Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Oktobris 2017

Jāzeps no Arimatijas nostājas Kristus sekotāju pusē

Jāzeps no Arimatijas nostājas Kristus sekotāju pusē

JĀZEPS NO ARIMATIJAS parādīja sev neierastu drosmi, kad devās pie romiešu vietvalža Poncija Pilāta. Pilāts bija pazīstams kā ļoti stūrgalvīgs cilvēks. Bet, lai Jēzu varētu apglabāt pienācīgā veidā, kādam tomēr bija jādodas pie Pilāta, lai lūgtu atļauju paņemt Jēzus mirstīgās atliekas. Tikšanās noritēja daudz mierīgāk, nekā Jāzepam pirms tam varēja šķist. Kad Pilāta ataicinātais virsnieks apstiprināja, ka Jēzus tiešām ir miris, Pilāts apmierināja Jāzepa lūgumu. Joprojām satriekts par Jēzus nāvi, Jāzeps steidzās atpakaļ uz nāvessoda izpildes vietu. (Marka 15:42—45.)

  • Kas bija Jāzeps no Arimatijas?

  • Kāda bija viņa saistība ar Jēzu?

  • Ko mēs varam mācīties, lasot par viņu Bībelē?

 SINEDRIJA LOCEKLIS

Marka evaņģēlijā Jāzeps ir saukts par ”cienījamu padomes locekli”. Ar ”padomi” ir domāts sinedrijs — ebreju augstākā tiesa un augstākā pašpārvaldes institūcija. (Marka 15:1, 43, zemsv. piez.) Tātad Jāzeps bija viens no tautas vadītājiem. Tas izskaidro, kāpēc viņš drīkstēja ierasties privātā audiencē pie Pilāta. Turklāt Jāzeps bija bagāts. (Mat. 27:57.)

Vai mums pietiek drosmes atzīt Jēzu par savu ķēniņu?

Kopumā sinedrijs pret Jēzu bija noskaņots naidīgi. Tā locekļi bija slepus vienojušies viņu nogalināt. Turpretī Jāzeps, kā teikts Bībelē, bija ”labs un taisns vīrs”. (Lūk. 23:50.) Atšķirībā no vairākuma sinedrija locekļu, Jāzeps bija godīgs un krietns cilvēks, kas it visā centās ievērot Dieva likumus. Viņš ”gaidīja Dieva valstību” un, iespējams, tieši tādēļ bija kļuvis par Jēzus mācekli. (Marka 15:43; Mat. 27:57.) Acīmredzot Jāzepa ilgas pēc taisnības un vēlme uzzināt vairāk par Dieva nodomu bija tās, kas viņu bija piesaistījušas Jēzus sludinātajai vēstij.

”MĀCEKLIS.. SLEPENĪBĀ”

Jāņa evaņģēlija 19. nodaļas 38. pantā ir teikts, ka Jāzeps ”bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, jo baidījās no jūdiem”. Kāds bija viņa baiļu iemesls? Viņš zināja, ka jūdi nicināja Jēzu un bija vienojušies izslēgt no sinagogas ikvienu, kurš apliecinās ticību viņam. (Jāņa 7:45—49; 9:22.) Cilvēku, kas bija izslēgts no sinagogas, citi nievāja, no šāda cilvēka vairījās, un viņš tika izstumts no sabiedrības. Tāpēc Jāzeps vilcinājās atklāti paust ticību Jēzum. Ja viņš to darītu, viņš zaudētu savu cienījamo stāvokli sabiedrībā.

Jāzeps nebija vienīgais, kas bija nonācis šādā situācijā. Jāņa evaņģēlija 12. nodaļas 42. pantā ir teikts: ”Pat daudzi varasvīri sāka viņam [Jēzum] ticēt, bet atklāti to neatzina, lai farizeji tos neizslēgtu no sinagogas.” Viens no viņiem bija sinedrija loceklis Nikodēms. (Jāņa 3:1—10; 7:50—52.)

Atšķirībā no viņiem Jāzeps bija kļuvis par Jēzus mācekli, lai gan nespēja saņemties drosmi to atklāti atzīt. Taču nedrīkst aizmirst, ka Jēzus bija teicis: ”Visus, kas cilvēku priekšā atzīst, ka ir vienoti ar mani, arī es atzīšu sava debesu Tēva priekšā, bet, ja kāds cilvēku priekšā no manis atsakās, arī es no viņa atteikšos sava debesu Tēva priekšā.” (Mat. 10:32, 33.) Nevar teikt, ka Jāzeps bija atteicies no Jēzus, tomēr viņam arī nebija drosmes atklāti nostāties Jēzus pusē. Mums būtu jāpadomā, kā šajā ziņā ir ar mums pašiem.

Jāzepam par labu liecina tas, ka viņš ”nebija atbalstījis” sinedrija sazvērestību pret Jēzu. (Lūk. 23:51.) Pastāv uzskats, ka Jāzepa nebija klāt, kad sinedrijs tiesāja Jēzu. Lai kā arī būtu bijis, Jāzeps noteikti  bija sašutis par kliedzošo netaisnību un bija satriekts, ka nekādi nespēja to novērst.

IZLĒMĪGA RĪCĪBA

Jēzus nāve acīmredzot bija palīdzējusi Jāzepam pārvarēt savas bailes un nostāties Jēzus sekotāju pusē. Par to liecina vārdi, kas lasāmi Marka evaņģēlija 15. nodaļas 43. pantā: ”Saņēmis drosmi, [Jāzeps] iegāja pie Pilāta un lūdza atļauju apglabāt Jēzu.”

