Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Oktobris 2012

Lai jūsu ”jā” nozīmē ”jā”

Lai jūsu ”jā” nozīmē ”jā”

”Lai jūsu ”jā” nozīmē ”jā” un jūsu ”nē” — ”nē”.” (MAT. 5:37.)

1. Ko Jēzus teica par zvērēšanu, un kāpēc viņš tā teica?

PARASTI patiesajiem kristiešiem nav jādod zvēresti. Tas ir tāpēc, ka viņi klausa Jēzum, kas teica: ”Lai jūsu ”jā” nozīmē ”jā”.” Šādi Jēzus norādīja, ka ir jātur dotais vārds. Tieši pirms tam viņš sacīja: ”Nezvēriet vispār,” — nosodīdams daudzu cilvēku paradumu ikdienas sarunās zvērēt pie visa kā, bet bez nodoma pildīt sacīto. ”Papildus teiktais”, kas ir vairāk par vienkāršu ”jā” vai ”nē”, var atklāt, ka cilvēkam patiesībā nevar uzticēties un tādējādi viņš atrodas ”ļaunā” varā. (Nolasīt Mateja 5:33—37.)

2. Paskaidrojiet, kāpēc atsevišķos gadījumos nav nepareizi dot zvērestu!

2 Vai Jēzus vārdi nozīmē, ka dot zvērestu ir nepareizi? Kā gan tas varētu būt? Kā mēs uzzinājām no iepriekšējā raksta, Dievs Jehova un viņa taisnīgais kalps Ābrahāms svarīgās situācijās deva zvērestus. Turklāt Dieva bauslībā bija prasīts noteiktos gadījumos zvērēt, lai atrisinātu domstarpības. (2. Moz. 22:9, 10; 4. Moz. 5:21, 22.) Kristietim var rasties nepieciešamība tiesas priekšā ar zvērestu apstiprināt, ka viņš teiks taisnību. Retos gadījumos kāds kristietis var uzskatīt, ka ir nepieciešams zvērēt, lai citus pārliecinātu par saviem nodomiem vai savu vārdu patiesīgumu. Kad Jēzus atradās jūdu sinedrija priekšā un augstais priesteris viņam lika zvērēt, viņš neiebilda, bet runāja patiesību. (Mat. 26:63, 64.) Kaut arī Jēzum nebija vajadzības kādam kaut ko zvērēt, viņš uzsvēra, ka viņa vēsts ir uzticama, bieži ievadot savus vārdus šādā īpašā veidā: ”Patiesi, patiesi, es jums saku.” (Jāņa 1:51; 13:16, 20, 21, 38.) Aplūkosim, ko vēl mēs varam mācīties no Jēzus, Pāvila un citiem, kuru ”jā” nozīmēja ”jā”.

 JĒZUS — VISLABĀKAIS PIEMĒRS

No kristīšanās brīža līdz nāvei Jēzus pildīja to, ko bija solījis savam Tēvam

3. Ko Jēzus lūgšanā apsolīja Dievam, un kā viņa debesu Tēvs atbildēja?

3 ”Lūk, es esmu atnācis . . pildīt tavu gribu, Dievs.” (Ebr. 10:7.) Ar šiem vārdiem Jēzus lūgšanā Dievam apsolīja pildīt visu, kas bija pravietots par apsolīto ”dzimumu”, un tas nozīmēja arī ļaut, lai Sātans viņam ”iekož papēdī”. (1. Moz. 3:15.) Neviens cits cilvēks nekad nav labprātīgi uzņēmies tik smagu un atbildīgu uzdevumu. No debesīm Jehova apliecināja savu pilnīgo paļāvību uz Dēlu, taču viņš neprasīja, lai Jēzus ar zvērestu apstiprinātu, ka pildīs savu solījumu. (Lūk. 3:21, 22.)

