Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Aprīlis 2016

Ticība Dievam ļauj iegūt viņa labvēlību

Ticība Dievam ļauj iegūt viņa labvēlību

”[Līdzinieties] tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolīto.” (EBR. 6:12.)

DZIESMAS: 86., 54.

1., 2. Ar kādu pārbaudījumu sastapās Jefta un viņa meita?

RAIŽPILNIE uztraukumi bija aiz muguras. Jaunā sieviete priecīga un atvieglota skrēja pretī tēvam, kas sveiks un vesels atgriezās no kaujas, guvis tajā pārliecinošu uzvaru. Taču tēvs nepievienojās viņai dziesmā un dejā, bet gan saplēsa savas drēbes un izmisis iesaucās: ”Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz!” Pēc tam viņš izteica vārdus, kas pilnībā izmainīja meitas nākotni. Vienā mirklī tika sagrauti jaunās sievietes sapņi un cerības uz ģimenes dzīvi. Bet viņas atbilde bija apbrīnas cienīga: viņa bez mazākās vilcināšanās mudināja tēvu pildīt to, ko viņš bija apsolījis Jehovam. Jaunās sievietes vārdos izpaudās viņas stiprā ticība. Viņa bija pārliecināta, ka Jehova viņai vēl tikai pašu labāko. (Soģu 11:34—37.) Tēva sirdi pārņēma lepnums, jo viņš saprata, ka meitas gatavība atbalstīt viņa lēmumu iepriecinās Jehovu.

2 Jefta un viņa dievbijīgā meita paļāvās uz Jehovu un labprāt pakļāvās viņa gribai arī tad, kad nebija viegli to darīt.  Viņi nešaubījās, ka Dieva labvēlība ir jebkādu upuru vērta.

3. Kā mums var palīdzēt Jeftas un viņa meitas paraugs?

3 Mēs zinām, ka rīkoties saskaņā ar mūsu ticību Jehovam ne vienmēr ir viegli un tāpēc mums neatlaidīgi jācīnās par ticību. (Jūd. 3.) Mums var palīdzēt Jeftas un viņa meitas paraugs. Pievērsīsim uzmanību tam, kā, par spīti grūtībām, viņi vienmēr apliecināja stipru ticību Jehovam.

SAGLABĀT TICĪBU DIEVAM, NEPADODOTIES PASAULES IETEKMEI

4., 5. a) Ko Jehova lika izraēliešiem darīt tūlīt pēc ieiešanas Apsolītajā zemē? b) Ko savas nepakļāvības dēļ pieredzēja izraēlieši, kā redzams 106. psalmā?

4 Jefta un viņa meita ik dienu redzēja, cik bēdīgas sekas ir tam, ka izraēlieši bija novērsušies no Jehovas. Nepilnus 300 gadus iepriekš Jehova izraēliešiem bija licis ”nodot.. iznīcībai” pagānu tautas, kas apdzīvoja Apsolīto zemi. (5. Moz. 7:1—4, LB-65r.) Izraēlieši neievēroja šo norādījumu, un tāpēc daudzi piesavinājās kanaāniešu grēcīgo dzīvesveidu, sākdami pielūgt viltus dievus un rīkoties amorāli. (Nolasīt Psalmu 106:34—39.)

5 Savas nepakļāvības dēļ izraēlieši zaudēja Jehovas labvēlību un aizsardzību. (Soģu 2:1—3, 11—15; Ps. 106:40—43.) Dievbijīgām izraēliešu ģimenēm noteikti bija ļoti grūti saglabāt uzticību Jehovam. Tomēr, kā var lasīt Bībelē, tajā smagajā laikā dzīvoja cilvēki, kas pūlējās saglabāt Jehovas labvēlību, — piemēram, tādi bija Jefta un viņa meita, kā arī Elkana, Anna un Samuēls. (1. Sam. 1:20—28; 2:26.)

6. Kas tiek slavināts pasaulē, un kā mēs varam nepakļauties pasaules ietekmei?

6 Mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki domā un rīkojas līdzīgi senajiem kanaāniešiem — viņi slavina juteklisko baudu, vardarbību un materiālistiskus mērķus. Lai mūs no tā pasargātu, Jehova ir devis skaidrus brīdinājumus, tāpat kā viņš bija brīdinājis izraēliešus. Vai mēs mācāmies no viņu kļūdām? (1. Kor. 10:6—11.) Mums visiem spēkiem jāpūlas savā domāšanā izskaust jebkādas iezīmes, kas bija raksturīgas kanaāniešu uzskatiem. (Rom. 12:2.) Vai mēs to esam darījuši pēc labākās sirdsapziņas?

