Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Februāris 2016

 DZĪVESSTĀSTS

Jehova ir svētījis manu kalpošanu

Jehova ir svētījis manu kalpošanu

Es teicu virsniekam, ka jau esmu bijis cietumā, jo atteicos karot. ”Vai jūs grasāties sākt to visu no gala?” es viņam jautāju. Tā bija otrā reize, kad mani gribēja iesaukt ASV armijā.

ES PIEDZIMU 1926. gadā Kruksvilā (ASV, Ohaio štats). Tēvs un māte nebija reliģiozi, bet viņi lika mums, astoņiem bērniem, iet baznīcā. Es apmeklēju metodistu baznīcu. Kad man bija četrpadsmit gadu, mācītājs man pasniedza balvu, jo es veselu gadu nebiju izlaidis svētdienas dievkalpojumus.

Mārgareta Volkere (otrā māsa no kreisās) man palīdzēja uzzināt patiesību

Ap to laiku Mārgareta Volkere, Jehovas lieciniece, kas dzīvoja netālu, sāka nākt pie manas mātes un stāstīt viņai par Bībeli. Kādu dienu es nolēmu viņām piebiedroties. Taču māte domāja, ka es traucēšu nodarbību, un lika man iet ārā. Tomēr es reizi pēc reizes centos noklausīties viņu sarunas. Kad Mārgareta vēl vairākkārt bija tikusies ar māti, viņa man pavaicāja: ”Vai tu zini, kā sauc Dievu?” ”Kas tad to nezina! Viņu sauc Dievs,” es attraucu. Bet Mārgareta man ieteica: ”Paņem Bībeli un izlasi 83. psalma 19. pantu!” Es tā arī izdarīju un sapratu, ka Dieva vārds ir Jehova. * Tūlīt pat es izskrēju laukā pie saviem draugiem un sacīju viņiem: ”Kad  jūs šovakar aiziesiet mājās, izlasiet Bībelē 83. psalma 19. pantu, un jūs uzzināsiet, kāds ir Dieva vārds.” Varētu teikt, ka es uzreiz sāku sludināt.

Es sāku mācīties Bībeli un 1941. gadā kristījos. Drīz pēc tam man uzdeva vadīt draudzes grāmatstudiju. Es mudināju savu māti, brāļus un māsas nākt uz sapulcēm, un viņi sāka apmeklēt grāmatstudiju, ko es vadīju. Turpretī tēvam nekādas intereses nebija.

PRETESTĪBA MĀJĀS

Draudzē man tika uzticēti jauni pienākumi, un es izveidoju teokrātisko bibliotēku. Kādu dienu tēvs, rādīdams uz manām grāmatām, paziņoja: ”Vai tu tās redzi? Es gribu, lai tās pazustu no šīs mājas, un tu vari doties tām līdzi!” Es atradu istabiņu netālajā Zeinsvilā un pārcēlos uz turieni, taču bieži apciemoju savu ģimeni, lai to atbalstītu.

Tēvs visādi centās nepieļaut, ka māte ietu uz sapulcēm. Dažreiz, kad viņa jau bija devusies ceļā, tēvs skrēja viņai pakaļ un vilka viņu atpakaļ uz mājām. Taču māte tādās reizēs izskrēja laukā pa citām durvīm un tik un tā gāja uz sapulci. Es mierināju māti: ”Neuztraucies! Viņam apniks dzīties tev pakaļ.” Ar laiku tēvs atmeta mēģinājumus apturēt māti un viņa varēja mierīgi apmeklēt sapulces.

1943. gadā mūsu draudzē tika organizēta teokrātiskā kalpošanas skola un es sāku gatavot skolnieku uzdevumus. Padomi, ko es saņēmu pēc uzstāšanās, man palīdzēja uzlabot prasmi runāt no skatuves.

NEITRALITĀTE KARA LAIKĀ

Tajā laikā plosījās Otrais pasaules karš. 1944. gadā es saņēmu pavēsti par iesaukumu karadienestā. Es ierados Fortheisas militārajā bāzē Kolumbusā, man veica medicīnisko apskati, un es aizpildīju vajadzīgās veidlapas. Es arī darīju zināmu, ka nedošos karot, un man ļāva iet. Taču pēc dažām dienām pie manis ieradās kāds virsnieks un paziņoja: ”Korvin Robison, man ir orderis jūsu apcietināšanai!”

Divas nedēļas vēlāk sēdes laikā tiesnesis izteicās: ”Ja tas būtu manā varā, es jums piespriestu mūža ieslodzījumu. Vai jums ir kaut kas sakāms?” Es atbildēju: ”Jūsu godība, patiesībā mani vajadzētu atzīt par mācītāju. Ikviena nama slieksnis ir mana kancele, un es esmu sludinājis labo vēsti par Dieva valstību daudziem cilvēkiem.” Tiesnesis norādīja zvērinātajiem: ”Jūs šeit neesat, lai izlemtu, vai šis jaunais cilvēks ir vai nav mācītājs. Jums ir jāizlemj, vai viņš ir vai nav pakļāvies iesaukumam armijā.” Nepagāja ne pusstunda, kad zvērinātie atgriezās ar spriedumu: ”Vainīgs.” Tiesnesis man piesprieda piecu gadu ieslodzījumu federālajā cietumā Ešlendā (Kentuki štats).