4. Cik lielā mērā Jēzus ”jā” nozīmēja ”jā”?

4 Jēzus vienmēr rīkojās saskaņā ar to, ko viņš sludināja, un viņa ”jā” nozīmēja ”jā”. Viņš neļāva, lai kaut kas viņu novirzītu no uzdevuma, ko viņš bija saņēmis no sava Tēva, proti: sludināt labo vēsti par Dieva valstību un gatavot par mācekļiem visus, ko Dievs pie viņa vilka. (Jāņa 6:44.) Par to, cik uzticams bija Jēzus, liecina Bībeles vārdi: ”Lai cik ir Dieva solījumu, tie ir piepildījušies ar viņa starpniecību.” (2. Kor. 1:20.) Tā kā Jēzus nevainojami pildīja to, ko bija apsolījis savam Tēvam, viņš ir vislabākais piemērs, no kā mācīties. Tālāk pievērsīsim uzmanību cilvēkam, kas visiem spēkiem centās līdzināties Jēzum.

PĀVILS — CILVĒKS, KAS TURĒJA SAVU VĀRDU

5. Kādu paraugu ir rādījis apustulis Pāvils?

5 ”Ko lai es daru, Kungs?” (Ap. d. 22:10.) Šādi Pāvils, ko toreiz pazina kā Saulu, atbildēja godā celtajam Kungam Jēzum, kas viņam bija parādījies redzējumā un licis pārtraukt savu sekotāju vajāšanu. Pēc šī notikuma Sauls pazemīgi nožēloja savu agrāko rīcību, kristījās un piekrita veikt īpašu uzdevumu — liecināt par Jēzu tautām. No tā laika Pāvils Jēzu sauca par savu ”Kungu” un līdz pat savu zemes gaitu beigām apliecināja paklausību viņam. (Ap. d. 22:6—16; 2. Kor. 4:5; 2. Tim. 4:8.) Pāvils nelīdzinājās tiem, par kuriem Jēzus teica: ”Kāpēc jūs mani saucat: ”Kungs! Kungs!”, bet nedarāt, ko es saku?” (Lūk. 6:46.) Nav šaubu, no visiem, kas viņu uzskata par savu Kungu, Jēzus gaida, lai tie, tāpat kā apustulis Pāvils, turētu savu vārdu.

6., 7. a) Kāpēc Pāvils mainīja plānus un atlika atkārtotu viesošanos Korintas draudzē, un kāpēc viņa kritizētājiem nebija pamata apšaubīt viņa uzticamību? b) Kā mums būtu jāizturas pret tiem, kam ir uzticēta vadība Dieva tautā?

6 Pāvils dedzīgi izplatīja valstības vēsti  pa visu Mazāziju un arī Eiropā, dibinot daudzas draudzes un apmeklējot tās atkārtoti. Reizēm viņš uzskatīja par nepieciešamu ar zvērestu apstiprināt to, ka viņa rakstītais ir patiess. (Gal. 1:20.) Kad Korintā daži apsūdzēja Pāvilu, sakot, ka viņam nevar uzticēties, viņš savai aizstāvībai rakstīja: ”Tāpat kā var paļauties uz Dievu, arī tas, ko mēs jums sakām, nav reizē ”jā” un ”nē”.” (2. Kor. 1:18.) Kad Pāvils to rakstīja, viņš bija atstājis Efesu un caur Maķedoniju devās uz Korintu. Sākotnēji viņš bija plānojis pirms došanās uz Maķedoniju vēlreiz iegriezties Korintā. (2. Kor. 1:15, 16.) Bet viņš mainīja savus plānus, un līdzīgi arī ceļojošajiem pārraugiem mūsdienās reizēm nākas mainīt kādas draudzes apciemojuma laiku. Šādas izmaiņas netiek veiktas dažādu nenozīmīgu, savtīgu iemeslu dēļ, bet gan kādu īpašu neparedzētu apstākļu dēļ. Tas, ka Pāvils atlika plānoto viesošanos Korintā, nāca par labu pašai korintiešu draudzei. Kāpēc tā var teikt?