SAGLABĀT TICĪBU PAR SPĪTI SARŪGTINĀJUMIEM

7. a) Kā pret Jeftu izturējās viņa pusbrāļi un izraēliešu vecākie? b) Kā reaģēja Jefta?

7 Jeftas dzīves laikā izraēlieši bija nokļuvuši filistiešu un amoniešu jūgā, jo viņi neklausīja Jehovam. (Soģu 10:7, 8.) Bet grūtības Jeftam sagādāja ne vien tautas apspiedēji, bet arī viņa paša pusbrāļi un izraēliešu vecākie. Aiz skaudības un naida Jeftas pusbrāļi viņu padzina no mājām, nelikumīgi atņemdami viņam mantojumu, kas pienācās viņam kā pirmdzimtajam. (Soģu 11:1—3.) Bet Jefta nepieļāva, ka citu cietsirdīgā attieksme ietekmētu viņa rīcību. Kad tautas vecākie lūdza Jeftas palīdzību, viņš neiecirtās, bet gan atsaucās uz viņu lūgumu. (Soģu 11:4—9.) Jefta rīkojās kā patiesi garīgs cilvēks. Kas viņu varēja uz to pamudināt?

8., 9. a) Kādi Mozus bauslībā ietverti principi varēja ietekmēt Jeftas rīcību? b) Ko Jefta uzskatīja par vissvarīgāko?

8 Jefta neapšaubāmi bija varens cīnītājs, taču viņš arī teicami pārzināja izraēliešu vēsturi. Pārdomājot, kā Dievs ir izturējies pret savu tautu, Jefta skaidri saprata, ko Jehova uzskata par labu un ko — par ļaunu. (Soģu 11:12—27.) Mozus  bauslībā ietvertie Dieva principi bija iespaidojuši Jeftas prāta un sirds nostāju. Viņš zināja, ka Jehovam nepatīk, ja kāds sevī patur ļaunu prātu. Jehova prasīja tieši pretējo, proti, lai viņa kalpi mīlētu cits citu. Tāpat viņš zināja bauslības noteikumu, ka nedrīkst atteikt palīdzību citiem, arī ”savam pretiniekam” ne. (Nolasīt 2. Mozus 23:5; 3. Mozus 19:17, 18.)

9 Jeftas rīcību droši vien ietekmēja arī dievbijīgu cilvēku paraugs. Piemēram, Jāzeps bija parādījis žēlsirdību saviem brāļiem, kaut gan tie viņu bija ienīduši. (1. Moz. 37:4; 45:4, 5.) Pārdomas par šādiem piemēriem noteikti palīdzēja Jeftam pieņemt lēmumu, kas ir patīkams Jehovam. Bez šaubām, pusbrāļu izturēšanās viņu bija dziļi sāpinājusi, tomēr viņš nepieļāva domu, ka tāpēc viņš pārstātu kalpot Jehovam un negribētu palīdzēt Jehovas tautai. (Soģu 11:9.) Jehovas vārda aizstāvēšana Jeftam bija daudz svarīgāka nekā viņa aizskartās jūtas. Jefta bija apņēmies dzīvot ticībā, un tas nāca par labu gan viņam pašam, gan citiem. (Ebr. 11:32, 33.)

10. Kā Dieva principi mums palīdz rīkoties tā, kā pienākas kristiešiem?

10 Vai mēs ļausim, lai Jeftas priekšzīme ietekmētu mūsu lēmumus? Iespējams, kādi kristīgi brāļi mūs ir sarūgtinājuši vai slikti izturējušies pret mums. Ja tā ir noticis, mēs nedrīkstam pieļaut, ka šādu iemeslu dēļ mēs pārstātu apmeklēt sapulces un kalpot Jehovam un nevēlētos būt kopā ar draudzes locekļiem. Mēs varam līdzināties Jeftam un ļaut, lai Dieva normas mums palīdzētu izturēt grūtības un rīkoties tā, lai rādītu citiem labu priekšzīmi. (Rom. 12:20, 21; Kol. 3:13.)

