Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Aprīlis 2016

 DZĪVESSTĀSTS

Bijušās mūķenes kļūst par īstām garīgām māsām

Bijušās mūķenes kļūst par īstām garīgām māsām

”APKLUSTI! Es vairs nevēlos neko dzirdēt par tavu reliģiju. Man no tā metas nelabi! Es tevi neieredzu!” uz mani kliedza mana jaunākā māsa Araseli. Lai gan man jau ir 91 gads, es joprojām atceros, kādas sāpes man sagādāja šie vārdi. Tomēr, kā teikts Salamana Mācītāja grāmatas 7. nodaļas 8. pantā, ”labāks ir kādas lietas gals nekā tās sākums” — un tā tas bija arī mūsu gadījumā. (Felisa.)

Felisa. Mūsu ģimene un radinieki bija ļoti reliģiozi. Trīspadsmit no viņiem bija priesteri un katoļu ordeņu locekļi. Pāvests Jānis Pāvils II pat pasludināja par svētīgu (beatificēja) manas mammas tuvu radinieku, kas bija priesteris un pasniedzējs katoļu skolā. Mūsu ģimene nebija turīga. Tēvs bija kalējs, un māte bija vienkārša laukstrādniece. Es biju vecākā no astoņiem bērniem.

Kad man bija divpadsmit gadi, Spānijā izcēlās pilsoņu karš. Pēc kara mans tēvs nonāca cietumā savu liberālo uzskatu dēļ, kas bija pretrunā ar tā laika autoritārās diktatūras ideoloģiju. Māte tik tikko spēja savilkt galus kopā, tāpēc kāda draudzene viņai ieteica nosūtīt trīs manas jaunākās māsas — Araseli, Lauri un Ramoni — uz klosteri Bilbao, jo tur vismaz viņas būtu paēdušas.

Araseli. Tobrīd mēs vēl bijām bērni (10, 12 un 14 gadu vecas), tāpēc mums ļoti sāpēja, ka bijām šķirtas no ģimenes. Bilbao klosterī mēs uzkopām telpas. Pēc diviem gadiem mūķenes mūs nosūtīja uz lielu klosteri Saragosā, kur tika aprūpēti veci cilvēki. Dienas pagāja, mums tīrot un beržot virtuvi, un tas pusaudzēm bija ļoti smags un nogurdinošs darbs.

Felisa. Kad manas māsas jau bija aizbraukušas uz Saragosu, māte un mūsu baznīcas priesteris, kas bija arī mans tēvocis, nolēma, ka man jādodas strādāt uz to pašu klosteri. Viņuprāt, tas bija labs risinājums, kā mani šķirt no kāda puiša, kuram es patiku. Tā kā es biju ļoti reliģioza, es uzskatīju, ka pavadīt kādu laiku klosterī nemaz nav slikta doma. Es katru dienu apmeklēju misi un biju pat  apsvērusi domu kļūt par misionāri. Mani bija iespaidojis mana brālēna piemērs — viņš bija mūks vienā no Āfrikas valstīm.

Pa kreisi — klosteris Saragosā (Spānija); pa labi — Nakara un Kolungas Bībeles tulkojums

Mūķenes nekādi neatbalstīja manu vēlēšanos kalpot Dievam citās zemēs, un es klosterī jutos kā sprostā. Galu galā pēc gada es atgriezos dzimtajā pusē, lai aprūpētu savu tēvoci, kurš bija priesteris. Es apkopu mājas soli un ik vakaru kopā ar viņu skaitīju rožukroni. Turklāt es pastāvīgi rūpējos par puķēm baznīcā un izrotāju ”dievmātes” un ”svēto” figūras.

Araseli. Tikmēr mūsu dzīve klosterī mainījās. Pēc tam, kad es pirmo reizi biju devusi solījumus, mūķenes nolēma mūs ar māsām šķirt: Ramoni palika Saragosā, Lauri aizsūtīja uz Valensiju, bet mani uz Madridi, kur es vēlreiz devu solījumus. Klosteris Madridē piedāvāja naktsmājas studentiem, veciem ļaudīm un citiem cilvēkiem, tāpēc darba apjoms bija milzīgs. Es strādāju klostera slimnīcā.

Taisnību sakot, es biju domājusi, ka mūķenes dzīve man sniegs lielāku gandarījumu. Es biju gribējusi lasīt un izprast Bībeli, bet klosterī nerunāja ne par Dievu, ne par Jēzu, un Bībeli neviens pat rokā neņēma. Mēs nedaudz mācījāmies latīņu valodu, studējām ”svēto” dzīves gājumu un pielūdzām Mariju. Visu pārējo laiku aizņēma smags fizisks darbs.

