Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis  |  Nr. 4 2016

 SEKOSIM VIŅU TICĪBAI | DĀVIDS

”Karš pieder tam Kungam”

”Karš pieder tam Kungam”

DĀVIDS ar pūlēm spraucās cauri kareivjiem, kas steidzās pretējā virzienā. Viņu acis bija bailēs ieplestas, kad viņi skrēja prom no kaujas lauka. Kas viņus tā bija nobiedējis? Atkal un atkal Dāvids, jādomā, dzirdēja viņus nervozi atkārtojam vienu vārdu. Tas bija kāda vīrieša vārds. Un tur ielejā izaicinoši stāvēja šis vīrietis, kas izskatījās lielāks par jebkuru cilvēku, ko Dāvids jebkad bija redzējis.

Tas bija Goliāts! Nu Dāvids saprata, kāpēc kareivji bija nobijušies, — šis vīrs bija neiedomājami liels, gluži kā kalns. Pat bez sava iespaidīgā bruņojuma viņš droši vien svēra vairāk nekā divi liela auguma vīri kopā. Turklāt Goliāts bija labi bruņots, un viņš bija ārkārtīgi spēcīgs un pieredzējis kareivis. Viņš izaicinoši auroja. Iztēlojieties, kā Goliāts skaļā un dobjā balsī, ko atbalsoja apkārtējie kalni, izsmēja izraēliešu karaspēku un viņu ķēniņu Saulu. Viņš zobgalīgi sauca, lai kāds vīrs nāk un cīnās ar viņu, un šādi ar vienu cīņu tiktu noteikts kaujas iznākums. (1. Samuēla 17:4—10.)

Izraēlieši bija kā paralizēti aiz bailēm, un viņu ķēniņš Sauls tāpat. Abas armijas, filistieši un izraēlieši, stāvēja viena otrai pretī un nekustēja ne no vietas, kamēr Goliāts dienu no dienas izkliedza savas nievas. Dāvids uzzināja, ka šāda situācija turpinās jau ilgāk par mēnesi. Viņš bija ļoti sarūgtināts. Bija pazemojoši apzināties, ka izraēliešu ķēniņš un viņa kareivji, to vidū arī trīs no Dāvida vecākajiem brāļiem, dreb bailēs. Dāvida acīs šis pagāns Goliāts darīja kaut ko daudz ļaunāku nekā tikai apvainoja izraēliešu armiju — viņš apvainoja pašu Izraēla Dievu Jehovu! Bet ko gan Dāvids, kas bija tikai jauns puisis, varēja tur līdzēt? Un ko mēs varam mācīties no Dāvida ticības? (1. Samuēla 17:11—14.)

”SVAIDI TO, JO TAS IR VIŅŠ!”

Domās pārcelsimies uz kādu dienu vairākus mēnešus iepriekš. Tuvojās vakars. Dāvids ganīja sava tēva aitas pakalnos Betlēmes apkaimē. Viņš bija pievilcīgs jauneklis sārtiem vaigiem un skaistām, gudrām acīm. Vaļas brīžos viņš mēdza spēlēt arfu un pārdomāt Dieva brīnumainos radīšanas darbus. Šādi viņš bija pavadījis daudzas laimīgas stundas, un viņa arfas spēles prasme aizvien pilnveidojās. Taču vakarā, par kuru mēs runājam, Dāvidam nebija tam laika. Viņš tika pasaukts pie tēva, kurš viņu nekavējoties gribēja redzēt. (1. Samuēla 16:12.)

Ieradies pie sava tēva Isaja, Dāvids ieraudzīja, ka tēvs runā ar kādu ļoti vecu vīru. Tas bija Dievam uzticīgais pravietis Samuēls. Jehova bija viņu sūtījis, lai viņš vienu no Isaja dēliem svaidītu par nākamo Izraēlas ķēniņu. Samuēls jau bija redzējis Dāvida septiņus vecākos brāļus, bet Jehova viņam lika saprast, ka nav izraudzījies nevienu no tiem. Bet, kad ieradās Dāvids, Jehova Samuēlam teica: ”Svaidi to, jo tas ir viņš!” Visu Dāvida vecāko brāļu acu priekšā Samuēls atvēra izdobtu ragu, kurā bija īpaša eļļa, un izlēja daļu no tās Dāvidam uz galvas. Kopš šīs svaidīšanas Dāvida dzīve vairs nekad nebija tāda kā agrāk. Bībelē teikts: ”Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu, no šīs dienas sākot, un palika arī turpmāk viņā.” (1. Samuēla 16:1, 5—13.)

