• DZIMŠANAS GADS: 1981

  • VALSTS: GVATEMALA

  • PIEDZĪVOJIS SKARBU BĒRNĪBU

MANA PAGĀTNE.

Es esmu dzimis Akulā — nelielā pilsētiņā, kas atrodas kalnainā apvidū Gvatemalas rietumos. Mūsu ģimene pieder pie išilu etniskās grupas (tā ir viena no maiju tautībām). Jau no bērna kājas es runāju gan spāņu, gan išilu valodā. Mana bērnība iekrita laikā, kad Gvatemalā plosījās nežēlīgs pilsoņu karš, kas kopumā ilga 36 gadus. Tolaik daudz išilu zaudēja dzīvību.

Reiz, kad es biju četrus gadus vecs, mans septiņgadīgais brālis spēlējās ar rokas granātu un tā pēkšņi uzsprāga. Šajā nelaimes gadījumā mans brālis gāja bojā, bet es zaudēju redzi. Pēc tam mana bērnība aizritēja neredzīgo bērnu internātā Gvatemalas pilsētā, kur es apguvu Braila rakstu. Skolotāji nezin kāpēc man aizliedza sarunāties ar citiem bērniem, un galu galā citi skolēni sāka no manis vairīties. Es jutos pavisam vientuļš un ik gadu izmisīgi gaidīju tos divus mēnešus, ko varēju pavadīt mājās pie mātes. Viņa vienmēr bija laipna un līdzjūtīga. Man par lielām bēdām, viņa nomira, kad man bija 10 gadi. Tas man bija neizsakāmi smags trieciens, jo viņa bija vienīgā visā pasaulē, kura mani patiešām mīlēja.

11 gadu vecumā es atgriezos savā dzimtajā pilsētiņā, un tur es dzīvoju kopā ar sava pusbrāļa ģimeni. Es biju paēdis un apģērbts, taču neviens nespēja man palīdzēt emocionālā ziņā. Reizēm, vēršoties pie Dieva, es saucu: ”Kāpēc mana mamma nomira? Kāpēc es esmu akls?” Daži man teica, ka tāda ir Dieva griba. Es nospriedu, ka Dievs ir cietsirdīgs un netaisnīgs. Es neizdarīju pašnāvību tikai tāpēc, ka man nebija tādas iespējas.

Būdams neredzīgs, es biju fiziski neaizsargāts un emocionāli viegli ievainojams. Bērnībā es vairākkārt cietu no seksuālas vardarbības. Es neziņoju par šiem nodarījumiem, jo man šķita, ka nevienu neuztrauc, kas ar mani notiek. Cilvēki ar mani reti runāja, un arī es neiesaistījos sarunās ar citiem. Es noslēdzos sevī un kļuvu nomākts, un nevienam neuzticējos.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI.

Kad man bija 13 gadi, kādu dienu skolā starpbrīža laikā pie manis pienāca precēts pāris, kas bija Jehovas liecinieki, jo kāda skolotāja, vēlēdamās man palīdzēt,  bija palūgusi šos cilvēkus ar mani aprunāties. Viņi man pastāstīja par Bībeles solījumiem — par to, ka mirušie tiks celti augšā un ka neredzīgie kādreiz kļūs redzīgi. (Jesajas 35:5; Jāņa 5:28, 29.) Man patika tas, ko viņi stāstīja, bet man nebija viegli iesaistīties sarunā, jo es nebiju radis komunicēt ar citiem. Kaut arī es biju tik noslēgts, viņi vienmēr izturējās pret mani laipni un pacietīgi turpināja mani apciemot un mācīt man Bībeli. Lai nokļūtu līdz manai pilsētiņai, šim laulātajam pārim bija jāmēro vairāk nekā 10 kilometru pāri kalniem.

Mans pusbrālis viņus aprakstīja kā kārtīgi ģērbtus, bet trūcīgus cilvēkus. Taču viņi bieži uzdāvināja man kaut ko nelielu, tā parādot personisku uzmanību. Es biju pārliecināts, ka tik nesavtīgi var būt tikai īsti kristieši.