Pēc visa spriežot, Jāzeps bija klāt, kad Jēzus nomira. Par to liecina fakts, ka viņš zināja par Jēzus nāvi, pirms to bija uzzinājis Pilāts. Kad Jāzeps lūdza atļauju apglabāt Jēzu, vietvaldis ”izbrīnījās, ka viņš [Jēzus] jau esot miris”. (Marka 15:44.) Ja Jāzeps patiešām bija redzējis Jēzus ciešanas pie moku staba, šī aina noteikti viņu spēcīgi ietekmēja. Tā, iespējams, lika ierunāties viņa sirdsapziņai, un viņš nolēma vairs neslēpt, ka ir Jēzus māceklis. Katrā ziņā ir skaidrs, ka pēc šī notikuma Jāzeps bija gatavs rīkoties.

JĀZEPS APGLABĀ JĒZU

Saskaņā ar ebreju likumiem, tos, kas tika sodīti ar nāvi, bija jāapglabā pirms saules rieta. (5. Moz. 21:22, 23.) Turpretī romieši varēja atstāt sodīto noziedznieku līķus satrūdēt pie staba vai arī iemest tos kopīgā kapā. Taču Jāzeps negribēja pieļaut, ka ar mirušo Jēzu notiktu kaut kas tamlīdzīgs. Viņam piederēja jauna, klintī izcirsta kapavieta, kas atradās netālu no  vietas, kur bija izpildīts nāvessods. Tas, ka šī kapavieta vēl ne reizi nebija izmantota, liecina, ka Jāzeps tikai nesen bija pārcēlies no Arimatijas * uz Jeruzālemi. Visticamāk, viņš to bija paredzējis savai ģimenei. (Lūk. 23:53; Jāņa 19:41.) Apglabādams Jēzu savā kapavietā, Jāzeps apliecināja nesavtību. Turklāt tā viņš piepildīja pravietojumu, ka Mesija tiks apglabāts ”ar bagāto”. (Jes. 53:5, 8, 9, LB-65r.)

Vai mūsu dzīvē ir kaut kas tāds, kas mums ir svarīgāks par attiecībām ar Jehovu?

Visos četros evaņģēlijos ir rakstīts, ka pēc tam, kad Jēzus ķermenis tika noņemts no staba, Jāzeps to ietina smalkā linu audeklā un guldīja savā kapavietā. (Mat. 27:59—61; Marka 15:46, 47; Lūk. 23:53, 55; Jāņa 19:38—40.) Bībelē ir pieminēts, ka Jāzepam palīdzēja Nikodēms, kas bija atnesis smaržvielas Jēzus apbedīšanai. Ņemot vērā abu vīriešu augsto stāvokli, ir maz ticams, ka viņi paši būtu nesuši mirušo. Visticamāk, viņiem palīdzēja kalpi, kas paveica smagākos darbus. Taču neatkarīgi no tā, cik lielā mērā viņi šajos darbos iesaistījās paši, viņu paveiktais nebija kaut kas maznozīmīgs. Ikviens, kas pieskārās mirušam cilvēkam, septiņas dienas bija ceremoniāli nešķīsts, turklāt viss, kam viņš šajā laikā pieskārās, arī kļuva nešķīsts. (4. Moz. 19:11; Hag. 2:13.) Šāds stāvoklis nozīmēja, ka Pashas svētku nedēļas laikā cilvēkam bija jāturas nošķirti no pārējiem, un viņš nevarēja piedalīties Pashas svinībās. (4. Moz. 9:6.) Organizējot Jēzus apbedīšanu, Jāzeps apzinājās, ka var kļūt par citu varasvīru izsmiekla objektu. Tomēr viņš bija gatavs uz upuriem, lai tikai varētu pienācīgi apbedīt Jēzu un lai apliecinātu, ka viņš ir Jēzus māceklis.

KAS AR JĀZEPU NOTIKA TĀLĀK?

Izņemot evaņģēlijos lasāmos Jēzus apbedīšanas aprakstus, nekur citur Bībelē Jāzeps no Arimatijas nav pieminēts. Tāpēc rodas jautājums: kas ar viņu notika tālāk? Lai gan Bībelē par to nekas nav rakstīts, viņa izlēmīgā rīcība pēc Jēzus nāves liek domāt, ka turpmāk viņš vairs neslēpa, ka ir Kristus māceklis. Ja jau tik grūtā situācijā viņa ticība un drosme bija pieaugusi, visticamāk, arī nākotnē viņš neatteicās no sekošanas Kristum.

No tā, kas Bībelē stāstīts par Jāzepu no Arimatijas, var daudz ko mācīties. Ikvienam no mums būtu labi pārdomāt: vai mūsu dzīvē kaut kas, piemēram, manta, stāvoklis sabiedrībā, ģimenes saites vai pat personīgā brīvība, nav svarīgāks par attiecībām ar Jehovu?

^ 18. rk. Pēc visa spriežot, Arimatijas agrākais nosaukums bija Rāma. Tā bija pravieša Samuēla dzimtā pilsēta. (1. Sam. 1:19, 20.) Mūsdienās šīs apdzīvotās vietas nosaukums ir Rentisa, un tā atrodas 35 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Jeruzālemes.