Dāvids pazemīgi atzina, ka ir uzveicis plēsīgus zvērus tikai ar Jehovas palīdzību

Vai Dāvids kļuva lepns, uzzinot, ka viņam ir paredzēts ķēniņa tronis? Nē, viņš bija ar mieru gaidīt  un ļaut, lai Jehovas gars viņu vada un dara viņam zināmu, kad būs pienācis laiks sākt valdīt. Pa to laiku viņš pazemīgi turpināja ganīt lopus un veica šo darbu ar lielu pašaizliedzību un drosmi. Viņa tēva ganāmpulki divreiz tika pakļauti briesmām — vienreiz tiem grasījās uzbrukt lauva, bet otrreiz — lācis. Dāvids nevis vienkārši padzina šos plēsējus, stāvēdams drošā attālumā, bet metās ar tiem cīnīties, lai aizsargātu sava tēva bezpalīdzīgās aitiņas. Un kā vienā, tā otrā gadījumā viņš ar kailām rokām nogalināja bīstamo plēsoņu! (1. Samuēla 17:34—36; Jesajas 31:4.)

Pēc kāda laika Dāvids vēlreiz saņēma kādu negaidītu uzaicinājumu. Viņa labā slava bija nonākusi līdz ķēniņa Saula ausīm. Kaut arī Sauls joprojām bija varens kareivis, viņš bija zaudējis Jehovas labvēlību, jo bija rīkojies pretēji Jehovas norādījumiem. Dievs Saulam bija atņēmis savu garu, tāpēc ķēniņu bieži pārņēma slikts gars, un tādos brīžos viņš kļuva dusmīgs, aizdomīgs un nežēlīgs. Kad Sauls bija šādā stāvoklī, vienīgais, kas viņu varēja nomierināt, bija mūzika. Daži no Saula vīriem bija uzzinājuši, ka Dāvids ir gan mūziķis, gan drosmīgs cīnītājs. Tāpēc Dāvids tika aicināts pie ķēniņa, un drīz vien viņš kļuva par vienu no Saula galma mūziķiem un ieroču nesējiem. (1. Samuēla 15:26—29; 16:14—23.)

Jaunieši var daudz ko mācīties no Dāvida. Pievērsiet uzmanību, ka savu brīvo laiku viņš veltīja nodarbēm, kas viņu tuvināja Jehovam. Turklāt viņš pacietīgi attīstīja iemaņas, kas bija praktiskas un palīdzēja viņam viegli atrast darbu. Un, pats galvenais, viņš pakļāvās Jehovas gara vadībai. Dāvids ir labs paraugs mums visiem. (Salamans Mācītājs 12:1.)

”LAI NEVIENA VĪRA DROSME NESAPLOK VIŅA DĒĻ!”

Kamēr Dāvids kalpoja Saulam, viņš bieži iegriezās mājās, reizēm pat uz ilgāku laiku, lai ganītu tēva aitas. Tieši kādā no šādām reizēm Isajs sūtīja Dāvidu apraudzīt, kā klājas viņa trim vecākajiem brāļiem, kas kalpoja Saula karaspēkā. Apkrāvies ar visu, kas bija jāaiznes brāļiem, Dāvids devās uz Ela ieleju. Kad viņš nonāca galā, viņš apmulsa, ieraugot divus karaspēkus situācijā, par kuru bija stāstīts šī raksta sākumā. Karaspēki stāvēja viens otram pretī katrs savā šaurās, līkumotās ielejas pusē. (1. Samuēla 17:1—3, 15—19.)

Dāvidam šāda situācija nebija paciešama. Kā gan dzīvā Dieva, Jehovas, karaspēks varēja panikā bēgt no viena vienīga vīra, turklāt pagāna? Dāvids Goliāta nievas uzskatīja par apvainojumu, kas vērsts pret pašu Jehovu. Tāpēc viņš sāka aizrautīgi runāt ar kareivjiem par to, kā uzveikt Goliātu. Drīz vien par to izdzirdēja Dāvida vecākais brālis Ēliābs. Viņš bargi norāja savu jaunāko brāli, pārmezdams tam, ka tas šeit ir vienīgi tāpēc, lai redzētu kauju. Bet Dāvids viņam atbildēja: ”Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums.” Pēc tam viņš turpināja ar pārliecību runāt par Goliāta pieveikšanu, līdz kāds viņa vārdus darīja zināmus Saulam. Ķēniņš pavēlēja, lai Dāvidu atved pie viņa. (1. Samuēla 17:23—31.)