7 Kādu laiku pēc tam, kad Pāvils bija ieplānojis doties uz Korintu, viņu sasniedza satraucošas ziņas, ka Korintas draudzē ir vērojama šķelšanās un tiek paciesta netikumība. (1. Kor. 1:11; 5:1.) Lai labotu situāciju, viņš savā pirmajā vēstulē korintiešiem deva stingru padomu. Tad Pāvils nevis no Efesas kuģoja tieši uz Korintu, bet deva brāļiem laiku likt padomu lietā, lai tad, kad viņš pie tiem galu galā ierastos, viņa apmeklējums nestu lielāku uzmundrinājumu. Apliecinot Korintas kristiešiem, ka tieši tas ir bijis iemesls, kāpēc viņš ir mainījis plānus, Pāvils savā otrajā vēstulē rakstīja: ”Es zvēru pie savas dzīvības, piesaukdams Dievu par liecinieku: es vēl neesmu ieradies Korintā tikai tāpēc, ka vēlējos jūs saudzēt.” (2. Kor. 1:23.) Nekad nebūsim tādi kā Pāvila kritizētāji, bet parādīsim dziļu cieņu tiem, kam ir uzticēta vadība Dieva tautā. Centīsimies līdzināties Pāvilam, tāpat kā viņš līdzinājās Kristum. (1. Kor. 11:1; Ebr. 13:7.)

CITI LABI PIEMĒRI

8. Ko mēs varam mācīties no Rebekas?

8 ”Es iešu.” (1. Moz. 24:58.) Ar šiem vienkāršajiem vārdiem Rebeka, atbildot savai mātei un brālim, apliecināja gatavību atstāt mājas un tajā pašā dienā kopā ar svešinieku doties vairāk nekā 800 kilometru garā ceļā, lai kļūtu par Ābrahāma dēla Īzāka sievu. (1. Moz. 24:50—58.) Rebekas ”jā” nozīmēja ”jā”, un viņa kļuva par uzticīgu un dievbijīgu sievu Īzākam. Visu savu tālāko mūžu, ko viņa pavadīja Apsolītajā zemē, viņa dzīvoja teltīs kā svešiniece. Rebeka tika atalgota par savu uzticību — viņa kļuva par vienu no apsolītā ”dzimuma”, Jēzus Kristus, priekštecēm. (Ebr. 11:9, 13.)

9. Kā Rute apliecināja, ka tur doto vārdu?

9 ”Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas.” (Rut. 1:10.) Tā savai vīramātei atraitnei Naomijai teica moābietes Rute un Orpa, kas arī bija atraitnes, kad viņas no Moāba zemes bija ceļā uz Betlēmi. Galu galā Orpa, Naomijas skubināta, atgriezās savā dzimtenē. Bet Rute neatkāpās no saviem vārdiem. (Nolasīt Rutes 1:16, 17.) Viņa uzticīgi palika kopā ar Naomiju un uz visiem laikiem atstāja savus tuviniekus un moābiešu viltus reliģiju. Viņa turpmāk pielūdza Jehovu un tika atalgota ar to, ka viņa ir viena no piecām sievietēm, kas minētas Mateja evaņģēlijā ietvertajos Kristus radurakstos. (Mat. 1:1, 3, 5, 6, 16.)

10. Kāpēc Jesaja mums ir labs paraugs?

10 ”Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jes. 6:8.) Pirms tam, kad Jesaja teica šos vārdus, viņš iespaidīgā parādībā bija redzējis  Jehovu sēžam savā tronī. Vērodams parādību, Jesaja dzirdēja Jehovu sakām: ”Ko Es lai sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tas bija aicinājums kļūt par Jehovas pārstāvi un sludināt viņa vēsti ietiepīgajai tautai. Jesaja rīkojās saskaņā ar saviem vārdiem — viņa ”jā” nozīmēja ”jā”. Vairāk nekā 46 gadus viņš uzticīgi kalpoja par pravieti, sludinot stingras brīdinājuma vēstis, kā arī darot zināmus brīnišķīgus solījumus par patiesās pielūgsmes atjaunošanu.