Mani sāka mākt nemiers. Redzēdama, ka citi iedzīvojas uz mana smagā darba rēķina, kamēr mana ģimene cieš trūkumu, es pastāstīju klostera priekšniecei, ka nesaskatu tajā visā jēgu. Viņa mani ieslēdza cellē, tā cerēdama mani noturēt klostera sienās, kamēr es nebūšu nākusi pie prāta.

Trīs reizes mūķenes izlaida mani no celles, lai pārliecinātos, vai es neesmu mainījusi savas domas. Tā kā es nebiju atteikusies no sava nodoma, viņas man lika uzrakstīt šādu tekstu: ”Es pametu klosteri, jo gribu kalpot nevis Dievam, bet Sātanam.” Es biju šokā, un, lai gan es izmisīgi gribēju tikt prom no klostera, man roka necēlās uzrakstīt kaut ko tādu. Pēc kāda laika es izteicu vēlēšanos runāt ar biktstēvu, un grēksūdzē es viņam izstāstīju visu, kas bija noticis. Viņš vienojās ar diecēzi, ka mani nosūta atpakaļ uz Saragosas klosteri. Kad biju pavadījusi tur dažus mēnešus, man atļāva doties prom. Drīzumā arī Lauri un Ramoni atstāja klosteri.

MŪS SAŠĶEĻ ”AIZLIEGTĀ” GRĀMATA

Felisa

Felisa. Pagāja kāds laiks, es apprecējos un pārcēlos dzīvot uz Kantabriju. Es joprojām regulāri  apmeklēju misi, un kādu svētdienu no kanceles dzirdēju pārsteidzošu paziņojumu. Priesteris, kratīdams rokā grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi, pilns dusmu, kliedza: ”Vai redzat šo?! Ja kāds jums ir iedevis šo grāmatu, atdodiet to man vai metiet laukā!”

Man nebija šīs grāmatas, bet man tūlīt pat gribējās to dabūt. Jau pēc pāris dienām pie manām durvīm pieklauvēja divas Jehovas liecinieces un piedāvāja ”aizliegto” grāmatu. Es tūlīt pat ķēros tai klāt un to izlasīju. Kad sievietes atkal atnāca pie manis, es piekritu viņu piedāvājumam mācīties Bībeli.

”Aizliegtā” grāmata

Drīz vien patiesība mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Mana reliģiskā dedzība ievirzījās īstajā gultnē — manī uzplauka dziļa mīlestība pret Jehovu un karsta vēlēšanās kalpot viņam. Es kristījos 1973. gadā. Kaut gan man nebija daudz iespēju pastāstīt patiesību saviem tuviniekiem, tomēr es centos izmantot katru no tām. Kā jau minēju sākumā, mani tuvinieki bija noskaņoti naidīgi, jo īpaši mana māsa Araseli.

Araseli. Klosterī pieredzētais bija pildījis mani ar rūgtumu. Taču es vēl arvien svētdienās gāju uz misi un katru dienu skaitīju rožukroni. Manī nebija zudusi spēcīgā vēlēšanās saprast Bībeli, un es lūdzu Dievam, lai viņš man palīdzētu. Bet, kad Felisa man stāstīja par savu jauniegūto ticību, viņa to darīja tik kaismīgi, ka man viņas nostāja likās fanātiska. Es viņai kategoriski nepiekritu.

Araseli

Pēc dažiem gadiem es atgriezos Madridē, kur atradu darbu un apprecējos. Laikam ejot, es biju kļuvusi ļoti skeptiska. Es ievēroju, ka tie, kas regulāri apmeklē misi, paši nemaz nedzīvo pēc evaņģēlija. Tāpēc es pārstāju iet uz baznīcu. Es vairs neticēju ”svētajiem”, grēksūdzei un ellei. Es pat atbrīvojos no visiem reliģiskajiem tēliem, lai gan nezināju, vai rīkojos pareizi. Kaut arī mani bija pārņēmusi dziļa vilšanās sajūta, es turpināju lūgt: ”Dievs, palīdzi man, es vēlos tevi iepazīt!” Es atceros, ka Jehovas liecinieki vairākkārt bija klauvējuši pie manām durvīm, bet es viņiem nevienu reizi pat neatvēru. Es vairs neuzticējos nevienai reliģijai.

 Astoņdesmito gadu sākumā Jehovas liecinieki bija sākuši mācīt Bībeli manām māsām Lauri un Ramoni, kas dzīvoja attiecīgi Francijā un Spānijā. Es spriedu, ka viņas ir maldinātas gluži tāpat kā Felisa. Vēlāk es iepazinos ar kādu kaimiņieni, vārdā Anheline, un viņa man kļuva par tuvu draudzeni. Viņa arī bija Jehovas lieciniece. Anheline un viņas vīrs man vairākkārt piedāvāja Bībeles nodarbības. Aiz manas skepses viņi saskatīja patiesas slāpes pēc Bībeles zināšanām. Pēc kāda laika es viņiem pateicu: ”Labi! Bet ar vienu nosacījumu: es izmantošu tikai savu Bībeli,” — jo es paļāvos vienīgi uz Nakara un Kolungas Bībeles tulkojumu.

