Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Novembris 2012

”Jūsu pārpalikums . . var segt viņu trūkumu”

”Jūsu pārpalikums . . var segt viņu trūkumu”

RITĒJA mūsu ēras 49. gads. Pēteris, Jēkabs un Jānis, ”ko uzskatīja par draudzes balstiem”, apustulim Pāvilam un viņa darbabiedram Barnabam deva kādu uzdevumu. Sludinot cittautiešiem, viņi nedrīkstēja aizmirst trūkumā nonākušos kristiešus. (Gal. 2:9, 10.) Kā viņi šo uzdevumu pildīja?

No Pāvila vēstulēm ir redzams, cik lielu uzmanību viņš tam pievērsa. Piemēram, kristiešiem Korintā viņš rakstīja: ”Runājot par līdzekļu vākšanu svētajiem: sekojiet norādījumiem, ko es devu Galatijas draudzēm. Katras nedēļas pirmajā dienā ikviens no jums lai atliek tik, cik viņa materiālais stāvoklis atļauj, lai līdzekļu vākšana nebūtu jārīko tad, kad es ieradīšos. Bet, kad es būšu ieradies, tad tos, ko jūs savās vēstulēs būsiet atzinuši par piemērotiem, es sūtīšu uz Jeruzālemi aiznest jūsu dāvinājumu.” (1. Kor. 16:1—3.)

Savā otrajā vēstulē, ko Pāvils, Dieva iedvesmots, rakstīja korintiešiem, viņš uzsvēra, kāds ir līdzekļu vākšanas mērķis. Viņš norādīja: ”Izlīdzināšanas ceļā jūsu pārpalikums tagad var segt viņu trūkumu.” (2. Kor. 8:12—15.)

Kad Pāvils ap mūsu ēras 56. gadu rakstīja kristiešiem Romā, līdzekļu vākšana bija gandrīz pabeigta, kā liecina viņa vārdi: ”Es grasos doties uz Jeruzālemi, lai palīdzētu svētajiem. Jo brāļi Maķedonijā un Ahajā labprāt ir ziedojuši trūcīgajiem, kādi ir starp svētajiem Jeruzālemē.” (Rom. 15:25, 26.) Drīz pēc tam Pāvils izpildīja savu uzdevumu līdz galam, jo tad, kad viņš bija atgriezies Jeruzālemē un ticis arestēts, viņš romiešu vietvaldim Fēliksam teica: ”Es biju ieradies, lai nodotu žēlastības dāvanas savai tautai un nestu ziedojumus.” (Ap. d. 24:17.)

Attieksme, kāda bija pirmā gadsimta kristiešiem, ir skaidri redzama no vārdiem, ko Pāvils sacīja par maķedoniešiem. Saskaņā ar Pāvila teikto, viņi ”lūgtin lūdzās, lai viņiem ļautu ziedot”. Apustulis korintiešus mudināja sekot šim paraugam. Viņš rakstīja: ”Lai ikviens dara tā, kā savā sirdī ir apņēmies, nevis negribīgi vai piespiedu kārtā, jo Dievs mīl priecīgu devēju.” Kas draudzes mudināja dāsni ziedot? Draudžu locekļi vēlējās, lai šī viņu kalpošana ”ne tikai ļautu pienācīgi gādāt par svēto vajadzībām, bet arī būtu pārpilna ar daudzām pateicībām Dievam”. (2. Kor. 8:4; 9:7, 12.) Arī mūs uz dāsnu rīcību var rosināt līdzīgi mērķi. Dievs Jehova noteikti svētīs šādu nesavtīgu attieksmi, un viņa svētība mūs dara bagātus. (Sal. Pam. 10:22.)