JEHOVA MANI AIZSARGĀ CIETUMĀ

Sākumā divas nedēļas es pavadīju Kolumbusas cietumā, un pirmo dienu es neizgāju no savas kameras. Lūgšanā es teicu Jehovam: ”Es taču nevaru sēdēt kamerā piecus gadus. Nezinu, ko man darīt.”

Nākamajā dienā sargi mani izveda no kameras. Es piegāju pie kāda liela auguma plecīga  cietumnieka, un mēs stāvējām un skatījāmies laukā pa logu. Viņš man jautāja: ”Par ko tu esi šeit, mazais?” ”Es esmu Jehovas liecinieks,” es atbildēju. Viņš brīnījās: ”Vai tiešām? Tad kāpēc tu esi šeit?” ”Jehovas liecinieki neiet karot un nenogalina cilvēkus,” es paskaidroju. ”Tu esi cietumā, jo negribi nogalināt cilvēkus. Citi ir šeit, jo viņi ir nogalinājuši cilvēkus. Kur tad loģika?” sprieda mans sarunu biedrs. ”Nav,” es piekritu.

Tad viņš turpināja: ”Piecpadsmit gadus es biju citā cietumā, un tur es lasīju kaut ko no jūsu literatūras.” Es klusībā lūdzu: ”Jehova, palīdzi man dabūt šo cilvēku savā pusē.” Tajā brīdī Pols — tā viņu sauca — sacīja: ”Ja kāds no ieslodzītajiem tevi aiztiek, tu tikai pakliedz. Es visu nokārtošu.” Un tiešām, man nebija problēmu ne ar vienu no 50 ieslodzītajiem tajā cietuma daļā.

Es biju starp Jehovas lieciniekiem, kas savas kristīgās neitralitātes dēļ bija ieslodzīti Ešlendas cietumā (Kentuki štats)

Kad mani pārveda uz Ešlendas cietumu, es tur satiku garīgi stiprus brāļus. Viņi palīdzēja man un arī citiem uzturēt savu garīgumu. Šie brāļi katru nedēļu mums uzdeva lasīt kādu Bībeles fragmentu, un mēs par to sagatavojām jautājumus un atbildes, ko pēc tam apspriedām sapulcēs, kuras noritēja viktorīnas formā. Kādam brālim bija uzdots rūpēties par sludināšanas teritorijām. Mēs bijām izmitināti lielā telpā, kurā gar sienām bija izvietotas gultas. Šis brālis man šad un tad norādīja: ”Robison, tu esi atbildīgs par to un to gultu. Tev jāsludina ikvienam, kam tā tiks piešķirta. Pacenties to izdarīt, pirms viņš dodas prom.” Tāda bija mūsu organizētā sludināšana.

KAS MANI GAIDĪJA BRĪVĪBĀ

1945. gadā beidzās Otrais pasaules karš, bet es vēl kādu laiku paliku cietumā. Es bažījos par savu ģimeni, jo tēvs man bija teicis: ”Ja man izdotos izlikt pa durvīm tevi, tad ar pārējiem problēmu nebūtu.” Pēc atbrīvošanas no cietuma mani gaidīja patīkams pārsteigums. Par spīti tēva pretestībai, septiņi manas ģimenes locekļi apmeklēja sapulces un viena no manām māsām bija kristījusies.

Dodamies sludināt kopā ar Demetriju Papageorgi, svaidītu brāli, kas sāka kalpot Jehovam 1913. gadā

1950. gadā sākās karš Korejā un mani otro reizi gribēja iesaukt armijā, tāpēc es atkal ierados Fortheisā. Kad biju izgājis pārbaudi, virsnieks mani informēja: ”Jums bija vieni no labākajiem rādītājiem savā grupā.” ”Patīkami to dzirdēt, bet armijā es neiešu,” es atbildēju. Tad es citēju 2. vēstuli Timotejam,  2. nodaļas 3. pantu, un paziņoju: ”Es jau esmu Kristus kareivis.” Iestājās ilgs klusums, un beidzot virsnieks man teica: ”Varat iet.”

Drīz pēc tam kongresā, kas notika Sinsinati, es apmeklēju sapulci tiem, kas vēlas kalpot Bētelē. Brālis Miltons Henšels mums stāstīja, ka ikviens, kas vēlas daudz darīt valstības labā, var tikt uzaicināts uz Bēteli. Es aizpildīju pieteikuma anketu, manu iesniegumu apstiprināja, un 1954. gada augustā es ierados Bruklinas Bētelē. Kopš tā laika es neesmu atstājis kalpošanu Bētelē.

Bētelē man nekad nav trūcis darāmā. Vairākus gadus es apkalpoju siltumkatlus tipogrāfijā un biroju kompleksā, biju mehāniķis un laboju slēdzenes. Es strādāju arī Ņujorkas kongresu namos.

