Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis  |  Nr. 1 2017

 SEKOSIM VIŅU TICĪBAI | ĒNOHS

”Viņš ir paticis Dievam”

”Viņš ir paticis Dievam”

ĒNOHAM aiz muguras bija garš mūžs. Mums varbūt ir grūti to iedomāties, bet viņš bija nodzīvojis 365 gadus — vismaz četrreiz ilgāk, nekā cilvēki mēdz dzīvot mūsdienās! Tomēr tālaika pasaulē viņš netika uzskatīts par vecu. Tolaik, pirms vairāk nekā pieciem gadu tūkstošiem, cilvēki dzīvoja daudz ilgāk nekā tagad. Pirmais cilvēks Ādams bija nodzīvojis jau vairāk nekā sešsimt gadu, kad Ēnohs piedzima, un pēc tam nodzīvoja vēl trīssimt. Dažiem no Ādama pēcnācējiem bija vēl garāks mūžs. Tāpēc savos 365 gados Ēnohs acīmredzot bija spēka pilns un jutās kā cilvēks, kam liela daļa dzīves vēl priekšā. Taču viss izvērsās pavisam citādi.

Pēc visa spriežot, Ēnoham draudēja lielas briesmas. Varam iztēloties, kā viņš bēguļo un nespēj izmest no prāta, cik negatīvi bija reaģējuši cilvēki, kad viņš tiem bija paziņojis Dieva vēsti. Viņu sejas bija savilktas dusmās. Šie cilvēki viņu ienīda. Viņi nicināja Ēnoha sludināto vēsti un neieredzēja Dievu, kas viņu bija sūtījis. Viņi nevarēja uzbrukt Jehovam, Ēnoha Dievam, toties viņi varēja uzbrukt Ēnoham pašam. Iespējams, Ēnohs prātoja, vai kādreiz vēl redzēs savu ģimeni. Varbūt viņš domāja par savu sievu un meitām vai par savu dēlu Metuzālu un mazdēlu Lamehu. (1. Mozus 5:21—23, 25.) Vai visam bija pienācis gals?

Ēnohu, par kuru stāstīts Bībelē, kaut kādā mērā klāj noslēpumainības plīvurs. Bībelē ir tikai trīs īsi fragmenti, kuros viņš vispār ir pieminēts. (1. Mozus 5:21—24; Ebrejiem 11:5; Jūdas 14, 15.) Taču ar to pietiek, lai saprastu, ka viņš bija cilvēks, kam piemita izcila ticība. Vai jums ir jāgādā par ģimeni? Vai jums ir jāiztur pretestība, aizstāvot to, kas pareizs? Ja tā ir, jūs daudz ko varat mācīties no Ēnoha ticības.

”ĒNOHS VADĪJA SAVAS GAITAS AR DIEVU”

Laikā, kad Ēnohs piedzima, cilvēku sabiedrībā valdīja pagrimums. Uz zemes dzīvoja septītā Ādama pēcnācēju paaudze. Viņi salīdzinājumā ar mums bija daudz tuvāk fiziskajai pilnībai, kas sākotnēji bija Ādamam un Ievai, bet ko tie zaudēja. Tāpēc cilvēku mūžs bija tik garš. Taču morālā un garīgā ziņā viņi atradās ļoti bēdīgā stāvoklī. Bija plaši izplatīta vardarbība. Tās aizsākumi bija meklējami jau otrajā paaudzē, kad Kains nonāvēja savu brāli Ābelu. Viens no Kaina pēcnācējiem, šķiet, pat īpaši lepojās, ka viņš ir vēl varmācīgāks un atriebīgāks nekā Kains! Trešajā paaudzē parādījās vēl kāds ļaunums. Cilvēki sāka piesaukt Jehovas vārdu, bet tas netika darīts, ar cieņu viņu pielūdzot. Viņi acīmredzot piesauca Dieva svēto vārdu zaimojot, bez kādas godbijības. (1. Mozus 4:8, 23—26.)

Ēnoha laikā šāda viltus pielūgsme bija pārņēmusi visu sabiedrību. Ēnoham pieaugot, viņš nonāca izvēles priekšā. Vai viņš pielāgosies vairākumam, vai arī kalpos patiesajam Dievam Jehovam, kas ir radījis debesis un zemi? Viņu noteikti dziļi ietekmēja tas, ko viņš uzzināja par Ābelu, kurš bija miris mocekļa nāvē, jo bija pielūdzis Jehovu tā, kā tas Jehovam bija patīkami. Ēnohs nolēma dzīvot tāpat. 1. Mozus grāmatas 5. nodaļas 22. pantā par  viņu ir teikts: ”Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu.” Šie vārdi Ēnohu raksturo kā dievbijīgu cilvēku bezdievīgā pasaulē. Viņš ir pirmais cilvēks Bībelē, par kuru šādi ir teikts.