LABPRĀTĪGI UPURI LIECINA PAR TICĪBU

11., 12. Ko apsolīja Jefta, un ko tas sevī ietvēra?

11 Jefta apzinājās, ka viņam ir nepieciešama Dieva palīdzība, lai atbrīvotu izraēliešus no amoniešu jūga. Viņš apsolīja Jehovam, ka uzvaras gadījumā viņš ziedos ”kā dedzināmo upuri” pirmo, kas iznāks no mājas viņam pretī, kad viņš atgriezīsies no kaujas. (Soģu 11:30, 31.) Ko sevī ietvēra šāds upuris?

12 Jehova ienīst cilvēku upurēšanu. Līdz ar to ir skaidrs, ka Jefta negrasījās nevienu upurēt tiešā nozīmē. (5. Moz. 18:9, 10.) Dedzināmais upuris pēc Mozus bauslības bija tāds, kas Jehovam tika atdots pilnībā, tātad Jeftas solījums nozīmēja, ka šis cilvēks būs pilnībā veltīts īpašai kalpošanai Dievam. Šim cilvēkam visu mūžu būtu jākalpo saiešanas teltī. Jehova piekrita pieņemt Jeftas solīto upuri un uzklausīja Jeftu, dāvādams tam pārliecinošu uzvaru, — Dieva tautas ienaidnieki pieredzēja smagu sakāvi. (Soģu 11:32, 33.) Bet kurš cilvēks tika atdots par ”dedzināmo upuri” Dievam?

13., 14. Ko Soģu 11:35 lasāmie vārdi liecina par Jeftas ticību?

13 Atcerēsimies raksta sākumā minēto ainu. Kad Jefta atgriezās no kaujas, viņu sagaidīja neviens cits kā viņa mīļā meita — viņa vienīgais bērns! Tajā brīdī Jeftam bija jāpieņem smags lēmums. Vai viņš turēja vārdu un atdeva meitu Jehovam, lai tā visu mūžu kalpotu saiešanas teltī?

14 Arī šajā gadījumā Jefta vadījās pēc Dieva principiem. Iespējams, viņš atsauca atmiņā 2. Mozus grāmatas 23. nodaļas 19. pantā lasāmos vārdus, ka Jehovam bija jādod pats labākais. Vēl bauslībā bija noteikts, ka solījumi obligāti jāpilda:  ”Ja kāds vīrs dod īpašu solījumu tam Kungam.., tad lai tas savu vārdu nelauž; visu, kas ir ticis ar viņa muti izteikts, tas lai arī tiek izpildīts.” (4. Moz. 30:3.) Tāpat kā Dievam uzticīgajai Annai, kas droši vien bija Jeftas laikabiedre, arī viņam bija jātur savs solījums, lai gan viņš zināja, ko tas nozīmētu viņam pašam un viņa meitai. Viņam nebija citu bērnu — tikai meita viņam varētu sagādāt pēcnācēju, kas Izraēlā mantotu viņa īpašumu un turpinātu viņa dzimtu. (Soģu 11:34.) Tomēr, kā rakstīts Soģu grāmatas 11. nodaļas 35. pantā, Jefta apliecināja savu ticību, teikdams: ”Es esmu atvēris savu muti pret to Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!” Rīkodamies saskaņā ar ticību Dievam pat tad, kad tas viņam dārgi maksāja, viņš iemantoja Dieva labvēlību un svētību. Vai mēs būtu pieņēmuši tādu pašu lēmumu kā Jefta?

15. Kādu solījumu daudzi no mums ir devuši, un kā mēs varam apliecināt savu ticību?

15 Kad mēs atdevām sevi Jehovam, mēs ticībā apsolījām, ka vienmēr pildīsim viņa gribu. Mēs zinājām, ka šī solījuma pildīšana prasīs pašaizliedzību. Mūsu gatavība pildīt Jehovas gribu sevišķi tiek pārbaudīta tādās reizēs, kad mums lūdz darīt to, kas mums sākumā var nepatikt. Taču, kad mēs nesam upuri un kalpojam Dievam arī tādā veidā, kas mums nešķiet ierasts un viegls, mēs apliecinām savu ticību. Kaut gan šādi upuri no mums prasa daudz, gūtās svētības to allaž ar uzviju atsver. (Mal. 3:10.) Bet ko par tēva solījumu teica Jeftas meita?