Pie siltumkatla biroju kompleksā Bruklinas Bētelē

Es augstu vērtēju to, cik garīgā ziņā piepildīta ir dzīve Bētelē — tā sevī ietver rīta garīgo programmu un kopīgu Sargtorņa apspriešanu, kā arī iespēju sludināt kopā ar savu draudzi. Ja tā padomā, šādai kārtībai vajadzētu būt katrā Jehovas liecinieku ģimenē. Ja vecāki ar bērniem apspriež dienas pantu, ja regulāri notiek ģimenes vakars Jehovas pielūgsmei un ja visi aktīvi piedalās draudzes sapulcēs un dedzīgi sludina, ģimene būs garīgi stipra.

Laika gaitā es esmu ieguvis daudz draugu Bētelē un draudzē. Daži no maniem draugiem bija svaidītie, kas tagad jau ir saņēmuši savu debesu balvu; citi tādi nebija. Bet visi Jehovas kalpi, arī Bēteles kalpotāji, ir nepilnīgi. Ja man rodas nesaskaņas ar kādu brāli, es vienmēr cenšos salīgt mieru. Es domāju par vārdiem no Mateja evaņģēlija 5. nodaļas 23. un 24. panta, kur var lasīt, kā būtu jārisina domstarpības. Atvainoties nav viegli, taču vienmēr, kad esmu to darījis, problēmas attiecībās ar draugiem ir izdevies atrisināt.

MANA KALPOŠANA NES LABUS AUGĻUS

Tā kā esmu krietni gados, man nav viegli sludināt pa mājām, taču es nepadodos. Es esmu nedaudz iemācījies ķīniešu valodu, un man patīk uzrunāt ķīniešus uz ielas. Ir rīti, kad es izplatu 30 vai 40 žurnālus.

Sludinu ķīniešiem Ņujorkā

 Man pat ir izdevies atkārtoti ”apmeklēt” kādu, kas dzīvo Ķīnā! Kādu dienu man uzsmaidīja patīkama jauniete un pasniedza lapiņu ar augļu tirgotavas reklāmu. Arī es pasmaidīju un piedāvāju viņai žurnālu Sargtornis un Atmostieties! ķīniešu valodā. Viņa tos paņēma un pateica, ka viņu sauc Keitija. Pēc tam katru reizi, kad Keitija mani redzēja, viņa nāca ar mani parunāties. Es viņai mācīju augļu nosaukumus angļu valodā, un viņa tos atkārtoja pēc manis. Es viņai paskaidroju arī pantus no Bībeles un iedevu grāmatu Ko patiesībā māca Bībele?. Taču pagāja dažas nedēļas, un viņa pazuda.

Pēc vairākiem mēnešiem kāda cita meitene, kas dalīja reklāmas lapiņas, paņēma žurnālus, ko viņai piedāvāju. Nedēļu vēlāk viņa man deva savu mobilo telefonu un teica: ”Saruna ar Ķīnu.” Es atbildēju: ”Es nepazīstu nevienu Ķīnā.” Taču viņa uzstāja, tāpēc es paņēmu telefonu un sacīju: ”Sveiki! Robisons klausās.” Telefonā atskanēja balss: ”Robison, šeit Keitija. Es tagad esmu Ķīnā.” ”Ķīnā?” es pārjautāju. ”Jā, Ķīnā,” Keitija atsaucās. ”Vai zināt, kas tā ir par meiteni, kura jums iedeva telefonu? Tā ir mana māsa. Jūs man iemācījāt daudz ko labu. Lūdzu, māciet viņu, tāpat kā jūs mācījāt mani.” Es apsolīju: ”Darīšu, ko varēšu, Keitij. Paldies, ka pateici, kur esi palikusi.” Drīz pēc tam es runāju ar Keitijas māsu pēdējo reizi. Lai kur viņas abas būtu tagad, es ceru, ka viņas uzzinās vairāk par Jehovu.

Es esmu kalpojis Jehovam 73 gadus. Jūtos gandarīts, ka viņš man ir palīdzējis saglabāt neitralitāti un būt viņam uzticīgam cietumā. Arī mani brāļi un māsas man ir teikuši, ka viņus ļoti stiprināja mana stingrā nostāja tajā laikā, kad tēvs centās sagraut manu ticību. Mana māte un seši no maniem brāļiem un māsām ar laiku kristījās. Pat tēvs kļuva pielaidīgāks, un pirms savas nāves viņš apmeklēja dažas sapulces.

Ja tāda būs Dieva griba, mani ģimenes locekļi un draugi, kas ir miruši, jaunajā pasaulē varēs dzīvot atkal. Kāds gan tas būs prieks — mūžīgi kalpot Jehovam kopā ar tiem, ko mēs mīlam! *

^ 6. rk. Daudzos Bībeles izdevumos angļu valodā šajā pantā ir atrodams Jehovas vārds.

^ 32. rk. Kamēr šis raksts tika gatavots iespiešanai, Korvins Robisons nomira, saglabājis uzticību Jehovam.