Tajā pašā Bībeles pantā var lasīt, ka Ēnohs staigāja ar Jehovu pēc sava dēla Metuzāla piedzimšanas. Tātad, kad Ēnoham bija ap 65 gadiem, viņš bija ģimenes cilvēks — viņam bija sieva, kuras vārds Bībelē nav atklāts, un nezināms skaits ”dēlu un meitu”. Ja, gādājot par ģimeni un audzinot bērnus, tēvs staigā ar Dievu, viņš savus pienākumus cenšas pildīt tā, kā to vēlas Dievs. Ēnohs saprata, ka Jehova no viņa gaida, lai viņš saglabātu uzticību savai sievai. (1. Mozus 2:24.) Un viņš noteikti nežēloja spēkus, lai mācītu saviem bērniem par Dievu Jehovu. Vai viņa pūles nesa augļus?

Bībelē par to nekas daudz nav teikts. No tās mēs neko neuzzinām par Ēnoha dēla Metuzāla ticību, kurš no visiem Bībelē minētajiem cilvēkiem nodzīvoja visilgāk — viņa mūžs beidzās gadā, kad sākās plūdi. Taču ir zināms, ka Metuzālam piedzima dēls, ko sauca par Lamehu. Pēc Lameha nākšanas pasaulē Ēnohs, viņa vectēvs, nodzīvoja vēl vairāk nekā simt gadu, un Lamehs izauga par vīru, kam bija stipra ticība. Jehova viņu iedvesmoja izteikt pravietojumu par Noasu, Lameha dēlu, un šis pravietojums piepildījās pēc plūdiem. Par Noasu, tāpat kā par viņa vecvectēvu Ēnohu, ir teikts, ka viņš staigāja ar Dievu. Noass tā arī nesatika Ēnohu, bet Ēnohs bija atstājis bagātu garīgo mantojumu. Noass varēja smelties no šī mantojuma, mācoties no sava tēva Lameha, vectēva Metuzāla un varbūt pat no Ēnoha tēva Jareda, kurš nomira, kad Noass bija 366 gadus vecs. (1. Mozus 5:25—29; 6:9; 9:1.)

Padomāsim, cik ļoti Ēnohs atšķīrās no Ādama. Kaut arī Ādams bija pilnīgs cilvēks, viņš sacēlās pret Jehovu, aizvezdams savus pēcnācējus pa grēka un ciešanu ceļu. Turpretī Ēnohs, būdams nepilnīgs, staigāja ar Dievu un atstāja saviem pēcnācējiem vērtīgu mantojumu — savu ticības piemēru. Ādams nomira, kad Ēnoham bija 308 gadi. Vai Ādama tuvinieki sēroja par savu savtīgo priekšteci? To mēs nezinām. Jebkurā gadījumā Ēnohs ”vadīja savas gaitas ar Dievu”. (1. Mozus 5:24.)

Ja jums ir jāgādā par ģimeni, padomājiet, ko jūs varat mācīties no Ēnoha ticības. Kaut arī rūpēties par ģimenes materiālajām vajadzībām ir ļoti svarīgi, nekas nav svarīgāks par ģimenes garīgumu. (1. Timotejam 5:8.) Jūs gādājat par ģimenes garīgajām vajadzībām ne tikai ar saviem vārdiem, bet arī ar saviem darbiem. Ja jūs apņematies staigāt ar Dievu, kā to darīja Ēnohs, un vadīties pēc normām, kas noteiktas Dieva iedvesmotajos Rakstos, arī jūs sagādājat saviem ģimenes locekļiem bagātu garīgo mantojumu — vērtīgu piemēru, kam viņi var sekot.

ĒNOHS ”PRAVIETOJA PAR VIŅIEM”

Dzīvojot pasaulē, kurā trūka ticības, tāds cilvēks kā Ēnohs, kam piemita nesatricināma ticība, varēja justies vientuļš. Bet vai viņa Dievs, Jehova, viņu ievēroja? Par to nav nekādu šaubu. Pienāca diena, kad Jehova sazinājās ar savu uzticīgo kalpu. Viņš deva Ēnoham vēsti, kas tam bija jāpaziņo saviem laikabiedriem. Tā viņš iecēla Ēnohu par pravieti,  un Ēnohs ir pirmais, kura sludinātā vēsts ir iekļauta Bībelē. Mēs to zinām tāpēc, ka Jēzus pusbrālis Jūda, Dieva iedvesmots, daudzus gadsimtus vēlāk pierakstīja Ēnoha pravietiskos vārdus. *

Kā šis pravietojums skanēja? ”Lūk, Jehova ir atnācis ar savu svēto eņģeļu miriādēm izpildīt visiem spriedumu un atzīt visus bezdievīgos par vainīgiem visos viņu bezdievīgajos darbos, ko viņi bezdievīgi ir darījuši, un visos briesmīgajos vārdos, ar kuriem bezdievīgie grēcinieki ir vērsušies pret viņu.” (Jūdas 14, 15.) Vai ievērojāt, ka Ēnohs pravietojumu izteica tā, it kā Dievs to būtu jau īstenojis? Šāds izteiksmes veids ir kļuvis par paraugu, kam vēlāk ir sekojuši daudzi pravieši. Doma ir tāda: tā kā nav nekādu šaubu, ka pravieša teiktais īstenosies, viņš par to var runāt tā, it kā tas jau būtu noticis! (Jesajas 46:10.)