KĀ ZIEDOT PASAULES MĒROGA DARBAM

Tāpat kā apustuļa Pāvila laikā, arī mūsdienās daudzi atlicina no saviem līdzekļiem noteiktu summu, ko viņi iemet ziedojumu kastītē ar uzrakstu ”Pasaules mēroga darbam”. (1. Kor. 16:2.) Draudzes šos ziedojumus katru mēnesi nosūta vietējai filiālei. Labprātīgus naudas ziedojumus Jehovas liecinieku Latvijas filiālei var sūtīt arī personīgi. Klāt jāpieliek īsa vēstule, kurā norādīts, ka tas ir labprātīgs ziedojums.

PLĀNOTIE ZIEDOJUMI

Dažās valstīs bez naudas ziedošanas ir arī citi veidi, kā var atbalstīt pasaules mēroga valstības sludināšanas darbu. Tālāk ir minēti daži no tiem.

Apdrošināšana. Sargtorņa biedrība var tikt iecelta par dzīvības apdrošināšanas vai pensijas noguldījumu beneficiāru.

Nekustamais īpašums. Sargtorņa biedrībai var tikt dāvināts pārdošanai noderīgs nekustamais īpašums; to var dāvināt arī ar nosacījumu, ka dāvinātājam mūža garumā tiek saglabātas tiesības uz šo īpašumu līdz ar tiesībām tur dzīvot. Pirms tiek noformēti dokumenti par īpašuma dāvināšanu, jāsazinās ar Jehovas liecinieku filiāli.

Novēlējumi. Īpašumu un naudu Sargtorņa biedrībai var novēlēt likumīgi noformētā testamentā.

Papildu informāciju var saņemt Jehovas liecinieku filiālē. Filiāle jāinformē par jebkuru šādu ziedojumu, un filiālei jānosūta attiecīgo dokumentu kopijas.

Jehova svētī ziedojumus, kas doti no sirds

Pagājušā gadsimta 60. gados Hilverto Soliss, viņa sieva Marija Sesīlija un jaunākā māsa Marija Elza kalpoja par speciālajiem pionieriem, un viņi tika nosūtīti sludināt uz dažādām vietām Nikaragvā. Viena šāda vieta bija Losatiljosa, kas atrodas Ometepes salā.

Daudziem, kas Losatiljosā pieņēma patiesību, galvenais ienākumu avots agrāk bija tabakas audzēšana, bet, kad viņi kļuva par sludinātājiem, sirdsapziņa viņiem vairs neļāva ar to nodarboties. Lielākā daļa jauno sludinātāju pievērsās zvejošanai, kaut arī tā nebija tik ienesīga nodarbe. Solisu ģimenei bija liels prieks redzēt tādu ticību, kā arī daudzus citus pierādījumus, ka Jehova bagātīgi svētī viņu kalpošanu. Sludinātāju skaits šajā apkaimē drīz sasniedza 32, un parādījās vajadzība pēc savas valstības zāles. Kāds sludinātājs, Alfonso Alemans, audzēja arbūzus, un viņš laipni piedāvājās ziedot zemes gabalu zāles būvniecībai. Bet kā sludinātāji Losatiljosā varēja iegūt līdzekļus, par kuriem uzbūvēt zāli?

Hilverto Soliss organizēja brīvprātīgos, kuri iestādīja ziedotajā zemes gabalā brāļa Alemana sagādātās arbūzu sēklas. Hilverto mudināja brāļus rūpēties par šiem ”Jehovas arbūziem” un pats rādīja priekšzīmi, čakli strādādams. Hilverto māsa Marija Elza, enerģiska neliela auguma sieviete, apraksta, kā nelielā sludinātāju grupiņa kopa iestādīto: ”Mēs cēlāmies agri, kamēr vēl bija tumšs, lai laistītu lauku. Trīs reizes mēs ievācām labu ražu. Brālis Alemans savā laivā veda arbūzus pāri Nikaragvas ezeram uz Granadu, kur viņš tos pārdeva un iegādājās būvmateriālus. Tā, lūk, Losatiljosā tika uzbūvēta valstības zāle, un tāpēc mans brālis to nosauca par mazo zāli, kas celta no arbūziem.” Tā viss sākās, bet tagad Ometepes salā jau ir četras plaukstošas draudzes un 183 sludinātāji.