Dāvids vērsās pie ķēniņa ar šādiem uzmundrinošiem vārdiem: ”Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ!” Sauls un viņa vīri Goliāta dēļ tik tiešām  bija zaudējuši drosmi. Iespējams, viņi bija pieļāvuši kļūdu, kas cilvēkiem ir ļoti raksturīga, — viņi bija sākuši sevi salīdzināt ar šo milzīgo vīru. Viņi savā iztēlē veidoja ainu, ka sniedzas šim labi bruņotajam milzim knapi līdz viduklim un tas ar vienu rokas vēzienu tiek ar viņiem galā. Bet Dāvids tā nedomāja. Kā mēs uzzināsim, viņš uz šo problēmu raudzījās pilnīgi citā gaismā. Tāpēc viņš piedāvājās pats cīnīties ar Goliātu. (1. Samuēla 17:32.)

Sauls iebilda: ”Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām!” Vai Dāvids tiešām vēl bija mazs zēns? Nē, bet viņš bija par jaunu, lai pievienotos karapulkam, un, iespējams, viņš izskatījās ļoti jauns. Tomēr Dāvids jau bija pazīstams kā drošsirdīgs cīnītājs, un viņam tajā laikā varēja būt ap 20 gadiem. (1. Samuēla 16:18; 17:33.)

Dāvids centās pārliecināt Saulu, stāstot, kas bija noticis ar lauvu un lāci. Vai viņš lielījās? Nepavisam ne. Dāvids zināja, kā viņš bija uzvarējis šajās cīņās. Viņš sacīja: ”Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām, tas mani arī izglābs no šī filistieša rokas.” Sauls viņam atbildēja: ”Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!” (1. Samuēla 17:37.)

Vai jūs vēlētos, lai jums būtu tāda ticība, kāda bija Dāvidam? Dāvida ticība nebija ideālisma izpausme. Viņa ticība Dievam pamatojās zināšanās un pieredzē. Viņš zināja, ka Jehova ar mīlestību sargā savus kalpus un vienmēr tur savus solījumus. Ja mēs vēlamies iegūt šādu ticību, mums jāturpina mācīties par Dievu, iedziļinoties Bībelē. Kad dzīvojam saskaņā ar to, ko uzzinām, un pārliecināmies, ka tas mums nāk par labu, mūsu ticība nostiprinās. (Ebrejiem 11:1.)

”TAS KUNGS TEVI NODOS MANĀ ROKĀ”

Sākumā Sauls centās Dāvidu ietērpt savās bruņās. Tās ļoti līdzinājās Goliāta bruņām. Saula bruņojums bija izgatavots no vara, un tajā droši vien ietilpa garš bruņukrekls, ko veidoja zvīņām līdzīgas plāksnītes, kas pārklāja cita citu. Taču, kad Dāvids, uzvilcis šo lielo un apgrūtinošo ekipējumu, centās pastaigāt, viņš drīz vien saprata, ka tas viņam neder. Viņš nebija mācīts par kareivi, tāpēc nebija radis valkāt bruņojumu, it īpaši to, kas piederēja Saulam — garākajam vīrietim visā izraēliešu tautā! (1. Samuēla 9:2.) Viņš novilka to visu un izvēlējās apģērbu, kādu bija pieradis valkāt un kādā viņš parasti sargāja savu ganāmpulku. (1. Samuēla 17:38—40.)

Dāvids pārlika pār plecu somu, paņēma savu gana nūju un lingu. Varētu likties, ka linga nebija nekas īpašs, taču būtībā tā bija bīstams ierocis. To veidoja tāda kā kabatiņa, kam abās pusēs bija divas garas ādas sloksnes, un tas bija nevainojams ierocis ganam. Gans šajā ”kabatiņā” ielika akmeni, strauji iegrieza lingu sev virs galvas un tad palaida vienu tās galu vaļā, ļaujot akmenim lidot mērķī ar nāvējošu precizitāti. Šis ierocis bija tik efektīvs, ka armijas reizēm izmantoja lingu metēju vienības.

Šādi bruņots, Dāvids steidzās satikt savu pretinieku. Mēs tikai varam iztēloties, cik karsti viņš lūdza Dievu, kad bija uz brīdi apstājies ielejā, lai no izžuvušas upes gultnes paceltu piecus nelielus, gludus akmentiņus. Tad viņš steigšus devās uz kaujas lauku.