Kā mēs varam apliecināt tādu pašu ticību, kāda bija Jeftam un viņa meitai? (Sk. 16., 17. rindkopu)

16. Ko Jeftas meita domāja par tēva solījumu? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

16 Jeftas meitai droši vien nebija viegli. Viņas tēva solījums atšķīrās no Annas solījuma. Anna bija apsolījusi, ka viņas dēls Samuēls būs nazīrietis un kalpos saiešanas teltī. (1. Sam. 1:11.) Nazīriešiem nebija liegts precēties un laist pasaulē bērnus. Bet Jeftas meitai tas nebūtu iespējams, jo viņai bija jākļūst par ”dedzināmo upuri”, kas tiek atdots Jehovam  pilnībā. (Soģu 11:37—40.) Tā kā viņas tēvs bija panākumiem bagāts karavadonis un izraēliešu vadītājs, viņa būtu varējusi apprecēties ar vislabāko izraēlieti visā zemē. Bet nu viņai bija jākļūst par vienkāršu saiešanas telts kalpotāju. Ko Jeftas meita atbildēja tēvam? Viņas vārdos izpaudās, ka par visbūtiskāko dzīvē viņa uzskata kalpošanu Jehovam. Viņa sacīja: ”Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis!” (Soģu 11:36.) Kaut arī tēva solījums nesaskanēja ar viņas dabiskajām vēlmēm, viņa upurēja iespēju izveidot ģimeni, lai kalpotu īpašā veidā, atbalstot tīro pielūgsmi. Kā mēs varam parādīt līdzīgu pašaizliedzību?

17. a) Kā mēs ar savu ticību varam līdzināties Jeftam un viņa meitai? b) Kā vārdi, kas lasāmi Ebrejiem 6:10—12, mums palīdz būt pašaizliedzīgiem?

17 Tūkstošiem kristīgu jauniešu nolemj vismaz uz kādu laiku atteikties no iespējas veidot ģimeni un laist pasaulē bērnus, lai kalpotu Jehovam lielākā mērā. Savukārt daudzi gados vecāki kristieši ziedo laiku, ko viņi varētu pavadīt ar bērniem un mazbērniem, un piedalās teokrātisku ēku būvniecībā vai apmeklē valstības sludinātāju skolu un pēc tam kalpo vietās, kur ļoti vajadzīgi sludinātāji. Daudzi citi laikā, kad tuvojas Atceres vakars, atliek malā personiskas darīšanas un piedalās īpašā sludināšanā. Šāda no visas sirds veikta kalpošana iepriecina Jehovu, kurš nekādā ziņā neaizmirst to, kas ir darīts viņa labā un kāda mīlestība viņam ir parādīta. (Nolasīt Ebrejiem 6:10—12.) Ko jūs varētu ziedot, lai vairāk kalpotu Jehovam?

KO MĒS VARAM MĀCĪTIES

18., 19. Ko mēs varam mācīties no tā, kas Bībelē stāstīts par Jeftu un viņa meitu, un kāda pamatpatiesība mums jāņem vērā, lai mēs līdzinātos viņiem?

18 Jefta dzīvē sastapās ar daudzām grūtībām, taču svarīgu lēmumu pieņemšanā viņam galvenais bija Jehovas viedoklis. Viņš nepadevās pasaules ietekmei. Kad citi izraēlieši viņu dziļi sarūgtināja, viņš darīja visu iespējamo, lai viņa rīcībā izpaustos ticība. Jeftas un viņa meitas labprātīgie upuri sagādāja bagātīgas Jehovas svētības, un ar viņu abu palīdzību tika atbalstīta tīrā pielūgsme. Laikā, kad daudzi vairs neievēroja Dieva normas, Jefta un viņa meita cieši turējās pie tām.

19 Bībelē var lasīt aicinājumu ”līdzināties tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolīto”. (Ebr. 6:12.) Centīsimies līdzināties Jeftam un viņa meitai, allaž rīkodamies saskaņā ar pamatpatiesību, kas bija skaidri saskatāma šo abu izraēliešu dzīvē, proti: ticība Dievam ļauj iegūt viņa labvēlību!