11. a) Kāpēc ir svarīgi turēt doto vārdu? b) Kādi brīdinoši piemēri ir minēti Bībelē?

11 Kāpēc Jehova parūpējās, lai par iepriekšminētajiem piemēriem varētu lasīt viņa Rakstos? Un cik svarīgi ir tas, lai mūsu ”jā” nozīmētu ”jā”? Bībele skaidri brīdina, ka cilvēks, kas apzināti ”netur doto vārdu” un atsakās mainīties, ir starp tiem, kas ir ”pelnījuši nāvi”. (Rom. 1:31, 32.) Ēģiptes faraons, Jūdejas ķēniņš Cedekija, kā arī Hananja un Sapfira ir daži no Bībelē minētajiem cilvēkiem, kuru ”jā” nenozīmēja ”jā”. Viņi visi pieredzēja postu, un viņu rīcība mums ir brīdinošs piemērs. (2. Moz. 9:27, 28, 34, 35; Ecēh. 17:13—15, 19, 20; Ap. d. 5:1—10.)

12. Kas mums jādara, lai mums būtu vieglāk turēt doto vārdu?

12 Tagad, ”pēdējās dienās”, mēs dzīvojam starp cilvēkiem, kas ir ”neuzticīgi”, kas ”ārēji gan izrāda dievbijību, bet viņu dzīvē tās spēks neparādās”. (2. Tim. 3:1—5.) Mums, cik vien iespējams, ir jāvairās no šādas sliktas sabiedrības. Taču mums regulāri jāpulcējas kopā ar tiem, kas cenšas, lai viņu ”jā” vienmēr nozīmētu ”jā”. (Ebr. 10:24, 25.)

MŪSU VISSVARĪGĀKAIS ”JĀ”

13. Kāds ir vissvarīgākais solījums, kādu dod Jēzus Kristus sekotāji?

13 Vissvarīgākais solījums, ko cilvēks var dot, ir solījums kalpot Dievam. Tiem, kas vēlas atsacīties no sevis un būt Jēzus mācekļi, trīs reizes ir iespēja atbildēt ”jā” uz jautājumiem par viņu apņemšanos. (Mat. 16:24.) Kad divi draudzes vecākie runā ar cilvēku, kas grib kļūt par nekristītu sludinātāju, viņi tam jautā: ”Vai tu patiešām vēlies būt Jehovas liecinieks?” Vēlāk, kad ir redzama šī cilvēka tālāka garīgā izaugsme un viņš vēlas kristīties, vecākie, ar viņu tiekoties, jautā: ”Vai tu lūgšanā Jehovam esi devis solījumu kalpot viņam?” Visbeidzot kristīšanās dienā visiem, kas gatavojas kristīties, tiek jautāts: ”Vai uz Jēzus Kristus upura pamata jūs esat nožēlojuši savus grēkus, devuši solījumu kalpot Jehovam un apņēmušies pildīt viņa gribu?” Tad liecinieku priekšā viņi, sakot ”jā”, apstiprina savu lēmumu kalpot Dievam mūžīgi.

Vai jūs uzticīgi pildāt savu vissvarīgāko solījumu?

14. Kāda pašpārbaude mums laiku pa laikam jāveic?

 14 Neatkarīgi no tā, vai mēs esam kristījušies nesen vai kalpojam Dievam jau desmitiem gadu, mums laiku pa laikam ir sevi jāpārbauda, pārdomājot šādus jautājumus: ”Vai, sekojot Jēzum Kristum, es aizvien vēl uzticīgi pildu savu vissvarīgāko solījumu? Vai es joprojām paklausu Jēzus norādījumam atvēlēt sludināšanai un mācekļu gatavošanai galveno vietu dzīvē?” (Nolasīt 2. Korintiešiem 13:5.)