Ko nodomāja Goliāts, ieraudzījis savu pretinieku? Bībelē mēs lasām, ka viņš Dāvidu ”nonievāja, jo tas vēl bija tikai jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu”. Goliāts iesaucās: ”Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?” Domājams, viņš redzēja Dāvida nūju, bet nepamanīja lingu. Viņš nolādēja Dāvidu filistiešu dieva vārdā un zvērēja, ka izbaros viņa līķi putniem un savvaļas dzīvniekiem. (1. Samuēla 17:41—44.)

Dāvida atbilde liecināja par viņa stipro ticību. Iedomājieties, kā šis jauneklis Goliātam uzsauc: ”Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies.” Dāvids zināja, ka fiziskajam spēkam un ieročiem nav lielas nozīmes. Goliāts bija parādījis necieņu pret Dievu Jehovu, un Jehova uz to atbildēs. Kā norādīja Dāvids, ”karš pieder tam Kungam”. (1. Samuēla 17:45—47.)

Nebija tā, ka Dāvids neredzētu, cik milzīgs ir Goliāts un cik iespaidīgi ir viņa ieroči. Tomēr viņš  neļāva, ka tas viņu iebiedē. Viņš nepieļāva kļūdu, kādu bija pieļāvis Sauls un viņa karavīri. Dāvids nesalīdzināja sevi ar Goliātu. Viņš domāja par to, kāds ir Goliāts salīdzinājumā ar Jehovu. Būdams aptuveni 2,9 metrus garš, Goliāts bija kā tornis līdzās citiem cilvēkiem, bet cik liels viņš bija, ja viņu salīdzina ar Visuma Augstāko valdnieku? Būtībā viņš bija tikai kā sīks kukainītis, turklāt tāds, ko Jehova grasījās iznīcināt.

Dāvids skrēja pretī savam ienaidniekam, sniedzoties ar roku somā pēc akmens. Viņš ielika to lingā, kuru iegrieza sev virs galvas, līdz tā gaisā švīkstēja. Goliāts tuvojās Dāvidam, iespējams, iedams cieši aiz sava ieroču nesēja. Goliāta milzīgais augums šajā gadījumā viņam nāca par sliktu, jo normāla auguma ieroču nesējs vienkārši nespēja pacelt vairogu tik augstu, lai pasargātu milža galvu. Un tieši tur Dāvids mērķēja. (1. Samuēla 17:41.)

Dāvids saprata, ka šis milzenis ir niecīgs salīdzinājumā ar Dievu Jehovu

Dāvids palaida akmeni. Iztēlojieties, kāds klusums iestājās, kad tas brāzās pretī savam mērķim. Jehova, bez šaubām, gādāja, lai Dāvidam nevajadzētu izmantot vēl vienu akmeni. Akmens trāpīja tieši mērķī — Goliāta pierē. Milzenis uz sejas nokrita zemē. Ieroču nesējs, visticamāk, šausmās aizbēga. Dāvids pienāca pie Goliāta, paņēma viņa zobenu un nocirta ar to viņa galvu. (1. Samuēla 17:48—51.)

Beidzot Sauls un viņa kareivji atguva drosmi. Ar skaļiem kaujas saucieniem viņi steidzās pretī filistiešiem. Kaujas iznākums bija tieši tāds, kā Dāvids bija teicis Goliātam: ”Tas Kungs.. jūs nodos mūsu rokā!” (1. Samuēla 17:47, 52, 53.)

Mūsdienās Dieva kalpiem nav jāiesaistās burtiskā karadarbībā. Tas laiks ir pagājis. (Mateja 26:52.) Tomēr mums jāseko Dāvida ticībai. Arī mums jāgādā, lai Dievs Jehova mums būtu reāls. Viņš ir vienīgais Dievs, kuram jākalpo un kuram pienākas mūsu bijība. Reizēm mēs jūtamies sīki salīdzinājumā ar savām problēmām, bet mūsu problēmas ir niecīgas salīdzinājumā ar Jehovas neierobežoto spēku. Ja mēs izvēlamies Jehovu par savu Dievu un paļaujamies uz viņu, tāpat kā to darīja Dāvids, nekādas grūtības un problēmas mūs neiebiedēs. Ar Jehovas spēku mēs varam pārvarēt it visu!