Es mācījos Bībeli, izmantojot publikācijas Braila rakstā. Lai gan ar prātu es sapratu, ko lasu, bet ar sirdi man bija grūti piekrist dažām domām. Piemēram, man bija grūti noticēt, ka Dievs tiešām interesējas par mani un ka arī citiem rūp, kas ar mani notiek. Es sapratu, kāpēc Jehova uz laiku ir pieļāvis ļaunumu, bet es nespēju viņu uztvert kā mīlošu Tēvu. *

Tomēr pamazām tas, ko es uzzināju no Bībeles, man palīdzēja mainīt domas. Piemēram, es uzzināju, ka Dievs ļoti jūt līdzi tiem, kas cieš. Kad senatnē viņa kalpiem tika darīts pāri, Dievs nepalika vienaldzīgs — Bībelē var lasīt, ka viņš teica: ”Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas.. ..zinu viņu ciešanas.” (2. Mozus 3:7.) Kad es aptvēru, cik brīnišķīgas īpašības piemīt Jehovam, es vēlējos veltīt viņam savu dzīvi. 1998. gadā es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku.

Kopā ar ticības biedru, kurš mani pieņēma savā ģimenē

Apmēram gadu pēc kristīšanās es apmeklēju neredzīgajiem domātus kursus, kas notika netālu no Eskuintlas pilsētas. Kāds vietējās draudzes vecākais uzzināja, ka man nav viegli no manas dzimtās pilsētas tikt uz draudzes sapulcēm. Tās notika aiz kalnu grēdas, ko ikreiz bija šķērsojuši tie Jehovas liecinieki, kuri man mācīja Bībeli, un man bija grūti veikt šo ceļu pāri kalniem. Draudzes vecākais sarunāja, ka mani pie sevis izmitina kāda Jehovas liecinieku ģimene, kas dzīvo Eskuintlā, un palīdz man apmeklēt sapulces. Līdz pat šai dienai viņi rūpējas par mani kā par savu ģimenes locekli.

Tādu gadījumu, kad draudze man apliecināja īstu mīlestību, ir ļoti daudz. Visi šie gadījumi mani vēl vairāk ir pārliecinājuši, ka es atrodos starp patiesajiem kristiešiem. (Jāņa 13:34, 35.)

KO ES ESMU IEGUVIS.

Es vairs nejūtos nevērtīgs, un mani nemāc bezcerība. Tagad mana dzīve ir ieguvusi patiesu jēgu. Es esmu pilnas slodzes kalpotājs, kas māca Bībeli citiem. Tas, ka es dalos ar citiem vērtīgajā Bībeles patiesībā, man palīdz tik daudz nedomāt par saviem fiziskajiem ierobežojumiem. Es esmu arī draudzes vecākais un dažādās vietējās draudzēs uzstājos ar priekšlasījumiem par Bībeli. Man pat ir bijusi iespēja teikt runas reģionālajos kongresos, uz kuriem ierodas tūkstošiem cilvēku.

Uzstājos ar runu, kurā izmantoju Bībeli Braila rakstā

2010. gadā es Salvadorā apmeklēju draudzes vecāko un kalpotāju skolu (tagad tā ir pārdēvēta par valstības sludinātāju skolu), kurā mācījos, kā labāk veikt savus pienākumus draudzē. Mācoties šajā skolā, es patiešām sajutu, ka Jehova mani mīl un augstu vērtē, un sapratu, ka viņš jebkuru var sagatavot sava darba veikšanai.

Jēzus teica: ”Lielāka laime ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Es no sirds varu teikt, ka es esmu laimīgs, un tagad es spēju palīdzēt citiem, kaut gan agrāk es to nebūtu varējis pat iedomāties.

^ 13. rk. Jautājums, kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu, skaidrots grāmatas Ko patiesībā māca Bībele? 11. nodaļā; izdevuši Jehovas liecinieki.