15. Kādās dzīves jomās ir svarīgi, lai mūsu ”jā” būtu ”jā”?

15 Lai mēs pildītu savu solījumu kalpot Jehovam, mums ir jābūt uzticamiem arī citos svarīgos jautājumos. Piemēram, ja esam precējušies, mums jātur godā dzīvesbiedram dotais solījums mīlēt un lolot viņu. Bet ja nu mēs esam parakstījuši darījuma līgumu vai esam pieteikušies kādu teokrātisku uzdevumu veikšanai? Tad mums ir jāpilda saistības, ko esam uzņēmušies, un jāpaveic solītais. Varbūt kāds, kas dzīvo ļoti pieticīgi, ir uzaicinājis mūs uz maltīti? Neatteiksim viņam, pat ja kāds cits mums izsaka šķietami labāku piedāvājumu. Bet varbūt mēs esam apsolījuši atkārtoti apmeklēt kādu cilvēku, ko satikām sludināšanā? Tad darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai mūsu ”jā” būtu ”jā”, un Jehova svētīs mūsu kalpošanu. (Nolasīt Lūkas 16:10.)

PALĪDZĪBA, KO VAR SNIEGT MŪSU AUGSTAIS PRIESTERIS UN ĶĒNIŅŠ

16. Kas mums ir jādara, ja mēs neesam turējuši doto vārdu?

16 Bībelē ir atzīts, ka, būdami nepilnīgi cilvēki, ”mēs visi bieži klūpam”, jo īpaši tajā, ko sakām. (Jēk. 3:2.) Kas mums būtu jādara, ja saprotam, ka neesam turējuši doto vārdu? Bauslībā, ko Dievs bija devis izraēliešu tautai, bija žēlsirdīgi paredzēts, ka cilvēks, kas bija ”ar neapdomīgām lūpām” kaut ko apsolījis, var saņemt piedošanu. (3. Moz. 5:4—7, 11.) Tāda pati iespēja ir piedāvāta arī kristiešiem, kas nav turējuši kādu solījumu. Ja mēs Jehovam atzīstamies savā pārkāpumā, viņš mums žēlsirdīgi piedos, un mūsu augstais priesteris, Jēzus Kristus, mums palīdzēs atgūt Dieva labvēlību. (1. Jāņa 2:1, 2.) Tomēr, lai mēs to saglabātu, mums ir jānes augļi, kas atbilst grēku nožēlai. Tas nozīmē, ka solījumu nepildīšana mums nedrīkst kļūt par paradumu un ka mums jādara viss iespējamais, lai vērstu par labu to, ko esam nodarījuši, neturot savu vārdu. (Sal. Pam. 6:2, 3.) Bet, protams, vislabāk ir kārtīgi padomāt, pirms kaut ko solīt, un nesolīt to, ko nespējam pildīt. (Nolasīt Salamana Mācītāja 5:1.)

17., 18. Kāda brīnišķīga nākotne gaida visus, kas cenšas, lai viņu ”jā” nozīmētu ”jā”?

17 Kāda gan brīnišķīga nākotne gaida visus Jehovas kalpus, kas neatlaidīgi cenšas, lai viņu ”jā” būtu ”jā”! 144 tūkstošiem svaidīto tas nozīmē nemirstību debesīs, kur tie būs kopā ar Jēzu viņa valstībā ”un valdīs kopā ar viņu tūkstoš gadus”. (Atkl. 20:6.) Neskaitāmiem miljoniem citu tas nozīmēs dzīvi paradīzē uz zemes. Kad pār zemi valdīs Dieva valstības ķēniņš Kristus, cilvēki saņems palīdzību, lai varētu sasniegt pilnību. (Atkl. 21:3—5.)

18 Ja mēs saglabāsim uzticību pēdējā pārbaudījumā pēc Jēzus tūkstoš gadu valdīšanas beigām, mums nekad vairs nebūs iemesla apšaubīt neviena cilvēka vārdus. (Atkl. 20:7—10.) Katrs ”jā” nozīmēs ”jā”, un katrs ”nē” būs ”nē”. Visi, kas tad dzīvos, nevainojami sekos sava mīlošā debesu Tēva Jehovas, ”uzticīgā Dieva”, paraugam. (Ps. 31:6.)