Ēnohs bezbailīgi sludināja Dieva vēsti naidīgā pasaulē

Ko no Ēnoha prasīja uzdevums pasludināt šo vēsti, lai visi to dzirdētu? Pievērsiet uzmanību, kāds iespaidīgs brīdinājums tajā bija ietverts — tajā četras reizes parādās vārds ”bezdievīgs”, atmaskojot pašus cilvēkus, viņu darbus un to, kādā veidā viņi šos darbus veic. Šajā pravietojumā cilvēki tika brīdināti, ka pasaule, ko viņi bija veidojuši, kopš pirmie cilvēki tika izraidīti no Ēdenes dārza, ir caurcaurēm izvirtusi. Tai būs jāiet bojā, kad Jehova nāks ”ar savu svēto eņģeļu miriādēm” — varenu eņģeļu pulkiem kaujas ierindā — un to iznīcinās. Ēnohs bezbailīgi visiem darīja zināmu šo Dieva brīdinājumu, turklāt viņš to veica viens pats. Varbūt to vēroja gados jaunais Lamehs, apbrīnodams sava vectēva drosmi. Ja tā bija, mēs varam saprast iemeslus.

Ņemot vērā Ēnoha ticības paraugu, mēs varam pārdomāt: vai uz pasauli, kurā es dzīvoju, es raugos tāpat kā Dievs? Spriedums, ko Ēnohs tik drosmīgi sludināja, joprojām ir spēkā — tas attiecas uz mūsdienu pasauli tieši tāpat, kā tas attiecās uz pasauli Ēnoha laikā. Saskaņā ar Ēnoha brīdinājumu, Jehova lika nākt pār bezdievīgo pasauli plūdiem; tas notika laikā, kad dzīvoja Noass. Taču toreizējā iznīcība norādīja uz vēl lielāku iznīcību, kas vēl ir priekšā. (Mateja 24:38, 39; 2. Pētera 2:4—6.) Līdzīgi kā senatnē, arī tagad Dievs ir gatavs kopā ar savu svēto eņģeļu miriādēm izpildīt taisnīgu spriedumu bezdievīgajai pasaulei. Tāpēc ņemsim vērā Ēnoha brīdinājumu un darīsim to zināmu citiem. Varbūt mūsu ģimene un draugi mūs neatbalsta un mēs dažreiz jūtamies vientuļi. Taču, tāpat kā Jehova nekad nepameta Ēnohu, viņš nepametīs arī savus uzticīgos kalpus tagad!

”ĒNOHS TIKA PĀRCELTS, LAI NEREDZĒTU NĀVI”

Kā aprāvās Ēnoha dzīve? Patiesībā viņa nāve ir vēl mīklaināka un intriģējošāka nekā viņa dzīve. Pirmajā Mozus grāmatā ir vienkārši teikts: ”Tā kā Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu, tad viņa pēkšņi vairs nebija, jo Dievs viņu bija ņēmis pie sevis.” (1. Mozus 5:24.) Bet kā Dievs Ēnohu paņēma? Vēlāk apustulis Pāvils paskaidroja: ”Ticībā Ēnohs tika pārcelts, lai neredzētu nāvi, un viņu vairs nevarēja atrast, jo Dievs viņu bija pārcēlis, bet pirms pārcelšanas viņam tika apliecināts, ka viņš ir paticis Dievam.” (Ebrejiem 11:5.) Ko Pāvils domāja ar vārdiem ”tika pārcelts, lai neredzētu nāvi”? Dažos Bībeles tulkojumos var lasīt, ka Dievs Ēnohu paņēma uz debesīm. Bet tas nevarētu būt tiesa. Bībelē ir teikts, ka pirmais, kas tika piecelts no nāves dzīvei debesīs, bija Jēzus Kristus. (Jāņa 3:13.)