BEIDZOT ESAM VIENOTAS

Felisa. 1973. gadā, kad es kristījos, Santanderā — Kantabrijas autonomā apgabala administratīvajā centrā — bija aptuveni 70 Jehovas liecinieku. Mūsu sludināšanas teritorija bija ļoti plaša, un mēs braucām pa visu apgabalu — sākumā ar autobusu, bet vēlāk jau ar automašīnu. Mēs iegriezāmies katrā ciemā, līdz bijām apmeklējuši simtiem ciemu.

Gadu gaitā es esmu mācījusi Bībeli daudziem cilvēkiem, un vienpadsmit no viņiem kristījās. Lielākā daļa no viņiem bija piederējuši katoļu baznīcai. Tā kā savulaik es pati biju dedzīga katoliete, es ļoti labi apzinājos, ka, mācot viņiem Bībeli, man jābūt pacietīgai un iejūtīgai. Es sapratu, ka viņiem ir nepieciešams laiks, lai mainītu savus dziļi iesakņojušos uzskatus, un ka Bībelei un Jehovas svētajam garam jāietekmē viņu sirds, lai viņi varētu saskatīt patiesību. (Ebr. 4:12.) Mans vīrs Bjenvenido, kas bija strādājis par policistu, kristījās 1979. gadā, bet mana māte sāka mācīties Bībeli neilgi pirms savas nāves.

Araseli. Kad sāku mācīties Bībeli, es pret Jehovas lieciniekiem izturējos ar aizdomām. Laikam ejot, es atskārtu, ka rūgtums, ko manī bija izraisījusi reliģija, ir izplēnējis. Mani visvairāk iespaidoja tas, ka Jehovas liecinieki rīkojās saskaņā ar to, ko viņi sludināja. Skepsi aizstāja ticība, un manī pamazām atgriezās dzīvesprieks. Dažas kaimiņienes man pat teica: ”Araseli, turies pie tā ceļa, ko esi sākusi iet!”

Es atceros, kā lūgšanā sacīju: ”Jehova, paldies tev, ka neatmeti man ar roku un devi man tik daudz iespēju atrast Bībeles patiesību, ko tik ilgi biju meklējusi!” Es arī lūdzu Felisai piedošanu par sāpinošajiem vārdiem, ko biju viņai teikusi. Mūsu karstās diskusijas pārtapa dzīvās sarunās par Bībeli. 1989. gadā 61 gada vecumā es kristījos.

Felisa. Tagad man ir 91 gads, mans vīrs jau ir miris un mani spēki ir gājuši mazumā. Bet es joprojām katru dienu lasu Bībeli, tāpat es apmeklēju sapulces, kad ļauj veselība, un ar prieku sludinu, cik vien spēju.

Araseli. Es labprāt sludinu mūķenēm un priesteriem — droši vien tāpēc, ka pati savulaik biju mūķene. Viņi ir paņēmuši daudz publikāciju, ko viņiem esmu piedāvājusi, un mums ir bijušas interesantas sarunas. Atceros kādu priesteri, kas pēc vairākām sarunām man sacīja: ”Araseli, es jums pilnīgi piekrītu, bet kur tad savā vecumā es lai eju? Ko teiks mani draudzes locekļi un radinieki?” ”Bet ko par to teiks Dievs?” es atbildēju ar pretjautājumu. Viņš bēdīgi pamāja ar galvu. Tolaik viņam pietrūka drosmes nostāties patiesības pusē.

Viens no saviļņojošākajiem brīžiem manā dzīvē bija tad, kad mans vīrs pateica, ka vēlas aiziet man līdzi uz sapulci. Kopš tās dienas viņš neizlaida nevienu sapulci, lai arī viņam bija vairāk nekā 80 gadu. Viņš sāka mācīties Bībeli un kļuva par nekristītu sludinātāju. Man ir dārgas atmiņas par to, kā mēs kopā sludinājām. Viņš nomira tikai divus mēnešus pirms tās dienas, kad viņam bija paredzēts kristīties.

Felisa. Es izjutu neizmērojamu prieku, kad trīs manas miesīgās māsas, kas sākotnēji bija noskaņotas naidīgi, kļuva par manām garīgajām māsām. Cik gan daudz jauku sarunu mums ir bijis par mūsu dārgo Dievu Jehovu un par viņa vārdiem — Bībeli! Beidzot mēs esam garīgi vienotas! *

^ 29. rk. Araseli (87), Felisa (91) un Ramoni (83) joprojām dedzīgi kalpo Jehovam. Lauri nomira 1990. gadā, palikusi uzticīga Jehovam.