti un neatrodamies pazemojošā kalpībā. Gluži otrādi, mūsu stāvoklis ir godpilns, jo mums ir uzticēts darbs, kas nekad neatkārtosies, — mums ir jāsludina labā vēsts pašreizējā laikmeta pēdējās dienās. To darot, mums ir ievērojama brīvība noteikt, kā mēs pildām savus pienākumus. Tāpēc būsim uzticami pārvaldnieki un augstu vērtēsim iespēju kalpot Visuma Augstākajam valdniekam!