Tad ko nozīmēja tas, ka Ēnohs tika pārcelts un nāvi neredzēja? Acīmredzot Jehova maigi aprāva  Ēnoha dzīvi, aiztaupīdams viņam nāves mokas. Bet pirms tam Ēnoham ”tika apliecināts, ka viņš ir paticis Dievam”. Kā tas notika? Tieši pirms savas nāves Ēnohs, iespējams, saņēma parādību no Dieva; varbūt viņš redzēja zemi, kas ir kļuvusi par paradīzi. Saņēmis šo spilgto Jehovas labvēlības apliecinājumu, Ēnohs iemiga nāves miegā. Apustulis Pāvils par Ēnohu un citiem uzticīgiem Dieva kalpiem rakstīja: ”Visi minētie ir nomiruši ticībā.” (Ebrejiem 11:13.) Ja arī Ēnoha ienaidnieki meklēja viņa ķermeni, viņi to ”vairs nevarēja atrast” — iespējams, tāpēc, ka Jehova to bija likvidējis, lai to neapgānītu vai neizmantotu viltus pielūgsmē. *

Paturot šīs domas prātā, pacentīsimies iztēloties, kādi varēja būt Ēnoha dzīves pēdējie mirkļi. To darīdami, atcerēsimies, ka tā ir tikai viena iespējamība. Ēnohs bēguļo, un viņa spēki ir gandrīz galā. Vajātāji min viņam uz papēžiem, vārīdamies dusmās par viņa sludināto vēsti, kurā ir ietverts Dieva spriedums. Ēnohs atrod vietu, kur patverties un atvilkt elpu, bet viņš zina, ka viņš nav drošībā uz ilgu laiku. Nenovēršami tuvojas brīdis, kad viņam būs jāmirst vardarbīgā nāvē. Kamēr viņš atpūšas, viņš runā lūgšanā ar savu Dievu. Pēkšņi viņu pārņem dziļš miers. Parādība, kas ir tik reāla, it kā tā būtu īstenība, viņu aizved tālu prom.

Ēnoham acīmredzot draudēja vardarbīga nāve, kad Jehova viņu paņēma

Viņa acīm paveras pasaule, kas pilnībā atšķiras no tās, kādā dzīvo viņš. Tā viņam šķiet tik pasakaini skaista kā Ēdenes dārzs, taču tur nav ķerubu, kas to apsargātu un liegtu cilvēkiem tajā ieiet. Viņš vēro vīriešus un sievietes — tie visi ir veseli un jaunības spēka pilni, un viņu starpā valda miers. Nekas neliecina par naidu vai reliģiskām vajāšanām, kas Ēnoham ir tik skaudri pazīstamas. Viņš jūt, ka Jehova uz viņu paļaujas, viņu mīl un ir pret viņu labvēlīgs. Viņš ir pārliecināts, ka beidzot ir nonācis tur, kur ir viņa mājas. Miers Ēnohu ietin kā silta sega, viņš aizver acis un iegrimst dziļā, netraucētā miegā.

Ir pagājis laiks, bet nekas nav mainījies. Ēnohs joprojām guļ nāves miegā — viņš atrodas drošībā Dieva Jehovas neizmērojamā atmiņā. Taču Jēzus ir solījis, ka pienāks diena, kad visi, kas ir Dieva atmiņā, dzirdēs Kristus balsi un nāks ārā no kapa, viņi atvērs acis un ieraudzīs skaistu, mierpilnu pasauli. (Jāņa 5:28, 29.)

Vai jūs gribat tajā dzīvot? Iedomājieties, cik saviļņojoši būs satikt Ēnohu! Cik aizraujoši būs mācīties no tā, ko viņš mums varēs pastāstīt! Tad mēs varbūt uzzināsim, vai viņa dzīves pēdējie brīži tiešām bija tādi, kādus mēs tos iztēlojāmies. Bet ir kaut kas tāds, kas mums no viņa jāmācās jau tagad. Beidzis runāt par Ēnohu, Pāvils sacīja: ”Bez ticības nav iespējams patikt Dievam.” (Ebrejiem 11:6.) Vai tas nav svarīgs iemesls sekot Ēnoha drosmes un ticības paraugam?

^ 14. rk. Daži Bībeles speciālisti apgalvo, ka Jūda ir citējis apokrifisku darbu, ko sauc par Ēnoha grāmatu, bet kas ir mītu apkopojums, kura izcelsme nav zināma un par kura autoru kļūdaini uzskata Ēnohu. Tajā patiešām ir atrodams Ēnoha pravietojums, bet tas varētu būt ņemts no kāda sena avota, kas tagad ir zudis, vai tas būtu rakstisks dokuments vai mutvārdu tradīcija. Iespējams, Jūdam bija pieejams šis senais avots, vai arī viņš uzzināja par Ēnohu no Jēzus, kas bija vērojis Ēnoha dzīvi no debesīm.

^ 20. rk. Acīmredzot Dievs līdzīgi rīkojās ar Mozus un Jēzus mirstīgajām atliekām, lai tās nevarētu izmantot nekrietniem nolūkiem. (5. Mozus 34:5, 6; Lūkas 24:3—6; Jūdas 9.)